Esmu savai meitai labākā draudzene! Vai ar to ir jālepojas?

Zaudēto robežu starp vecāku un bērnu lomām, neatgriezeniski tiek zaudēts kau kas ļoti svarīgs. 
Psihoanalītiķe Marina Miaus (www.psychologies.ru) komentē kādu visai tipisku mātes–meitas attiecību problēmu, ko dzirdējusi savā terapijas praksē. To viņai izstāstīja 35 gadus vecā Elēna. 
 

Elēnas stāsts: Mamma vienmēr lepojās, ka esam ar viņu īpaši emocionāli tuvas. Sauca mani par savu labāko draudzeni. Kam man palika 14 gadu, viņa uzskatīja, ka esmu pietiekami pieaugusi, lai atklāti ar mani runātu par vīriešiem viņas randiņu dzīvē. Mamma man stāstīja par savām attiecību veiksmēm un neveiksmēm, zemūdens akmeņiem, kas piedzīvoti attiecībās un vilšanās momentiem. Lai arī viņa man nestāstīja savas seksuālās dzīves nianses, tomēr ar to privāto informāciju, ko viņa atklāja, bija pietiekami, lai es jau sajustos neērti.  Ar man tēti mamma izšķīrās jau sen. 
 

Mamma uzskatīja, ka starp mums nedrīkst būt nekādi noslēpumi. Kā viņa uzticējās man, tā man bija jāuzticas viņai. Bet es negribēju! Man bija cits priekšstats, kādām jābūt mammas un meitas attiecībām. 

Manas draudzenes uzskatīja, ka man ir ļoti paveicies ar mammu. No malas izskatījās, ka man ir labākā mamma pasaulē. Nākot ciemos, viņas ar manu mammu sarunājās kā līdzīgs ar līdzīgu. Mamma ļāva izmantot viņas kosmētiku un pat dārgās smaržas. Dažreiz  draudzenes dalījās tieši ar manu mamma ar savām sirdslietu problēmām, pārrunājot pat intīmas detaļas. Mamma uzklausīja un deva padomus. Man nez kāpēc bija neērti. Gribējās, lai šīs tēmas mēs apspriežam savā draudzeņu lokā, nevis ar vecākiem. Kamēr citām meitenēm vidusskolā mammas neļāva iet uz vēlajām diskotēkām, mana mamma man to ļāva. Dažreiz mamma saposās un devās uz to pašu deju klubu, kur es. 

16 gadu vecumā es iepazinos ar puisi, kas kļuva mans draugs. Pirmo reizi mums ar mammu bija skaļš un atklāts strīds. Es negribēju runāt par savām jūtām un piedzīvoto ar puisi, mamma uzskatīja, ka man viss ir jāizstāsta viņai. Apvainojās! Mamma uzskatīja, ka starp mums nedrīkst būt nekādi noslēpumi. Kā viņa uzticējās man, tā man bija jāuzticas viņai. Bet es negribēju! Man bija cits priekšstats, kādām jābūt mammas un meitas attiecībām. Es mammu mīlu, sagaidu no viņas siltumu un atbalstu, bet, ja man prasa par visu savā dzīvē atskaitīties, man gribas no viņas norobežoties. 

Mamma bērnam – drošā aizmugure

Psihoanalītiķe Marina Miaus uz situāciju skatās no bērna redzes punkta. Pirmkārt, Elēna vairākkārt piemin, ka tas, ka starp mammu un meitu nav distances, nepadara viņas abas emocionāli tuvākas.

Mammas stāsti par attiecībām ar vīriešiem rada sajūtu, ka ir pārkāptas mammas un bērna attiecību robežas, kuru galvenais uzdevums ir dot bērnam aizvēja, atbalsta, sapratnes un siltuma sajūtu bērnībā, bet pieaugušo vecumā – atbalsta un joprojām beznosacījuma mīlestības emocijas. Kamēr vecāki ir dzīvi, pat jau pieaugušajiem bērniem šī sajūtas ir ļoti svarīga un nozīmīga. 

Runājot ar pusaudzi – meitu par seksa tēmām un daloties savā personiskajā pieredzē, svarīgi ir runāt par attiecību drošību, izsargāšanos no nevēlamas grūtniecības un saslimšanām, bet nevajag skart intīmas personiskas detaļas. Bērnam tas liek justies neērti, it kā ieskatoties pa durvju spraugu pieaugušu cilvēku guļamistabā. 

Dzīves laikā mums būs daudz draudzeņu un draugu, tie nāks un ies, attiecības izjuks un veidosies no jauna, bet mamma vienmēr būs tikai viena. Viņas tēlu nekad un nekas nevar aizstāt. 

Psihoanalītiķe ir novērojusi, ka mammas un draudzenes lomu biežāk jauc tās sievietes, kurām meitas ir dzimušas agri – līdz 25 gadu vecumam. Mātes instinkts tikai sāk veidoties, bet meita jau skaista pusaudze! 

Arī mamma vēl jauna un skaista sieviete, tāpēc ir grūti pieņemt, ka sievietei var būt jau tik liela meita. Emocionāli šķiet, ka meitene jau izaugusi un mammas siltā azote viņai vairs nav tik ļoti vajadzīga.  Bērns faktiski atrodas vienādā emocionālā briedumā kā mamma un apzinās, ka nedrīkst atļauties būt  vājāks. 

Vēl viena riska grupa, kad mamma mēģina kļūt par savas meitas draudzeni, ir šķirtās ģimenēs. Mamma dalās ar meitu savos attiecību piedzīvojumus, bet laika posmā, kad meitene pati iet cauri pusaudža vecuma izaicinājumiem, tas ir grūti izturams. Pārdzīvot gan savas emocionālās vētras, gan mammas attiecību veiksmes un neveiksmes - tas patiešām ir pārāk daudz prasīts. Mammu ir jāatbalsta, ja jau viņa tik ļoti uzticas! 

Kopumā vecāku uzdevums ir nevis kļūt par bērna draugiem, bet uzticamajai pajumtei un drošības saliņai, kur patverties no dzīves vētrām un pašu neveiksmēm.