Mīlestība mūža garumā – kā to saglabāt, un vai tāda vispār eksistē?

Vai zinājāt statistiku, ka pasaulē laulības desmito gadadienu sagaida ap 70 % precēto pāru, bet zelta kāzas jeb piecdesmito jubileju nosvin tikai 6–7 procenti? Tas, protams, nenozīmē, ka tikai šie pēdējie dzīvē izbauda īsto un vienīgo mūža mīlestību. Kaut arī vairāk ieklausāmies to pāru atziņās par laimīgu laulību, kuri tādā nodzīvojuši gadu desmitiem, tomēr nedz viņiem, nedz zinātniekiem nav izdevies atklāt skaidru šādas laimīgas laulības recepti. Visticamāk, universāla recepte nemaz nepastāv, jo katram pārim ir sava mīlestība un attiecības, ko izdzīvo tikai viņi. Un tas ir pats labākais šajā dzīvē.
 

Deviņi laulības uzdevumi

Bieži vien šķiet, ka romantiskās mīlestības trīs galvenie aspekti – spēcīgas mīlestības jūtas, seksuāla iekāre un pieķeršanās ilgtermiņā – no mums it kā vairās, tomēr tas nav nedz nesasniedzami, nedz arī tik reti sastopams laulībā, kā pierasts domāt. Zinātniskie fakti apliecina, ka mīlestība var būt ilgstoša, tomēr mūsdienu kultūrā ir tendence diezgan ciniski vērtēt romantiskās mīlas izredzes ilgākā periodā un grūtību priekšā – pretstatā seksuālās baudas un ilgtermiņa pieķeršanās perspektīvai. Tam ir gana labs iemesls – pasaulē aptuveni puse pirmo laulību beidzas ar šķiršanos. Turklāt to pāru vidū, kas saglabā šo institūciju bērnu, ekonomisku vai citu apstākļu dēļ, ir izplatīta neapmierinātība.

Par spīti augstajam šķiršanās, laulības pārkāpšanas un neapmierinātības līmenim, zinātne mums apgalvo, ka viss nav tik bezcerīgi. Nesen Ņujorkas Stoni Brūka universitātes pētījumā atklāts – 40 % pāru, kas bija precējušies desmit gadus, atzina, ka viņi ir ļoti iemīlējušies. Savukārt no tiem precētajiem pāriem, kuru laulība ilga jau trīsdesmit gadu vai vairāk, 40 % sieviešu un 35 % vīriešu teica, ka joprojām ļoti mīl savu otro pusi. Kā viņi to dabū gatavu?

Foto: Shutterstock

Par vienu no stūrakmeņiem laulības ilgmūžības izpētē kļuvuši ievērojamās amerikāņu psiholoģijas doktores Džūditas Volerstīnas pētījumi un grāmatas – bestselleri. Viņa atklāja, ka veiksmīga laulība ietver deviņu svarīgu psiholoģisko uzdevumu izpildi.
 

1. Atdalīšanās no vecāku ģimenes. Būtiski sasniegt veselīgas autonomijas un atdalīšanās sajūtu. Tas nenozīmē atsvešināšanos vai naidīgumu pret savu izcelsmes ģimeni, bet gan sevis kā nobrieduša, pieauguša cilvēka skaidru apzināšanos; tāda cilvēka, kurš nav psiholoģiski vai emocionāli atkarīgs no vecāku ģimenes vai tajā aizķēries par ilgu. Šis process saistīts ar pieaugšanu, savas personīgās identitātes, vērtību un savas balss radīšanu.

2. Kopības radīšana. Uzdevums ir izveidot pāra kopību ar kopīgu identitāti, tuvību, rituāliem, interesēm un tamlīdzīgi, tajā pašā laikā līdzsvarojot es un mēs aspektus savā dzīvē. Ja attiecību pamatā ir draudzība un kopība, iespējams izjust saikni kā pārim un vienlaikus just brīvību saglabāt savu paša identitāti, atsevišķu no attiecībām.

3. Seksuālās attiecības. Veselīgai, atklātai un mīlošai fiziskajai tuvībai ir ļoti svarīga nozīme ilgtermiņa attiecībās. Intīmā saikne ir atšķirīga katram pārim, un vissvarīgākais ir partneriem domāt līdzīgi, just drošu pamatu un uzticēšanos šajā attiecību aspektā.

4. Pieņemt vecāku lomu. Pētījumi liecina, ka pēc bērna piedzimšanas ap 67 % pāru apmierinātība ar laulības dzīvi samazinās. Tāpēc abiem partneriem jājūt vēlme pieņemt šīs neizbēgamās izmaiņas, ko attiecībās ienes bērns. Visas pārmaiņas, pat pozitīvās, ir saistītas tikpat labi ar ieguvuma, kā zaudējuma izjūtu. Tas ir dabiski, un, ja abi partneri ir gatavi atklāti runāt par savām jūtām šajā pārmaiņu un jauno lomu laikā, romantiskā saikne paliks cieša.

5. Nenovēršamu krīžu pārvarēšana. Veiksmīgas attiecības spēj uzveikt problēmas un krīzes, ko dzīve neizbēgami sagādā un ko mēs nespējam kontrolēt, piemēram, slimības. Toties varam kontrolēt paši savu uzvedību, tas ir, vienoties kā pārim un kā komandai, izvēlēties ar to tikt galā kopā, likt mēs augstāk par es.
 

6. Saglabāt ciešu saikni. Svarīgi just tādu drošību, lai abi partneri varētu atklāti paust savas jūtas, domas un uzskatus, nebaidoties no otra reakcijas. Nesaskaņas ir vajadzīgas un produktīvas. Vērtīgāk ir izrādīt savu atšķirību un meklēt atrisinošus konfliktus nekā nest sevī aizvainojumu.
 

7. Humors un smiekli. Ilgās attiecībās humors un jautrība parasti rodas dabiski, pavadot kopā laiku, lai radītu savus rituālus, kopīgas intereses, draudzību utt.
 

8. Atbalsts un komforts. Pamanot vajadzību pēc atbalsta un to sniedzot, partneri viens otram sāks asociēties ar drošību un mīlestību. Just nepieciešamību pēc partnera atbalsta un mīlestības un to lūgt nebūt nav vājuma izpausme, tāpēc tam vajadzētu būt abpusēji.

9. Saprast reālo mīlestību. Ir viegli pazust idealizētās ainiņās, domās un priekšstatos par īsto mīlestību. Un daudziem šī sākotnējā romantika, valdzinājums un sajūsma tiešām turpinās gadu gadiem. Taču neatkarīgi no tā, kāda ir personīgā mīlestības pieredze attiecībās, svarīgi atzīt, ka mīlestības jūtas kopdzīvē attīstās un mainās ar laiku. Tas nav nepareizi un nav arī zaudējums – attiecības dabiski sasniedz jaunu līmeni. Jāpieņem visi savas mīlestības posmi un tie aktīvi jāveido uz mīlas, uzticēšanās un pāra kopīgi radītās nākotnes vīzijas pamata.
 

Kurš uzdevums ir vissvarīgākais?

Nesen kādā pētījumā šo uzdevumu izpilde tika analizēta sešiem pāriem, kuri bija nodzīvojuši laulībā 25 vai vairāk gadus. Viens no aptaujas jautājumiem bija par šo deviņu uzdevumu hierarhiju. Rezultāti liecināja, ka šie pāri pirmajā vietā ierindoja uzdevumu izveidot kopību, tuvību un autonomiju. Kā nākamos pēc svarīguma viņi atzina humora un kopīgu interešu saglabāšanu, kā arī komforta un atbalsta sniegšanu viens otram. Viņu hierarhijas saraksta apakšā bija uzdevums par mīlestības reālās dabas izpratni un atdalīšanos no vecāku ģimenes. Toties pētījuma gaitā šie dalībnieki izcēla vēl četrus jaunus uzdevumus: kompromisa spējas, atbalsta tīkla izveidošanu ārpus ģimenes un draugiem, nākotnes plānošanu un to, ka abiem partneriem vajadzētu nākt no līdzīgas vides.

Diemžēl lielākā daļa pētījumu attiecībā uz laulību veltīta šķiršanās faktoru izpētei, nevis nosacījumiem, kas palīdz to saglabāt iespējami ilgāk. Skaidrs, ka pie veiksmīgas laulības ir jāpiestrādā – jāizpēta, jāpraktizē un jāizmēģina jaunas lietas, lai to uzlabotu. Tāpēc svarīgi uzlūkot laulību attīstības aspektā, nevis tikai analizēt konkrēto partneru raksturu nesaderību un citus apstākļus. Prasmes, kas partneriem ir, bez treniņa ar laiku ierūsēs vai izzudīs. Tam arī kalpo šie deviņi uzdevumi, kas jārisina visas laulības garumā, lai nodrošinātu iespēju to saglabāt.

Jaunākie pētījumi atklājuši daudzus ilgas laulības komponentus, un trīs no tiem kā būtiski nepieciešami tiek pieminēti teju katrā pētījumā. Pirmā ir komunikācija. Lai izpildītu iepriekšminētos uzdevumus, pārim jābūt spējīgam sarunāties, ieklausīties un saprast vienam otru. Otrs svarīgs komponents ir laiks – jāatvēl laikam spēlēt savu lomu, jo ar katru aizejošo dienu pāris iemācās kaut ko jaunu un krāj pieredzi, uz kuru atskatīties, lai smeltos drosmi un spēku. Visbeidzot, protams, mīlestība. Mīlēt partneri ir svarīgi, jo tas palīdz redzēt sevi nākotnē – precējušos tieši ar šo cilvēku.
 

Slavenību prakse apstiprina teoriju

Intervētie pāri, kas kopā pavadījuši ilgus gadus, galvenajos vilcienos apliecina šos zinātnes atklātos faktus. Mūsu maestro Raimonds Pauls, kurš ar sievu Lanu nodzīvojis kopā jau 58 gadus, tikai pēdējā laikā sācis izteikties par ilgas un laimīgas laulības noslēpumiem.

Jārunā par visiem jautājumiem, kas rodas, pat vismazākajām lietām. Jāieklausās partnera problēmās, ierosinājumos un padomos un jāpieņem, ka tev ne vienmēr ir taisnība. Sarunas ir galvenā atslēga veiksmīgai laulībai.
 

“Viss ir atkarīgs no tā, kā vīrs un sieva tiek galā ar brīžiem, kad ģimenei draud briesmas. Tieši tādos brīžos ģimenes izjūk, kāds aiziet. Pateicoties sievai, mums nekādu nopietnu konfliktu nav bijis. Bija, protams, kaut kādi sadzīviski sīkumi, bet tie nekad nepārtapa par kaut ko lielu,” teica Pauls 2016. gadā intervijā mixnews.lv, piebilstot, ka viņam ar sievu ir ļoti paveicies. Pagājušajā rudenī TV raidījumā Rezervēts komponists uzsvēra kompromisa nozīmi, lai novērstu ikdienišķus strīdus: “Tā lielākā māksla laikam ir paklusēt, ja tu jūti, ka kaut kas var sākties, tad centies uzreiz jau neielaisties [..] vai nu aizej prom. Jo vārds pa vārdam, un var diezgan ātri viss sākties.”

 Pagājušā gada jūlijā dimanta kāzas nosvinēja eksprezidente Vaira Vīķe-Freiberga un datorzinātnieks Imants Freibergs. Kāda ir viņu galvenā atziņa, nodzīvojot kopā sešdesmit gadus? “Veiksmīga laulība var būt tikai tad, ja visu laiku notiek pielāgošanās. Ja abi laulības jēgu ņēmuši nopietni un piestrādājuši, lai abu partnerība varētu turpināties. Labā griba un pozitīvas jūtas pret otru ir galvenais. Galvenais – vai es ar šo cilvēku jūtos labi un vēlos palikt kopā,” intervijā žurnālam Ieva teica eksprezidente.
 

Līdzīgs viedoklis ir arī vienam no retajiem Holivudas pāriem, kas spējuši palikt kopā gadu desmitiem, – aktieriem Goldijai Honai un Kurtam Raselam, kuru attiecības sākās 1983. gadā Valentīna dienā. Tiesa, viņi dzīvo civillaulībā, jo uzskata, ka oficiāla laulība nav tā, kas sacementē attiecības. “Ilgstošas attiecības nenozīmē laulību. Tās nozīmē saderību un komunikāciju. Un abiem ir jāgrib, lai tas darbotos. Galvenais ir vēlēties,” apgalvoja Hona 2015. gadā. “Tās nenozīmē arī pazaudēt sevi vienam otrā. Būt kopā, būt diviem pīlāriem, kas balsta māju un jumtu, un būt atšķirīgiem. Nav jāpiekrīt visam – jāmācās, kā tikt galā ar šo nepiekrišanu. Visa pamatā ir izvēle.”

Arī izcilā kinozvaigzne Merila Strīpa, kura laulībā ar skulptoru Donu Gameru nodzīvojusi 42 gadus, uzsver vienkāršas komunikācijas nepieciešamību: “Jārunā par visiem jautājumiem, kas rodas, pat vismazākajām lietām. Jāieklausās partnera problēmās, ierosinājumos un padomos un jāpieņem, ka tev ne vienmēr ir taisnība. Sarunas ir galvenā atslēga veiksmīgai laulībai.” Reiz viņa ar humoru piebilda, ka nepieciešama arī “labā griba un vēlme liekties – un ik pa laikam apklust”.

Savukārt Holivudas spīdeklis Toms Henks, kurš ar aktrisi Ritu Vilsoni ir precējies 32 gadus, nemēdz dāļāt savas laimīgās laulības receptes. Fakti runā paši par sevi – lai salaulātos, Henks pārgāja no katoļiem grieķu pareizticībā, un pēdējā laikā abi partneri ļoti atbalsta viens otru slimībās. “Es uzlūkoju savu sievu kā iemīļoto, un starp mums ir saikne, kas pārspēj tādus vārdus kā sieva vai draudzene, vai māte. Es nevaru iedomāties savu dzīvi bez viņas. Bieži atstāju viņai zīmītes pie telefona vai kaut kur virtuvē. Novēlu viņai labu dienu un tamlīdzīgas lietas. Nodrukāju šīs zīmītes uz antikvārajām rakstāmmašīnām, ko kolekcionēju; man to ir vairāk par simtu. Man ir arī paradums sūtīt Ritai foto atskaiti par savu dienu. Fotografēju visu sev apkārt, kad viņas nav blakus: ko ēdu pusdienās, ko esmu saticis, ko nofilmējis. Man šķiet, viņai tas patīk.”

Reālu atbalstu ne tikai vārdos, bet arī darbos savā otrajā laulībā saņem arī leģendārā dziedātāja Tīna Tērnere. 2013. gadā viņa apprecējās ar sešpadsmit gadus jaunāko mūzikas producentu Ervinu Bahu, bet viņi bija kopā jau pirms tam – 27 gadus. Trīs nedēļas pēc kāzām Tērnerei bija insults, un 2017. gadā vīrs viņai ziedoja savu nieri. Savā jaunajā autobiogrāfijā, kas iznāca pagājušajā gadā, dziedātāja izsakās par abu attiecībām: “Mēs piešķiram viens otram brīvību un telpu būt personībām, un vienlaikus mēs esam pāris. Ervinu, kurš ir dabas spēks pats par sevi, nekad ne mazākajā mērā nav iebiedējusi mana karjera, talants vai slava. Viņš man pierāda, ka īstai mīlestībai nav vajadzīgs aptumšot manu gaismu, lai viņš pats varētu spīdēt. Gluži pretēji, mēs esam gaisma viens otra dzīvē, un mēs gribam spīdēt cik vien iespējams spoži – kopā.”

Savukārt leģendārais angļu mūziķis Stings šovasar atzīmēs oficiālās pērļu kāzas (30 gadu), lai gan ar aktrisi Trūdiju Staileri viņš bija jau kopā desmit gadus pirms kāzām. Stings uzsver draudzības nozīmi laulībā: “Mēs esam arī draugi. Mēs mīlam viens otru, bet patiesībā mēs patīkam viens otram – un tā ir būtiska atšķirība. Mīlestība ir kaislība un tādas lietas, bet tas, ka tev patiešām patīk otrs un tu izbaudi viņa kompāniju, ir mazliet citādi, un tas sniedzas ilgāk. Tas ir, var būt abējādi, un tas ir svarīgi. Apprecēties ar savu vislabāko draugu.”
 

Viņi saglabā aklu mīlestību

Iespējams, viss iepriekš teiktais pietiekami neizcēla visbūtiskāko ilgtermiņa attiecību komponentu – kaislīgu mīlestību. Tikko iemīlējies cilvēks parasti sliecas dievināt savu iemīlēšanās objektu un pielūgt zemi, pa kuru viņš/viņa staigā, jo uzlūko viņu kā pievilcīgāko, gudrāko un spējīgāko cilvēku. Psihologi lēš, ka šī kaislīgās mīlestības reibinošā sajūta ilgst apmēram no astoņpadsmit mēnešiem līdz – vislabākajā gadījumā – trim gadiem.

Taču Ženēvas Universitātes zinātnieki atklāja kaut ko pavisam necerētu, analizējot smadzeņu aktivitāti jauniem mīlētājiem, kuri bija ļoti iemīlējušies vidēji septiņus mēnešus, un ap piecdesmit gadu veciem pāriem, kuri bija nodzīvojuši laulībā vidēji 21 gadu. Izrādījās, ka abām šīm grupām smadzeņu aktivitāte rajonos, kas saistīti ar romantisko mīlestību, bija līdzīga. Rezultāti liecināja tikai par vienu atšķirību – vecākajiem mīlētājiem smadzeņu rajoni, kas saistīti ar nemieru, trauksmi, vairs nebija aktīvi, tā vietā bija aktivizējušās vietas, kas saistītas ar mierīgumu.

Šā pārskata autori izanalizēja gandrīz 500 pētījumu par saderību un nevarēja atrast nekādu divu personības īpašību kombināciju attiecībās, kas prognozētu ilgstošu kaislīgu mīlestību, izņemot šo vienu – spēju idealizēt un saglabāt pozitīvas ilūzijas par savu partneri. Spēja saglabāt aklu mīlestību – redzēt partneri kā skaistu, inteliģentu, interesantu un gādīgu – ļāva partneriem palikt vienam ar otru laimīgiem, un tas izrādījās būtiskākais aspekts ilgtermiņa attiecībās.

Kā to panākt, ja zināms, ka mīlestība nepadodas nekādiem likumiem, pierunāšanām, locīšanai pa savam prātam? Uz to atbildes nav. Zinātnieki var nākt klajā tikai ar ieteikumiem, piemēram, norādot, ka garlaicība attiecībām ir nāvējoša, tāpēc pārim vajadzētu izmēģināt jaunas lietas un piedzīvojumus un pārnest aizrautību ar dzīvi uz savām attiecībām. Savukārt citi pat izskaitļojuši recepti, kādā proporcijā vajadzētu būt pozitīvajam un negatīvajam laulībā, lai tā saglabātos ilgi, proti, 5:1 – piecas reizes biežāk vajag izpaust savu gaišo pusi nekā negatīvismu. Priecē, ka principā tomēr drīkst šad tad strīdēties vai nenomazgāt traukus.

Daudziem radies priekšstats, ka senāk laulības bija pārsvarā ilgas un laimīgas, bet mūsdienās precas un šķiras jau pēc pāris gadiem. Zinātne to komentē šādi: “Mūsdienās laulība vidēji ir vājāka nekā laulība senos laikos gan apmierinātības, gan šķiršanās līmeņa ziņā, bet labākās laulības tagad ir daudz stiprākas apmierinātības un personīgās labklājības ziņā nekā labākās laulības senāk.” Tas izskaidrojams ar iespēju partneriem šodien uzlūkot savu laulību nevis kā izdzīvošanas vai kompānijas institūciju, bet kā kopīgu ceļojumu, piedzīvojumu uz sevis piepildījumu.

 Vecāku šķiršanās graujošā ietekme

Psiholoģijas doktores Džūditas Volerstīnas ilgās karjeras centrā bija pētījums par šķiršanās ietekmi uz bērniem Kalifornijā. Volerstīna, kura pati bija precējusies 65 piecus gadus, savu pētījumu sāka 1971. gadā, apzinot 131 bērnu vecumā no trim līdz 18 gadiem no 60 šķirtām ģimenēm. Divdesmit piecus gadus viņa sekoja līdzi šo bērnu gaitām, ik pēc pieciem gadiem veicot pamatīgu interviju ar katru no tiem.

Vēlāk doktori nodēvēja par “sievieti, kas mainīja priekšstatu par šķiršanos”, jo viņas iegūtie rezultāti lika aizdomāties ikvienam. Psiholoģe pati sākotnēji domāja, ka šķiršanās trauma bērniem ar laiku izgaist, taču atklāja, ka pusei no šiem bērniem laiks brūces nesadziedēja, bet atstāja tās sūrstošas, tāpēc izauga “noraizējušies, nepašpietiekami, sevi noniecinoši un reizēm dusmīgi jauni vīrieši un sievietes”, kuriem pašiem bija grūti izveidot romantiskas attiecības. Viņas apkopotie fakti liecināja, ka tikai 40 % bērnu no šķirtajām ģimenēm apprecas.

Pētījums atklāja, ka liela nozīme ir bērna vecumam laikā, kad vecāki šķiras. Vislielāko ietekmi šķiršanās atstāja uz bērniem, kas tajā periodā jaunieši – alkstoši pēc romantiskām attiecībām, bet nobijušies no neveiksmes. Volerstīna arī secināja, ka pēc šķiršanās dzīves kvalitāte bērniem ir izšķiroša. Turklāt izrādījās, ka finansiālā atbalsta līmenis koledžai pēc šķiršanās samazinājās, jo šķiršanās saistīta ar lieliem izdevumiem.

Jaunākie pētījumi liecina, ka arī vecāku neveselīgas, toksiskas attiecības var atstāt nelabvēlīgu ietekmi uz bērnu – sākot ar naidīgumu pret citiem bērnudārzā un skolā, beidzot ar problēmām uzturēt veselīgas attiecības pieaugušā vecumā, jo viņi ir pieraduši pie nesaskaņām ģimenē vai arī viņiem ir grūti noteikt, kam īsti dzīvē var uzticēties.

Kādā pētījumā noskaidrots – 73 % bērnu, kuru vecāki dzīvoja laulībā, arī savās attiecībās šķiršanos piedzīvo retāk, esot kopā vismaz desmit gadus. Savukārt no cilvēkiem, kuru vecāki izšķīrušies, kad viņi bija vēl mazi, desmit gadu slieksni laulības dzīvē sasniedz vien nedaudz vairāk par pusi – 57 procenti.

 

Vai laulības tiek slēgtas debesīs?

“Tā domā tikai neprecētie,” pajoko, indiešu jogs un grāmatu autors Sadhguru, Rietumos populārs jogas pedagogs. Viņš pats ir bijis precējies. “Garīgais process ir iekšēja vēršanās uz sevi. Vai to var izdarīt ar kādu kopā? Roku rokā var iet uz parku vai kino un iepirkties, bet nevar vērsties iekšēji.” Līdzīgi daudziem citiem garīgajiem domātājiem viņš uzskata, ka laulība ir tikai vienošanās, kas palīdz cilvēkam dzīvot ikdienas dzīvi.

Kā zināms, Austrumos ir tradīcija vecākiem sameklēt dzīvesbiedru savam bērnam pēc individuālo horoskopu salīdzināšanas. Taču šie horoskopi drīzāk parāda, vai laulību negaida kādi zemūdens akmeņi, bet šādā veidā noorganizēt ideālu pāri nav iespējams. Piemēram, vēdiskajā astroloģijā līgavas un līgavaiņa horoskopā jāsakrīt 36 Gunām – labvēlīgiem triju enerģiju aspektiem – vai vismaz 18 Gunām. Taču pastāv vēl daudzi citi nosacījumi, kas jāņem vērā.

Vairums Rietumu astrologu domā, ka laimīga laulība diez vai ir ierakstīta cilvēka zvaigžņu kartē – pamatā tomēr ir mīlestība, saderība un darbs pie laulības.