Mammas Madaras stāsts par savu ikdienu Lielbritānijā jau 17 gadus, par meitas autismu smagā formā, par dēlu delverēnu, par lokdaunu un Breksitu

Madarai ir divi bērni: meita Kamēlija, kurai drīz būs 13 gadi, un dēls, kurš pavasarī kļūs 8 gadus vecs. Meitiņai ir ļoti smags autisms, viņa nerunā un "pilnīgi viss jādara viņas vietā". Savukārt dēls ir ļoti aktīvs delveris, kurš iet vietējā skolā, runā ideālā angļu valodā, kā arī mācās citas valodas.
Saistībā ar meitai noteikto diagnozi Madara ir kļuvusi par blogeri, kura runā arī par autismu un bērniem ar īpašām vajadzībām. Drīzumā darbu sāks Madaras izveidotā sociālā platforma, kurā paredzēta arī pieredzes apmaiņa dažādu tautību vecākiem, kuriem ir bērni ar īpašām vajadzībām.

Neskatoties uz meitas slimību un ar to saistītajām grūtībām, Madara ir optimistiski noskaņota. "No manis nevar dabūt ārā negativitāti, ka viss ir slikti. Es vienmēr saku žurnālistiem, ka ar mani nav interesanti runāt, jo es ne par ko nepīkstu."

Aizbrauca no Tukuma, jo nevarēja atrast darbu
Madara atklāj, ka pirms 17 gadiem aizbrauca no Tukuma, jo bija ļoti grūti atrast darbu. "Toreiz likās, ka darbu var atrast tikai tad, ja kaut kur kādu pazīst - caur pazīšanos, caur blatiem. Vai arī bija jābraukā uz Rīgu."

Viņa norāda: "Ja strādātu Rīgā, katru dienu divas stundas būtu jāpavada ceļā. "Vai es tā redzēju savu dzīvi?  Braukājot, skrienot no trolejbusa uz vilcienu, ierodoties mājās pārgurusi, lai tikai savilktu galus? Es nenāku no bagātas ģimenes, manai ģimenei nebija iespēju palīdzēt finansiāli kaut kur mācīties tālāk pēc vidusskolas. Es sāku lūkoties uz iespēju aizbraukt uz Lielbritāniju, lai nokārtotu skaistumkopšanas sertifikātu."

Toreiz Madara ļoti vēlējās darboties saistībā ar matu pieaudzēšanu un nagu kopšanu. Tāpēc viņa devās uz Angliju, lai nokārtotu sertifikātus skaistumkopšanā. Pēc tam bija iecerēts atgriezties Latvijā, taču tā nenotika, un Madara joprojām dzīvo Apvienotajā Karalistē. Patlaban Madara ir precējusies ar angli, taču viņas bērnu tētis dzīvo turpat netālu un viņiem ir labas attiecības.   

Foto: no personīgā arhīva

Meitiņas dēļ paliek dzīvot Anglijā
Uz jautājumu, kāpēc tomēr nolēma palikt Anglijā, Madara atklāj, ka tas saistīts ar meitas piedzimšanu. "Piedzima meitiņa Kamēlija. Varbūt līdz viņas trīs gadu vecumam es vēl cerēju atgriezties Latvijā, bet viņa bija viena no jaunākajām Anglijas daļas autisma pacientēm - viņai konstatēja autismu nepilnos trīs gados, lai gan parasti tas notiek ap piecu gadu vecumu.
Tas bija tīri finansiāls un par bērna labsajūtu un turpmāko labklājību pārdomāts solis."

Lai gan Madara augstu vērtē Latvijas mediķus un speciālistus, tomēr viņa izlēma palikt Anglijā, jo tur meitiņai ir daudz lielākas iespējas. "Nevar abas pasaules kopā savilkt - finansiālo labklājību ar Latvijas pieredzi un profesionāļiem."

Anglijā invalīdam neblenž virsū un nenosoda
Madara skaidro, ka Anglijā jutusi daudz pozitīvāku attieksmi pret ģimeni, kurā aug bērns ar īpašām vajadzībām. "Šeit attieksme ir kolosāla. Vietēji ļoti labi saprot. Tie, kas skatās virsū, vīpsnā un nereti pat izsaka jocīgas frāzes, diemžēl ir mūsējie - latvieši. Ir bijis tā, ka bērns ir parkā un rāpo, bet blakus uz soliņa sēž cilvēki, kuri, nezinot, ka esam latvieši, izsaka nejaukas frāzes: "Re, kāds te sunītis!" un "Ar kuru galu mamma domā?"

Arī Spānijā un Grieķijā ģimene jutusies ļoti labi. Cilvēki atpazinuši autismu un to, ka bērni mēdz izdvest jocīgas skaņas un neadekvāti trokšņot, sist sev pa galvu un pēkšņi spiegt. "Mūs saprata, uz mums neskatījās kā uz citplanētiešiem." Bet Vācijā un Turcijā gan esot nepatīkami uzturēties ar bērnu, kuram ir speciālas vajadzības un kurš mēdz uzvesties, cituprāt, dīvaini.

Lai netraucētu citiem, ģimene atvaļinājumos atturas izvēlēties smalkus restorānus, kur pāri vakariņo sveču gaismā ar pieklusinātu mūziku fonā. Tomēr viņi ir apbēdināti, ka gadījies dzirdēt lūgumus atstāt vienkāršas pludmales kafejnīcas, kur skaļi uzvedas ne tikai viņu meita, kam ir autisms, bet arī citi cilvēki. Tāpat ir uzklausīti aicinājumu pieklusināt meitu, jo citiem viņas bļaustīšanās var šķist kaitinoša, taču Madara uzsver, ka tas nav iespējams: meitene vienkārši nesaprot, ka pieaugušie lūdz viņu apklust.

Vēl Madaras meitai ir nodrošināta speciāla skoliņa, kā arī transports, pavadonis un citas iespējas attīstības. Turklāt valsts atbalstu saņem ne tikai pats bērns, bet arī viņa ģimenes locekļi. 

Pēc Madaras domām arī Latvijā vairums cilvēku nav gatavi redzēt bērna invaliditāti sabiedriskās vietās.

Foto: no personīgā arhīva

Anglijā atbalsta ģimeni, kurā ir bērns ar īpašām vajadzībām
Tāpat Lielbritānijā bērniem ar īpašām vajadzībām ir speciāli dienas centri, kā arī iespēja bērnu ievietot labā aprūpes centrā uz dažām dienām. "Latvijā nekas tāds nav, bet, ja ir, tad par lielām naudām. Šeit tas ir pieejams gandrīz jebkurai specvecāku ģimenei, izņemot, ja speciālās vajadzības ir ļoti minimālas."

Vēl Madaras meitai ir nodrošināta speciāla skoliņa, kā arī transports, pavadonis un citas iespējas attīstības. Turklāt valsts atbalstu saņem ne tikai pats bērns, bet arī viņa ģimenes locekļi. Bērna ar īpašām vajadzībām ģimenei tiek palīdzēts arī finansiāli. Rūpējoties par meitiņu un mājām, Madara var strādāt tikai ierobežotu laiku - viņa darbojas tulkošanas jomā.

Pēc Breksita sliktāk nebūs!
Madara pauž viedokli, ka Lielbritānijas izstāšanās no Eiropas Savienības būtiski neiespaidos latviešu dzīvi Anglijā. "Par Breksitu es pateikšu tā: cilvēki, kas šausminās, nāk no preses. Lai cik tas smieklīgi nebūtu, prese ļoti uzvelk cilvēkus. Sliktāk nebūs. Protams, būs cenu, nodokļu maiņas. To mēs visi saprotam.

Anglija ir pārdzīvojusi mēri un krīzi, Anglija ir stāvējusi stipra arī pirms Eiropas Savienības. Arī pirms mēs iestājāmies Eiropas Savienībā, latvieši ir meklējuši ceļu, kā nelegāli šeit būt, jo šeit ir bijis labāk. Man negribas ticēt, ka nebūs forši. Es domāju, ka viss būs kārtībā, tikai būs pārejas laiks. Būs jāpierod pie jaunām izmaiņām, noteikumiem."

Arī pašas latvietes dzīvē Breksits būtiskas izmaiņas nav atnesis: "Tos, kas šeit jau dzīvo kādu laiku, kas ir maksājuši nodokļus un strādājuši, kam bērni ir gājuši skolā, kas ir īrējuši mājas un maksājuši īri, kam ir bankas konti, kur visu laiku ir ienākusi alga vai valsts pabalsti, Breksits nekādi neietekmēs. Tiem, kas tagad mēģinās braukt šurp, būs grūtāk. Ne neiespējami, bet grūtāk."

Vai vēlas atgriezties Latvijā?
Kad jautāju Madarai, vai gribētu atgriezties Latvijā, viņa atbild: "Es nekad uz neko nesaku nekad. Šobrīd pasaulē notiekošais ir diezgan drausmīgi un pat baisi. Es nekad nezinu, kas notiks. Visādi var gadīties dzīvē. Ja tāda iespēja būtu finansiāli un saistībā ar meitiņai, tad pilnīgi iespējams, ka varētu atgriezties. Kāpēc gan ne?"

Madaras vīrs ir anglis, taču ļoti atvērts piedzīvojumiem. Pagaidām viņš vēl nav bijis Latvijā, taču fotogrāfijas un video materiālos redzētais viņam patīk. "Viņš ar Latvijas odiem tiktu galā!" latviete ir optimistiski noskaņota.  

Runājot par lokdaunu jeb mājsēdi, kas patlaban noteikta Lielbritānijā, Madara saka: "No speciālās mammas viedokļa pateikšu tā: šādā lokdaunā es dzīvoju 13 gadus.

Šādā lokdaunā dzīvo jau 13 gadus...
Runājot par lokdaunu jeb mājsēdi, kas patlaban noteikta Lielbritānijā, Madara saka: "No speciālās mammas viedokļa pateikšu tā: šādā lokdaunā es dzīvoju 13 gadus. Es uz veikalu nevaru tā vienkārši aiziet, es esmu izolēta no sabiedrības, es vienmēr esmu ar bērniem un mājās, visu laku domāju par meitiņas labsajūtu. Mēs ar vīru esam spiesti dzīvot atsevišķas dzīves, jo viņš var aiziet ciemos pie draugiem uz ballīti, bet es nevaru iet līdzi, jo nav tik vienkārši atstāt bērnus. Speciālās auklītes ir dārgas un ne kurš katrs paliks ar manu speciālo bērnu, jo viņai var uznākt agresija un var dabūt pamatīgi pa mizu no viņas.

Mums tas nemainās, mēs tā dzīvojam. Mēs nevaram aiziet uz veikalu, mācīties, uz salonu sakārtot matus, kad gribam. Man nekas nav mainījies ar lokdaunu. Es personīgi priecājos, ka vīrs biežāk ir mājās, jo viņam ir samazinātas darba stundas. Valsts maksā dīkstāves pabalstu par pārējo daļu. Es priecājos, ka viņš ir mājās pēc 4-5 stundām, jo var man palīdzēt. Man lokdaunā iet brīnišķīgi!

Protams, lokdauns ļoti ietekmē biznesu, īpaši mazos censoņus, kas ir centušies kāpt, taču nebija vēl pastrādājuši trīs gadu. Lai saņemtu dīkstāves atbalstu un valsts palīdzību, ir jābūt trīs gadus pastāvējušam un nodokļus maksājušam. Ļoti daudziem cilvēkiem ir ļoti grūti. Es personīgi zinu cilvēkus, kam ir grūti, kas tiešām visu investējuši, lai paceltos, bet tagad cīnās, lai vispār noturētos."

 Es personīgi priecājos, ka vīrs biežāk ir mājās, jo viņam ir samazinātas darba stundas. Valsts maksā dīkstāves pabalstu par pārējo daļu. Es priecājos, ka viņš ir mājās pēc 4-5 stundām, jo var man palīdzēt. Man lokdaunā iet brīnišķīgi

Bažījas par mentālo veselību
Madara arī uzsvēra, ka līdz ar Covid-19 pandēmiju dzīvojam arī mentālās veselības pandēmijā: "Cilvēki nav pieraduši būt vieni. Cilvēki nav pieraduši nevarēt kaut kur aiziet. Bērni ir iestrēguši mājās nereti ar vardarbīgiem vecākiem. Sievietes un vīrieši iestrēguši mājās ar vardarbīgiem partneriem un nav iespēju izrauties ārā, aiziet pie draudzenes uz tēju. Kas notiek aiz aizslēgtām durvīm? Man liekas, ka mēs neviens to īsti nezinām.

Garīgā veselība, mentālais stāvoklis ļoti, ļoti cieš. To es varu pateikt no pieredzes, dzīvojot šādu dzīvesstilu jau 13 gadus. Mentālajai veselībai tas neko labu neizdara. Es saprotu, kā jūtas cilvēki, kas ar to saskaras tagad. Covid-19 pandēmija iet roku rokā ar mentālās veselības pandēmiju. Bet es uz to skatos pozitīvi. Ir teiciens, ka nekas nav mūžīgs. Šīs pandēmijas arī nav mūžīgas. Tām būs gals - viss būs labi. Šis ir pēdējais stingrais, lielais vilnis, pirms sāks palikt labāk. Cerams."

Foto: no personīgā arhīva

Piedalās arī skaistumkonkursā
Madara ir ne tikai aktīva blogere un mamma, bet arī pārstāv Lielbritāniju starptautiskā skaistumkonkursā lielo izmēru sievietēm ”Ms Top Of The World Plus Size”. Decembrī vajadzēja notikt konkursa finālam, bet Covid-19 dēļ galveno cīņu par šo titulu pārcēla uz februāri. Pagājušajā gadā Madara ieguva skaistākās Lielbritānijas sievietes titulu šajā kategorijā.

Avots: Jauns.lv