"Omes uzdevums ir MAZLIET palutināt mazbērnus...." jeb Kā bērnu audzināšanā sadarboties divām paaudzēm

Viens no galvenajiem nosacījumiem bērnu audzināšanā ir konsekvence, tomēr, kā norāda speciāliste, atšķirīgi uzskati par bērnu audzināšanu vēl joprojām ir biežs nesaprašanās iemesls ģimenēs. Reizēm jaunie vecāki pārlieku baidās no pārāk lielas vecvecāku ietekmes, bet citkārt vecvecāki neredz robežas lutināšanai. Ja vecvecākiem tomēr jāpieskata mazbērni ilgāku laiku (piemēram, vasaras mēnešos), Iveta Aunīte iesaka vecākiem dot vecvecākiem atlaides un atkāpties no atsevišķiem noteikumiem. “Viena no vecvecāku funkcijām ir mazliet palutināt mazbērnus – ar uzsvaru uz “nedaudz”,” situāciju no vecvecāku skatupunkta ieskicē speciāliste.

Speciāliste atgādina – noteikumi bērnu audzināšanā nav domāti tam, lai kādu sodītu vai ierobežotu. “Noteikumi pastāv visās veselīgās attiecībās un ir jebkuras veiksmīgas sadarbības pamatā. Noteikumi ir vajadzīgi drošībai. Apēsts kilograms konfekšu, visticamāk, nav nekas labs, bet 2–3 konfektes pēc kārtīgi paēstām pusdienām lielu ļaunumu nenodarīs. Tieši tāpēc, lai veidotu bērnam izpratni par to, kas ir pieļaujams un kas – nē, būtu vēlams vienoties par kopīgiem audzināšanas principiem”, stāsta Rimi Bērniem eksperte.

Vienojies par robežām, lai nerodas dubultie standarti

Lai arī varētu šķist, ka pielāgošanās un spēja reaģēt uz dažādiem noteikumiem bērnos veicina elastību, šādai situācijai, kad vienā mājā valda vieni noteikumi, bet otrā – citi, ir savi riski. Dzīvojot pēc dažādiem noteikumiem, bērnam neveidojas sava uzvedības līnija, viņš zaudē orientierus un iemācās tikai pielāgoties. Tas nozīmē, ka bērnam neveidojas sava griba, stingra nostāja jeb mugurkauls un sapratne par to, kā ir jāuzvedas, kas ir labi vai slikti. 

Ne mazāk svarīgi ir strīdīgās situācijās negraut vienam otra autoritāti. Tas mēdz notikt ar tādām frāzēm kā “es tev labprāt iedotu konfekti, bet mamma un tētis (vecmāmiņa/vectētiņš) neļauj” 

Ja pieaugušie spēj vienoties, sadarboties un bērnus audzināt pēc vienotiem principiem, tas palīdz izvairīties no situācijām, kad bērns jūtas apjucis. Ne mazāk svarīgi ir strīdīgās situācijās negraut vienam otra autoritāti. Tas mēdz notikt ar tādām frāzēm kā “es tev labprāt iedotu konfekti, bet mamma un tētis (vecmāmiņa/vectētiņš) neļauj” vai “es iedošu konfekti, bet nesaki mammai un tētim (vecmāmiņai/vectētiņam)”. Šādas frāzes noved pie dubultiem standartiem un rada stresu bērnam. Ja bērns vecvecākiem jautā pēc kaut kā, ko vecāki nav atļāvuši, vecvecākiem būtu jāsaka: “Kad atnāks mamma, pajautāsim, vai drīkst apēst otru saldējumu.” Tas negraus vecāku autoritāti un veicinās sadarbību pieaugušo starpā.

Ja bērnam trūkst stabilitātes un konsekvences no pieaugušo puses, tas bieži vien atspoguļojas arī nestabilā bērna uzvedībā, tāpēc ir ļoti vēlams rast iespēju bērnu audzināt pēc vienotiem principiem. “Pieaugušie nevar no bērna sagaidīt atbilstošu uzvedību, ja paši dod pretrunīgus noteikumus vai norādījumus. Cik nestabili būs pieaugušie savā starpā, tik nestabila būs arī bērna uzvedība,” riskus iezīmē Iveta Aunīte un piebilst, ka situācijas, kurās veidojas dubultie standarti, nākotnē rada neirotisma risku.

Paslavēt vecvecākus 

Reizēm vienošanās par vienotu bērnu audzināšanu nenāk viegli, taču ir vērts papūlēties. Vienkāršs un efektīvs veids, kā panākt vienošanos, būtu paslavēt vecvecākus par lietām, kas viņiem labi izdodas – par pasaciņas lasīšanu, kopīgu makšķerēšanu un tamlīdzīgi. Kad pieaugušie bērni izsaka atzinību saviem vecākiem, tas ļauj viņiem vieglāk uztvert arī lūgumu kaut ko nedarīt vai pārlieku nelutināt mazbērnu. Tas vecvecākiem liks justies novērtētiem, un viņi jutīs, ka pieaugušie bērni ir pateicīgi par to, ko viņi dara mazbērnu labā. Tas arī labāk palīdzēs vienoties par tām lietām, kur vecākiem un vecvecākiem ir atšķirīgi uzskati. “Tas noteikti būtu draudzīgs tonis, kā palūgt vecvecākiem ievērot kādu noteikumu, piemēram – gribētu palūgt nedot gāzētos dzērienus bērnam, labāk iedod viņam savu garšīgo dzērveņu morsu,” idejās dalās eksperte. 

Atsaukties uz autoritātēm

Lai vienotos par labākajiem audzināšanas principiem, ir vērts arī atsevišķos jautājumos vecvecākus izglītot vai informēt par jaunākajam tendencēm bērnu audzināšanā, uzturā, psiholoģijā. Protams, tas ne vienmēr nostrādā, un ne vienmēr vecvecāki ņem vērā ārstu vai speciālistu ieteikumus, tomēr ir vērts mēģināt. Jārēķinās ar iespējamu vecvecāku uzskatu, ka, izaudzinot savus bērnus, viņi ir jau visu apguvuši un pēc šīm metodēm var audzināt arī mazbērnus.

Ja vienošanās neizdodas

Ja tomēr sadarbība neveidojas, vecākiem atliek izvēlēties, kā rīkoties. Ir situācijas, kad vecvecāki šķiet vienīgā opcija, kas noteiktā laikā var pieskatīt bērnus. Tomēr, vecākiem jāapzinās, ka bērnu audzināšanas noteikumi pie vecvecākiem var būt atšķirīgi, un jārēķinās, ka pēc dzīvošanās ar vecvecākiem bērnam var būt grūti iekļauties agrākajos rāmjos un atšķirīgi audzināšanas principi var izraisīt diskomfortu un uzvedības problēmas. Lai nerastos šāds nevajadzīgs stress, paši vecāki uz maiņām var vismaz daļēji vadīt laiku pie vecvecākiem, lai kaut nedaudz sekotu līdzi tam, vai noteikumi tiek ievēroti. Tāpat bērnu pieskatīšanai var algot auklīti, ar kuru būs vieglāk vienoties par audzināšanas noteikumiem. Tomēr, ja neviens no šiem variantiem nav iespējams un sadarbība ar vecvecākiem neveidojas, bērnu audzināšana jāuzņemas vecākiem pašiem.