"Katra diena ir kā brīvdiena". Latviešu ģimene pieņēma riskantu lēmumu un tagad to nenožēlo

Kārkliņu ģimenes vecākajām bērnam Jēkabam ir trīs gadi, vidējais Toms ir gandrīz pusotra gada vecs, bet pagājušā gada nogalē ģimenē ienāca trešais bērniņš - meitiņa Nora, kurai patlaban ir tikai mēnesītis.

Anna stāsta, ka ģimenes ikdiena ir raiba. Runājot ar citām mammām, kurām ir mazi bērni, viņa sapratusi: nevar teikt, ka būtu grūti, bet vienlaikus nav arī viegli. "Es visu laiku esmu mājās, kur norit mana ikdiena. Tie ir mani bērni, nevis sveši cilvēki. Būtībā katra diena ir mana brīvdiena. Mums katra diena ir citādāka. Mums nav stingra režīma. Mēs ļoti plūstam un pielāgojamies katrai situācijai. Protams, ar trīs maziem bērniem ir arī grūti brīži, bet tie nav pārsvarā."  

Stingrais režīms nogurdināja un padarīja nelaimīgu  

Anna atklāj, ka laikā, kad pirmais bērniņš bija zīdainītis, viņa centās ievērot stingru režīmu. "Man likās, ka jāveido režīms, cikos mēs ceļamies, ēdam, ejam laukā un darām citas lietas. Likās, ka katru dienu ir jābūt sistēmai. Pēc tam sapratu, ka patiesībā ļoti ātri no tā nogurstu un palieku nelaimīga. Rutīna, ka kaut kas ir obligāti jādara, nomāc.

Kad piedzima otrs bērns, es sapratu, ka īsti tā vairs nevar, jo katrs bērns iet gulēt un ēd, kad grib. Tad gribot negribot sanāca mainīt savu dzīves ritmu un neiespringt uz lietām, kas pirms tam likās ļoti svarīgas. Šķita, kā es dzīvošu bez plāna un režīma?"

"Jo es ātrāk iemācījos dzīvot, baudot un plūstot dienu no dienas, jo ātrāk iemācījos pieņemt, ka katra diena ir citādāka, jo mēs visi kļuvām laimīgāki," Anna secina un norāda, ka dažreiz rodas sajūta, ka ģimene dzīvo atsevišķā laika zonā, piemēram, šobrīd visi dodas gulēt ap pusnakti, bet ceļas ap pulksten 9 no rīta. Savukārt, kad tikko bija piedzimusi mazā māsiņa, viņi devās pie miera jau pulksten 19 vakarā, bet cēlās pulksten 5, 6 no rīta.

Vīrs pameta stabilu darba vietu

Annas vīrs Mārcis ir grāmatvedis, un līdz pat pirmā bērna piedzimšanai strādāja labā un stabilā darbavietā ar standarta darba laku no pulksten 8 līdz 17. "Man un visai manai ģimenei šķita, ka tas ir labi. Likās, ka uz stabilu darbu firmā mēs visi tiecamies un tāpēc mācamies."

Jo es ātrāk iemācījos dzīvot, baudot un plūstot dienu no dienas, jo ātrāk iemācījos pieņemt, ka katra diena ir citādāka, jo mēs visi kļuvām laimīgāki

Bet kad jaunajā ģimenē ienāca pirmais bērniņš, pāris saprata, ka viņu dzīvē trūkst harmonijas un kopīgi pavadīta laika. "Vīram bija agri jāceļas un jādodas darbu, neskatoties uz to, cikos mēs ceļamies. Dažbrīd mēs pat nevarējām paēst kopā brokastis. Bet vakarā viņš nevarēja nākt ātrāk mājās no darba pat tad, ja bija pabeidzis darbus ātrāk. Viņam bija jāsēž savā darbavietā līdz pulksten 17, jo tāds bija darbalaiks."

Atnākot mājās ap pulksten 18, Mārcim bija grūti atrast laiku sev, jo arī ģimene prasīja daudz uzmanības un laika. Anna redzēja, ka vīrs ir ļoti noguris un izdedzis. "Mēs sapratām, ka kaut kas ir jāmaina un mēs ilgi nevaram tā dzīvot." 

Pāris sāka runāt par savām emocijām un vajadzībām, līdz kopīgiem spēkiem atrada risinājumu. "Mēs sākām domāt un bieži kopīgi apspriedām idejas, ko varam mainīt, ko varam darīt, lai abi beidzot justos labi," Anna norāda un atklāj, ka viņi pieņēma "ļoti riskantu lēmumu". Vīrs aizgāja no stabilā darba un atvēra savu grāmatvedības privātpraksi.

"Tajā brīdī viņam laikam bija tikai viens klients, un tiešām bija riskanti iet prom no stabila darba, īpaši, kad mums bija mazs bērns. Bet tagad, kad mums ir trīs bērni, es šo lēmumu ļoti, ļoti novērtēju," Anna priecājas.

Tā ir ilūzija, ka stabilais darbs, kurā jāstrādā no pulksten 8 līdz 17, ir ienesīgāks, jo tajā ir konkrēta mēnešalga.

Šis lēmums ļāva Mārcim vairāk laika pavadīt ar ģimeni un elastīgi plānot savus darbus. Dažreiz viņi visi varēja no rītiem ilgāk pagulēt vai paņemt kopīgu brīvdienu darba nedēļas vidū.  Tiesa, lai nodalītu darba un mājas dzīvi, Mārcis noīrējis darba telpas ārpus mājām.

Pēc lēmuma pamest stabilo darba vietu ģimenei nācās pielāgoties ienākumu samazinājumam, bet tagad izdevies tos kāpināt līdz iepriekšējam vai pat augstākam līmenim. "Tā ir ilūzija, ka stabilais darbs, kurā jāstrādā no pulksten 8 līdz 17, ir ienesīgāks, jo tajā ir konkrēta mēnešalga."  

Kas svarīgāks - kopā pavadītais laiks vai lieli ienākumi?

Anna uzsver, ka pēc pirmā bērniņa piedzimšanas ģimenei bija svarīgāk vairāk laika pavadīt kopā, nevis vīram doties uz darbu un pelnīt lielu naudu. "Mums tajā brīdi bija svarīgāks laiks, ko vīrs pavada mājās, palīdz mums un dzīvo kopā ar mums. Tajā brīdī naudas līdzekļi bija otršķirīgi.Līdz ar bērniem mainījusies mūsu naudas uztvere. Kādreiz likās, ka jāiet uz darbu, lai iegūtu pēc iespējas lielāku algu: jo vairāk naudas, jo mēs jūtamies stabilāk. Bērni mums iemācīja, ka nauda ir līdzeklis, nevis pašmērķis. Cilvēks iet uz darbu ģimenes, nevis naudas dēļ. Tur ir atšķirība. Manuprāt, aiziet uz darbu nenozīmē aiztaisīt ģimenei durvis ciet."

Katru dienu var dzīvot laimīgi

Sieviete atzīst, ka Covid-19 pandēmija viņas dzīvē nav ienesusi lielas izmaiņas. Lai gan iepriekš bija domāts, ka vecākais dēls dosies uz bērnudārzu, tomēr viņi nolēma ar to nesteigties, un tāpēc visi trīs bērni joprojām dzīvojas pa mājām.

Arī pandēmijas laikā ģimenes dzīve nav vienmuļa un vientuļa. Ik pa laikam viņi cenšas kaut kur izbraukt un kopā atpūsties. "Mums nav tā, ka mēs kā ģimene kopā atpūšamies tikai sestdienā un svētdienā. Ja mums vajadzīga atpūta, mēs varam aizbraukt atpūsties arī otrdienā un trešdienā. Man katra diena ir kā brīvdiena. Es katru dienu varu dzīvot laimīgi un darīt to, ko gribu."

Bērni mums iemācīja, ka nauda ir līdzeklis, nevis pašmērķis. Cilvēks iet uz darbu ģimenes, nevis naudas dēļ. Tur ir atšķirība. Manuprāt, aiziet uz darbu nenozīmē aiztaisīt ģimenei durvis ciet
 

"Manuprāt, man kā mammai ir svarīgi arī savā mājas dzīvē atrast nodarbošanos, kas man pašai sagādā prieku, piemēram, man tā ir ģimenes ikdienas un izbraucienu filmēšana, tamborēšana un bloga rakstīšana. Tas novērš domas no ikdienas. Atrodot mazās lietiņas, kas ikdienā priecē, diena paiet raitāk. Protams, man ir jāmaina autiņbiksītes, jāgatavo ēst trīs bērniem, jāceļas naktīs, jāliek bērni gulēt, jāmazgā un jāapģērbj un jādara citi mājas darbi. Bet atrodot 5-10 minūtes, kurās novērst domas un padarīt man svarīgas lietas, ikdiena kļūst nedaudz krāšņāka un vieglāka."

Anna arī iedrošina citas ģimenes doties kopīgos pārbraucienos un piedzīvojumos. Viņu pieredze apliecina, ka tas iespējams pat ar maziem zīdainīšiem. "Galvenais ir nebaidīties, jo galu galā - tie esat jūs - tu, tavs vīrs un jūsu bērni, nekas traks nevar notikt!"

2020.gadā ģimene paspēja aizbraukt uz Salacgrīvu, Limbažiem, Kuldīgu, Koknesi un Ērgļiem. Šogad plānots garāks ceļojums pie vīra māsas uz Spāniju vai pie vīramātes uz Norvēģiju, bet jāskatās, kāda būs situācija ar Covid-19.

Tas bija pareizs lēmums!

Anna ir saņēmusi dažādus vērtējumus viņu ģimenes lēmumam un dzīvesveidam, taču viņa uzsver, ka tas bija pareizais risinājums viņiem. Ģimenes locekļi, tostarp bērni, ar to kopumā jūtas labi. "Mums nav tā, ka visu laiku būtu histērijas, raudāšanas, bļaušanas vai kaut kas tāds. Mēs esam salīdzinoši mierīgi, neskatoties uz to, ka mums ir trīs mazi bērni."

Jau pēc pirmā bērna piedzimšanas, ko Anna atminas kā sāpīgu, bet ļoti skaistu notikumu, viņi zināja, ka gribēs vēl bērnus, turklāt ar mazu vecuma starpību. Apraduši ar šo domu, viņiem nebija grūti ģimenē uzņemt otro un trešo bērnu.

Ģimenes pieaugums neliedz turpināt savas lietas

Anna atceras, ka laikā, kad vecākais dēls bija pavisam maziņš, viņa maz ar puiku spēlējās un darbojās ar rotaļlietām, kā to darīja citas mammas. "Man nepatika tāda ņemšanās." Viņa izvēlējās kopīgi veikt mājas darbus, piemēram, abi likt veļu mazgāties, cept kūkas, gatavot ēst, mazgāt māju.

"Kad piedzima otra bērniņš, mums nekas daudz nemainījās. Nebija tā, ka pārtrūktu kontakts ar pirmo bērniņu, jo es vairs nevarēju veltīt viņam laiku. Es varēju turpināt savas lietas, jo pirmais bērns darbojās līdzi, un paralēli parūpēties par otru bērniņu. Ar trešo ir līdzīgi." Viņa pieļauj, ka pirmajam bērnam būtu bijis grūtāk pieņemt brāļa un māsas ienākšanu ģimenē, ja iepriekš mamma visu laiku būtu ar viņu spēlējusies un darbojusies.
 

Mums tiešām ir vieglāk, kad nebaidāmies darīt lietas kopā ar bērniem. Arī vingrošana - jā, varbūt nesanāk, tā kā biji plānojis, varbūt neesi izpildījis visu vingrojumu programmu, taču esi pavingrojis un arī bērnus izklaidējis

Lai gan dažkārt, pamostoties no rīta, rodas doma: "Ārprāts! Kā tikt galā ikdienā ar trīs bērniem?", tomēr padomājot, Anna saprot, ka viņa ir mājās kopā ar saviem bērniem un nekas traks nevar notikt. Viņa cenšas neiespringt, ka ar bērniem vajadzētu īpaši nodarboties. Viņa mēdz iedot rokdarbu vai citus uzdevumus, bet tas nenotiek katru dienu un nav obligāti. Neskatoties uz to, lielākais puika ir iemācījies labi griezt ar šķērēm, kā arī pazīst burtus, jo interesējas par tiem, kad Anna raksta blogu.

Viņa uzskata, ka bērni jāiesaista ģimenes ikdienas nodarbēs. "Mums tiešām ir vieglāk, kad nebaidāmies darīt lietas kopā ar bērniem. Arī vingrošana - jā, varbūt nesanāk, tā kā biji plānojis, varbūt neesi izpildījis visu vingrojumu programmu, taču esi pavingrojis un arī bērnus izklaidējis, un arī varbūt pat viņiem kaut ko iemācījis. Un tā ar visiem mājas darbiem un hobijiem."

Bailes par laiku, kad būs jāatgriežas darbā

Sieviete atklāj, ka patlaban jūtas apmierināta ar savu mājas dzīvi un nemaz nevēlas atgriezties darbā. "Godīgi sakot, negribas atgriezties darbā. Patiesībā diezgan baidos no brīža, kad man būs jāmeklē, ko darīt pēc šī bērna kopšanas atvaļinājuma. Sanāca tā, ka es nevienu dienu starp bērnu dzimšanu neesmu aizgājusi atpakaļ uz darbu. Es tik ļoti esmu apradusi ar šo mājas sajūtu, ka varu savu dienu pavadīt, nevienam neatskaitoties un darot to, ko es gribu, ka tiešām baidos no mirkļa, kad būs jāizvēlas, ko darīt tālāk.

Es joprojām esmu darba attiecībās, bet nezinu, kāda būs situācija pēc bērnu kopšanas atvaļinājuma. Ja es atgriežos darbā, tas nozīmē, ka, visticamāk, bērnus būs jāsāk laist bērnudārzā. Es ļoti ceru, ka varētu sākt laist bērnudārzā viņus visus kopā."

Anna arī piebilst, ka pirms pirmā bērna piedzimšanas viņi ar vīru bija ļoti aktīvi gan darbā un skolās, gan sabiedriskajā dzīvē. Anna strādāja vietējā ziņu portālā "Valmiera24" par žurnālisti un fotogrāfi, bet Mārcis uzņēmumā "Liepkalni" bija grāmatvedis. Turklāt viņi bija brīvprātīgie starptautiskā studentu organizācijā "AIESEC". Taču, piedzimstot bērniņam, viņai vajadzēja ļoti smagi uzlikt kāju uz skriešanas bremžu pedāļa un pieņemt jauno ikdienu kopā ar mazuli.

"Tagad man vienmēr rokas ir pilnas ar bērniem, darbu vai mīlestību. Bet man tas der. Caur bērniem esmu tā pa īstam atradusi sevi un iepazīstu sevi katru dienu. Neesmu pazaudējusies, tieši otrādi - tikai tagad tā pa īstam saprotu, kas mani dara priecīgu, kas ir manas vērtības un ko man nozīmē "ģimene"," sieviete atklāj.

Ģimene kā pamats visam

Sarunas noslēgumā Anna akcentē, ka ģimenē ļoti svarīga ir kopība un komandas gars. Turklāt tie svarīgi ne tikai starp vecākiem un bērniem, bet īpaši pārī. Viņa uzsver, ka ģimenē svarīgākās ir vīrieša un sievietes attiecības. Tikai savstarpējās sarunās bija iespējams pieņemt lēmumus par Mārča aiziešanu no darba un bērnu ienākšanu ģimenē. Laulātajiem jāiet vienā solī, jārūpējas vienam par otru un jāsaprot, ka ģimene ir visbūtiskākā - tai jābūt kā vienai lielai komandai, kurā mamma un tētis ir paši svarīgākie.

Divvientulība jāspēj noķert!

Sieviete arī norāda, ka pārim ir svarīgi ik pa laikam palikt divatā. Viņa stāsta par pagājušā gada vasaru, kad laulātie svinēja piecu gadu kāzu jubileju: "Sarunājām omi, kas pieskata bērnus, bet paši sešas stundas bijām ārpus mājas. Tā divvientulība arī ir tā lielākā dāvana. No sākuma ir mamma un tētis. Divvientulības brīži jāspēj abiem noķert un izbaudīt, pat, ja tajā brīdī apkārt skraida bērni un mājās grīda ar griestiem griežas otrādi.
 

 Divvientulības brīži jāspēj abiem noķert un izbaudīt, pat, ja tajā brīdī apkārt skraida bērni un mājās grīda ar griestiem griežas otrādi.

Starp vecākiem ir jābūt tādai komandas sajūtai, it kā tev pašam pieaugtu vēl viens roku un kāju pāris. Viens bez otra nevarat un tomēr cienāt un rūpējaties par otru pusīti. Nav tā, ka mēs nestrīdamies, domstarpības ir katrā ģimenē, bet ir jāmāk tās atrisināt. Ir jāizrunājas un līdz galam. Dažreiz jāpasaka tieši, kas tev liedz justies ērti, bet tas ir jāizdara un arī kopīgi jānonāk pie rezumē. Attiecības arī ir smags darbs, bet sajūta, ka tiešām esat kopā, ka vienalga, kas notiks, tu vari paļauties uz to otru - tā ir neaprakstāma. Ar trīs maziņiem šī sajūta ir jo īpaši svarīga."

Kopīga muzicēšana satuvina
Mārcis un Anna ir kopā jau 12 gadus. "Abi esam pabeiguši mūzikas skolu, un arī iepazināmies kopīgā koncertā - viņš spēlēja čellu orķestrī, es dziedāju korī. Un šis ir vēl viens ikdienas prieciņš - kopā muzicēt. Jā, nav viegli, kad divi mazi skraida riņķī, bet laikam jau var just, ka mani tas vairāk tā neuztrauc. Jāskatās lielāka bilde - mēs esam kopā, muzicējam.Šādi vakara vai mūsu intervija, mana filmiņu taisīšana, rokdarbi, rakstu veidošana blogā - tie ir tie mazie sirdsprieka mirkļi, kas uzlādē daudz vairāk un ātrāk nekā mēnesi garš atvaļinājums tajā "pirms bērnu dzīvē". Ir tik tiešām svarīgi ikdienas ritmā arī padarīt kaut ko, ko sirds vēlas, pat, ja blakus ir bērni."

"Bez kopīgas strādāšanas organizācijā “AIESEC”, mēs kopā dziedājām kamerkorī “Kaķi”. Tas arī mums ir īpašs laiks ar mēģinājumiem, koncertiem. Kad dari to kopā ar cilvēku, kuru mīli, tad tam ir sava tāda pievienotā sajūta. Ceram atgriezties mēģinājumos, līdzko bērni būs paaugušies un varēs nākt mums līdzi," noslēgumā Anna pauž cerību.