"Pieredzes koferis, ko dod mums līdzi vecāki" jeb dažas psihiatra atziņas, kā izveidot harmoniskas attiecības

Kāpēc pasaka beidzas brīdī, kad sākas ikdiena? Vai ir iespējams izveidot harmoniskas uz attīstību vērstas attiecības, vairāk stāsta ārsts–psihiatrs Gunārs Trimda. 

Ir teiciens, ka mīlestība ir kā maize, un tā ir jācep katru dienu. Lai izveidotu labas attiecības, ir jāpieliek pūles. Īpaši pēc 2–3 gadu “rozā briļļu” perioda, kad partneris ierauga otru tādu, kāds tas ir. Iemīlēties var idealizētā tēlā, bet mīlēt var tikai reālu cilvēku. Protams, nereti kaut kādā mērā mēs visu mūžu nedaudz idealizējam otru, ar lepnumu sakot, “redz, mans vīrs...“ vai “un tad mana sieva...”.

Veidojot attiecības, katram pārī ir sava pieredze. Nedaudz romantizējot, to var saukt par ceļasomu vai koferi. To mums ir palīdzējuši piepildīt mūsu vecāki vai citi tuvinieki un aprūpētāji. Ceļasomā ir daudz dažādu lietu. Tā nekad nav tukša. Jā, reizēm tur ir tikai zari, bet no tiem var taisīt zaru būdu. Pēc tam, gūstot jaunu pieredzi, var dabūt mālus, nosiltināt sienas, iebūvēt krāsni un uzlikt jumtu.

Ne vienmēr uzreiz ir iespējams sajust un izmantot šos resursus. Ir vajadzīgi noteikti apstākļi, lai šo ceļasomu varētu atvērt un tajā ieskatīties. “Rozā briļļu” periodā šīs somas vēl netiek izpakotas. Parasti šis periods ilgst līdz trīs gadiem.
 

Sākot kopdzīvi, katram līdzi ir sava ceļasoma. Abi tajā dodas un nonāk kādā skaistā, saulainā, siltā vietā. Balti mirdzošā smilšu pludmalē pie jūras, kuru ieskauj palmas. Tad katrs atver savu ceļasomu un raugās, kas tajā ir iekšā. Reizēm tur ir ceļojumam noderīgas lietas, bet reizēm, piemēram, smags āmurs. Tad pārsteigti ir abi. Ko ar to tagad darīt? Man patīk teologa, psihologa un mācītāja Induļa Paiča reiz teiktais, ka tā uguns, kas ir mūsos, var būt postoša. Tā var nodedzināt pļavas un mežus. Bet mūsu dzīves uzdevums ir izveidot skaistu kamīnu, pie kura ir silti un omulīgi gan pašam, gan apkārtējiem.

Ko varētu darīt, lai izveidotu labas attiecības? Viss sākas agrā bērnībā. Svarīgi ir, vai vecāki bērnu audzina sev, lai “vecumdienās būtu kāds, kas pienes ūdens krūzi”, vai arī tā, lai bērns kļūtu patstāvīgs un spētu izveidot pats savu ģimeni. Nozīme ir arī tam, vai vecāki ir pietiekami atsaukušies uz bērna vajadzībām. Tieši vajadzībām, nevis kaprīzēm. Kaprīzes ir mums visiem. Piemēram, sieva, kas gaida bērniņu, prasa savam vīram, ka grib zagtu šašliku. Vīrs izbrīnīts: “Kam tev zagtu, es taču tev varu to nopirkt?!” “Nē, gribu zagtu!” atbild sieva.

Vecāks nevar bērnu aizvest tālāk par to vietu, kur pats atrodas, un iedot to, ko pats nav saņēmis.

Bērnam nepieciešams, lai viņu ievēro, ciena, māca atpazīt un izteikt vārdos emocijas, domas, pieņemoši atbalstošā veidā likt robežas. Bērns meklē mirdzumu vecāku acīs, lai varētu dzīvot ar sajūtu, ka ir pietiekami labs, gudrs, skaists un interesants. Var teikt, ka bērns sevi izveido no tā, kā pieaugušie pret viņu izturas. Vēl ir nepieciešams, lai blakus būtu pieaugušais, ar kuru var justies droši. Tas nosaka to, ka būs droša piesaiste, uzticēšanās apkārtējiem un sev.

Vecāki cenšas bērnam dot to labāko, kas pašiem ir, iet ar bērnu kādu ceļa gabalu kopā. Bet vecāks nevar bērnu aizvest tālāk par to vietu, kur pats atrodas, un iedot to, ko pats nav saņēmis. Bērns ņem piemēru nevis no tā, ko pieaugušie saka, kā jāuzvedas, bet gan no tā, kā viņi attiecas pret sevi, viens pret otru un pašu bērnu. Tas ir tāpat kā ar šokolādi. Var to mēģināt aprakstīt vārdiem – salda, rūgta, garšīga, ar riekstiem vai bez tiem, bet tas nekad nebūs precīzi, pieņemami un saprotami. Tikai pagaršojot šokolādi, var gūt pieredzi un uzzināt, kāda tā ir patiesībā.

Ja vecāki attiecības ar bērnu vērtē augstāk nekā savas pieaugušo savstarpējās attiecības, tad bērns, pieaudzis būdams, nespēs izveidot pietiekami labas attiecības ar savu partneri, jo gluži vienkārši viņam nebūs pieredzes, kā to darīt.
Veidojot jauno ģimeni, svarīga ir spēja emocionāli atdalīties no sava paša vecākiem. Vecāki bieži vien uzliek saviem bērniem dažādas lomas un uzdevumus, kuras bērniem nav jāpilda, un tas bremzē attīstību.

Ja vecāki attiecības ar bērnu vērtē augstāk nekā savas pieaugušo savstarpējās attiecības, tad bērns, pieaudzis būdams, nespēs izveidot pietiekami labas attiecības ar savu partneri, jo gluži vienkārši viņam nebūs pieredzes, kā to darīt.

Atdalīšanās nenozīmē, ka vīrietis atsakās fiziski kontaktēties ar savu māti. Tā nav bēgšana no mājām.  Citkārt rodas situācija, kad sieva dusmīgi kliedz uz savu vīru: “Tu mani nedzirdi, tu mani nesaproti, es tev nemaz neesmu svarīga!” Sieva vēlas saņemt mierinājumu. Bet kam ir veltīts šis vēstījums? To dzird vīrs, bet tas ir veltīts pašas sievas vecākiem, jo viņa, būdama bērns, nav tikusi pietiekami sadzirdēta, ievērota un novērtēta. Tagad viņa to izmisīgi prasa no sava vīra.

Savukārt vīram ir cita attiecību pieredze. Viņš, iespējams, uztvers šo sievas sāpju pilno kliedzienu kā savas mātes kliedzienu, jo viņa bērnībā viņu ir stingri emocionāli piesaistījusi, kontrolējusi visu, ko viņš dara, un bijusi mūždien neapmierināta, lai ko viņš arī darītu. Iznākumā vīrs no sievas distancējas vai dusmīgi kliedz uz viņu.
 

Situāciju ir daudz, bet, lai aizbēgtu no emocionālā cietuma, sākumā ir jāapzinās, ka tajā sēžam. Lai spertu soli uz priekšu, ir jāsaprot pašreizējā atrašanās vieta. Kaut kādā mērā mēs vienmēr būsim atkarīgi no saviem vecākiem, no piedzīvotā attiecību modeļa. Svarīgi ir apzināties un piedzīvot to attiecību veidu, kurš vairāku paaudžu mijiedarbībā ir izveidojies.

Ģimenes psihoterapijā ir iespēja piedzīvot šo attiecību musturu. Interesanti, ka kabinetā satiekas ne tikai vīrs, sieva un terapeits, bet daudz vairāk cilvēku. Tās ir vairākas ģimenes vismaz divās paaudzēs. Vīrs “atnes” uz terapijas kabinetu savus vecākus, vecvecākus, to izdara arī sieva. Var teikt, ka ģimenes terapijā satiekas vismaz sešas ģimenes – katra ar savu attiecību modeli.
Ģimenei, pamazām atpazīstot šos attiecību modeļus, ir iespēja izveidot pašai savu attiecību modeli, tādu, kas patīk un ir pieņemams abiem. Tad otru var ieraudzīt tādu, kāds tas ir. Tad arī bērni piedzīvos citu, harmoniskāku attiecību veidu un varēs nodot to tālāk saviem bērniem.

Ģimenes psihoterapija ir darbs ar savām attiecībām. Vilinoša šķiet doma, ka terapeits dos kādu padomu un viss ātri atrisināsies. Taču padomi nestrādā, nesniedz vēlamo rezultātu. Piemēram, ģimene jau vairākas sesijas strīdas par to, kurš mājās ieviesīs kārtību, darbosies ar putekļsūcēju. Psihoterapeitam tas apnīk, un viņš iesaka nopirkt automātisko e-robotu – putekļsūcēju. Ģimene nu ir bezgala priecīga, saka paldies, smaidīgi atvadās, aizver kabineta durvis un dodas mājās. Šķiet, strīdam vairs nav iemesla.Taču pēc laika atkal atsākas strīdi. Nu jau par jauno e-robotu – kurš tagad lādēs tā akumulatoru, kurš to tīrīs un atbrīvos no putekļiem. Putekļsūcējs ir tikai aisberga redzamā daļa, bet svarīgi, kas zem tā slēpjas. Konflikti rodas nevis faktu dēļ, bet no to interpretācijas, vērtējuma un salīdzināšanas, un tiem ir savs neapzināts motīvs.

Apzinoties lomas un pārneses, kuras nāk no pagātnes, ir iespējams izveidot citādu attiecību modeli. Tas palīdz iepazīt otru, koncentrēties uz savu partneri. Tad var izveidot kopīgu psiholoģisko telpu ar partneri, kurā ir vienlīdz daudz vietas gan vienam, gan otram. Te var brīvi paust visas savas emocijas un vēlmes. Šajā telpā ir arī robežas, nav absolūta saplūšana ar otru. Ir empātiska spēja sajust otru, nezaudējot sevi. Var iedomāties divu gredzenu savienošanos simboliku, kurā atspoguļojas savstarpējās attiecības. Ir kopīga daļa, kurā šie gredzenu lauki pārklājas, un daļa, kur gredzenu lauki ir atdalīti viens no otra. Tas ir kā līdzsvars starp saplūšanu un distancēšanos. Mērķis ir izveidot kaut ko kopīgu, saglabājot savu individualitāti. Tas nozīmē, ka otrai pusei var būt arī sava nodarbošanās, vaļasprieks, piemēram, joga, kāds sporta veids, koris vai tikšanās ar draugiem, kur otrs nepiedalās, to pieņem un ciena. Tas palīdz uzturēt interesi vienam par otru, kopā pārdzīvot dažādas krīzes, apgūt vecāku lomu.

Ja vienmēr dara visu kopā, tad agri vai vēlu attiecības sašķobās.

Ja vienmēr dara visu kopā, tad agri vai vēlu attiecības sašķobās. Piemēram, sieva vairākas reizes dienā vīram prasa: “Kur tu esi?” Tas skaidri atspoguļo to, ka sieva emocionāli nav atdalījusies no saviem vecākiem. Ir vajadzība otru kontrolēt, jo rodas bailes palikt pašai ar sevi. Izveidojas tāda trauksmaina simbioze, kad izzūd robežas, nav vairs iespējams atšķirt savas emocijas, vēlmes un domas. Rodas apjukums. Tad ir nepieciešams kāds konflikts, kas radītu distanci.

Tas var novest pie šķiršanās vai kāda “trešā” parādīšanās. Šis “trešais” ne vienmēr būs mīļākais vai mīļākā. “Trešais” var būt arī paša bērni, darbs, draugi, kāda atkarība vai arī slimības simptoms. Tas palīdz mazināt trauksmi, kas rodas ģimenē. Radušos spriedzi var pārnest uz šo “trešo”. Var pievērsties tikai bērniem, jo “viņi neklausa”. Savukārt bērni “neklausa” un slimo, jo jūt šo spriedzi, kura ir starp vecākiem. Slimība ir veids, kā apvienot ģimeni. Var arī strādāt vairākās maiņās, izkašķēties ar draugiem, grimt dažādās atkarībās. Arī ar mīļāko ir drošāk, jo to var “iznīcināt”. Ģimeni “iznīcināt” ir grūtāk, smagāk. Bieži vien otrs laulātais neapzināti ne tikai pieļauj, bet arī uztur šāda “trešā” esamību, jo nav pieredzes, kā veidot attiecības vienam ar otru.

Reizēm, kad vecāki nevēlas risināt savas attiecību grūtības, nepārnes tās uz citiem, var rasties psiholoģiskā neauglība. Sanāk, ka pati daba rada apstākļus, lai ģimenē pieaugtu spriedze, dusmas, diskomforts, līdz pienāk brīdis, kad pieaugušajiem gribot negribot ir jāmeklē kāds risinājums.
Šajā laikā, kad tiek zaudēts darbs, mācības notiek attālināti, ir piedzīvots kaut kas līdz šim nebijis, spriedze atkal pieaug, parādās slēptie ģimenes konflikti, vardarbība, dusmas un bailes.
Veidojot attiecības, svarīgi ir spēt pieņemt otra dažādās emocijas, jo dzīve ir kā mainīgs klimats, nevis konstanta 36,6 grādu temperatūra. Ir jābūt gatavam arī nedaudz apdedzināt pirkstus vai reizēm tikt aplietam ar aukstu ūdeni. Pārtiekot tikai no salda vien, ātri sāk šķebināt. Vajag piedzīvot arī strīda rūgtumu, greizsirdības skābumu, aizvainojuma sāļumu un, pats par sevi saprotams, – saldo izlīguma garšu.
 

Autors: Psihiatrs Gunārs Trimda