Viens pārāk ilgi dzīvo pie mammas, otrs nebrauc lasīt ābolus. Vecāki un pieaugušie bērni uz nažiem

Saruna ar ārstu psihoterapeitu Artūru Utinānu noris sarunu festivālā “Lampa”, to vada vecāku organizācijas “Mammamuntetiem.lv” vadītāja Inga Akmentiņa-Smildziņa.

Konflikts starp paaudzēm – ielikts gēnos

Kā stāsta Artūrs Utināns, konflikts starp paaudzēm var būt noteikts jau gēnu līmenī: “Evolūcijas teorijas apgalvo, ka konflikts starp paaudzēm ir ģenētiski iekodēts, tas ir bijis visās paaudzēs pirms mums un par dažādām lietām. Konflikts gēnu līmenī ir tādā ziņā, ka evolūciju vada vairošanās un vajadzība atstāt savus gēnus. Ir vairāki vairošanās varianti: viens, kad bērni rada savus bērnus, vai vēl viens – kad bērni pieskata savus aizvien jaunākos brāļus un māsas. No vienas puses vecāki var vēlēties, lai bērni paliek pie viņiem un pieskatīt savu bērnu bērnus (pie reizes arī sajust atbalstu vecumdienās), no otras – lai bērni darbojas neatkarīgi un audzina paši savus bērnus.”

Paaudzes, kas cita uz citu bļauj

Negribot jāatzīst, ka bļaušana un balss pacelšana ir izplatīts veids, kā ģimene un paaudzes savā starpā sarunājas. “Bļaušana arī nāk no evolūcijas – tā palīdz mums kā vecākiem parādīt, ka dusmās mēs esam briesmīgi, un vienlaikus aktivē bērnā bailes. Ja bērnā aktivē bailes, viņš pakļaujas. Ja uz bērnu kliedz bieži, tas aktivē ne tikai bailes, bet jau pakļaušanās dziņu.

Noskaties interviju ar ārstu psihoterapeitu Artūru Utinānu video formātā!

Ir izpētīts, ka ir gadījumi, ka šādiem bērniem vai nu biežāk attīstās depresija, vai pie citas gēnu kombinācijas – bērni sāk imitēt agresīvo vecāku uzvedību. Pēc tam bērni izaug un ļoti bieži arī ar partneri sarunājas bļaustoties. Instinkts cilvēkā ir tas pats – panākt, lai partneris pakļaujas, bet tā vietā partneris apvainojas, distancējas, attiecības kļūst sliktākas. Un to redz viņu bērni. Bļaustīšanās un būšana uz nažiem, kas psiholoģijā ir destruktīvais uzvedības paterns, aiziet no paaudzes paaudzē. Daļēji tas ir gēnos. Tas ir bijis efektīvs bērnībā – bērnus var iebiedēt, bet, izmantojot to pret pieaugušu partneri, viņu, visticamāk, nevar sabiedēt, tieši otrādi –  var panākt pretēju efektu,” skaidro Artūrs Utināns, Rīgas Stradiņa universitātes Psihosomatiskās medicīnas un psihoterapijas katedras docents.

Nebrauc lasīt ābolus, neizvācas no mājas

Konfliktu veidi, ar kuriem sastopas mūsdienu pieaugušie bērni attiecībās ar saviem vecākiem, ir visdažādākie. Piemēram, ir pierādījies, ka ģimenēs, kurās ir daudz meitu, kāda no meitām biežāk paliek dzīvot ar māti, jo jūtas vainīga atstāt māti.

Ja meita dzīvo ar māti, tas netiek uzskatīts par kaut ko ārkārtēju. Ir pieņemts, ka sievietei ir jāgaida savs līgavainis, bet vīrietim pašam jāmeklē līgava

It kā pusapzināti atsakās no savām ambīcijām, vienlaikus ciešot. Tāpat daudz konfliktu rodas no tā, ka pieaugušie bērni vēlas noteiktu autonomiju. “Mūsdienu sabiedrība ir individualizēta, nevis kolektīva. Ja agrāk cilvēks bija kā skudra skudru pūznī, kur galvenais bija cilts vai etniskā grupa, tad mūsdienās par vērtību ir kļuvusi autonomija,” stāsta speciālists, norādot, ka vecākajai paaudzei to var būt grūti pieņemt. Tas savukārt rada konfliktus.

Kā izgrūst četrdesmitgadīgu putnēnu no ligzdas?

Arvien biežāk ir vērojamas situācijas, kad pieaugušie bērni pārāk ilgi paliek vecāku mājās un netiecas iekārtot paši savu dzīvi. Jautāts, vai biežāk vīrieši izvēlas palikt pie vecākiem nekā sievietes, Artūrs Utināns teic, ka tā nevarētu apgalvot, taču tieši vīrieši par šādu izvēli tiek nosodīti biežāk.

“Ja meita dzīvo ar māti, tas netiek uzskatīts par kaut ko ārkārtēju. Ir pieņemts, ka sievietei ir jāgaida savs līgavainis, bet vīrietim pašam jāmeklē līgava,” skaidro speciālists. Viņš norāda – vecākiem, kas vēlas “izgrūst no ligzdas” jau pieaugušu putnēnu, jāsāk domāt, kā nospraust robežas un dot pieaugušajam bērnam laiku, lai viņš “nostājas uz savām kājām”.

“Šādam vīrietim motivācija varētu būt ilgtermiņa romantiskās attiecības – ilgtermiņa, nevis īstermiņa. Attiecības ar sievieti viņam var likt atskārst, ka jādomā par savu dzīvokli, par pelnīšanu,” situāciju iezīmē speciālists. Otrs jautājums, kas iezīmējas, – vai maz vīrietis prot nodibināt šādas attiecības? Ja vīrietim nav vēlmes pēc ģimenes, būs grūti atrast motivāciju, taču vecākiem ir jānovelk robežas un jāsaprot, ka tas ir bērna labā. “Vecākiem ir jāmāk paskaidrot. Tā ir vecāku gudrība – pateikt, ka tas ir bērna labā,” norāda speciālists. Viņš arī piebilst, ka, visticamāk, šādam vīrietim, kas vēl trīsdesmit četrdesmit gadu vecumā nav atradis savu vietu dzīvē, skolas laikā no vecāku puses ir iztrūkusi kopīga darbošanās, runas par nākotni un profesijas izvēli.

Kas nolasīs ābolus?!

Cita ir situācija, kad pieaugušie bērni nodibina savu ģimeni, viņiem piedzimst bērni un jaunā ģimene vēlas zināmu autonomiju, bet vecākā paaudze sagaida, ka jaunie iesaistīsies dzimtas dzīvē, mājas un dārza darbos tāpat kā līdz šim, piemēram, lasīs ābolus, ravēs dārzu, apmeklēs iepriekš ģimenē kā tradīciju iedibinātos pasākumus. Artūrs Utināns ir novērojis, ka viens no veidiem, kā jaunās ģimenes mēģina risināt šādas problēmas, ir, piedāvājot vecākiem finansiālu palīdzību. ““Vai tev vajag kartupeļus? Es nopirkšu!” – saka jaunie. Ja gribi darīt pats – dari pats, cik vari.

Problēmas rodas, kad jaunajiem ir vainas apziņa un nespēja saviem vecākiem pateikt - nē. Zemapziņā tās var būt bailes no atstumtības, no vecāku mīlestības zuduma. Tomēr bez autonomijas iegūšanas laba pieeja ir godīgums vai pat radikāls godīgums. Ir godīgi jāpasaka, ka gribi atpūsties! Kartupeļu nolasīšana ir ellīgs darbs! Jā, tas var arī būt iegansts, lai atvilinātu bērnus, un tā vecākiem ir dzīves jēga – joprojām rūpēties par bērniem,” stāsta speciālists, norādot, ka vecākiem arī pēc bērnu pieaugšanas ir vajadzīgs atrast dzīves jēgu.

Vai no aizvainojuma var nomirt? 

Nereti var šķist – attiecības ar vecākiem ir tik sliktas, ka labāk nogriezt tās kā ar nazi un nekontaktēties. Tomēr, lai to darītu, ir nepieciešams arī sava veida briedums, un tur ir savi riski. Ārsts psihoterapeits Artūrs Utināns skaidro, ka aizvainojums un vainas apziņa ir biežas parādības konfliktējošās dažādu paaudžu attiecībās. “Aizvainojums ir morāles vērtējums, kas ir vērsts pret citiem, bet vainas apziņa un kauns ir morāle, kas vērsta pret sevi. Ir gadījumi, kad šīs abas emocijas cilvēkā spēcīgi dominē vienlaikus,” stāsta Artūrs Utināns. Bērniem veidojas vainas apziņa un bailes no vecāku aizvainojuma reakcijām.

Aizvainojums, kas mēdz nākt no vecākās paaudzes puses, nav slimība, bet gan emocijas: “Aizvainojums un apvainošanās nav ne insults, ne vēzis, ne kāda cita kaite.” Viņš atzīmē, ka ir gadījumi, kad aizvainojums ir tik liels, ka mēdz saasināties veselības problēmas, tomēr šīs abas lietas vajadzētu atdalīt. Nevajadzētu baidīties, ka vecāki izjūt aizvainojumu. Drīzāk – vairāk skaidrot savu dzīves pozīciju un vecāku aizvainojums pamazām norims.

Zelta padomi vecākiem

Ir ļoti grūti pieaugušā vecumā mainīt paradumus, taču tas ir iespējams. “Vecākiem ir jāmācās pieņemt savu bērnu emocijas, ir jāveicina bērnu autonomija. Ar ko precēties, kur strādāt – tie ir pašu bērnu lēmumi. Tāpat ir jāļauj bērniem mācīties pašiem no savām kļūdām, jāatmet pārāk augstas prasības pret bērniem, un viņus nedrīkst par katru pieļauto kļūdu pārmēru kritizēt,” rezumē speciālists.

Kā rīkoties, ja vecāki nespēj pieņemt sava bērna partneri, ko darīt, ja vecāki nemitīgi bērnu pie sevis mēģina atvilināt, sūdzoties par savu veselību, un cik reti ir pārāk reti, lai apciemotu savus vecākus, – skaties sarunu ar speciālistu “Mammamuntetiem.lv” “Facebook” profilā video arhīvā šeit.