30 gadu veca sieviete: "Uz darba tikšanos neiešu, jo pasākums bērnudārzā man ir svarīgāks. Pietiek mani par to nosodīt!"

„Lūdzu, beidziet mani nosodīt par to, ka es beidzu strādāt tieši pulksten 17:00 un uzreiz dodos prom no biroja. Man ir jāpaņem bērni no aukles. Es zinu - uz tikšanos neiešu, bet pasākums bērnudārzā man ir svarīgāks.

Es saprotu, ka šodien nokavēju darbu, bet es nevaru dēlu vest uz bērnudārzu pirms pulksten 7.35.

Es zinu - es izskatos apjukusi un izsista no sliedēm, jo arī es esmu apjukusi. Mans bērns ir slims, es gaidu zvanu, lai uzzinātu, kad pie mums varēs atnākt ārsts.

Es negribu darbā izskatīties pārgurusi, bet es neesmu gulējusi kopš pulksten 4.30 - bērns pamodās un raudāja. Jā, es varbūt esmu bāla, bet pēdējās 12 stundas esmu mēģinājusi visos iespējamajos veidos aizmidzināt bērnu.

Man žēl, ka es tik stingri un varbūt dusmīgi atbildēju uz jūsu vēstuli, bet mans 5 gadus dēls šorīt ļoti raudāja, jo negribēja iet uz bērnudārzu, es par viņu uztraucos.

Es nupat vienkārši bezpalīdzīgi noliku galvu uz galda. Saņēmu ziņu, ka manam bērnam ir konjunktivīts, un tagad viņš jāņem no bērnudārza, lai gan man vēl ir jāuzraksta un jānosūta atskaite.

Es zinu - man ir pietūkušas acis. Es raudāju visu nakti, jo biju šausmīgi nogurusi, man nav nekādas iespējas pabūt vienai un es piecus gadus neesmu gulējusi karstā vannā.

Piedodiet, ka neiecietīgā tonī sarunājos ar jums. Pēdējo stundu pavadīju, strīdoties ar savu dēlu, skaidrojot, kāpēc ir jāuzvelk bikses, pirms atnāk aukle.

Es saprotu, ka darbā ir jāatstāj personiskā dzīve aiz durvīm, taču to ir grūti izdarīt, kad audzini divus mazus bērnus. Tāpēc paldies visiem, kas pēdējos piecus gadus ir bijuši laipni pret mani. Man arī pašai pret sevi vajadzētu būt mazāk stingrai. Būt mazu bērnu mātei un strādāt visu dienu nav viegli.

Paldies visiem vadītājiem, kuri man ir atļāvuši iziet no darba, lai apmeklētu ārstu, kā arī pēkšņu slimību un bērnudārzu pasākumu gadījumos. Paldies visiem, kurus netraucēja fakts, kad es, grūtniece būdama, biznesa tikšanās vidū skrēju uz tualeti vemt, jo man palika slikti.

Paldies tiem, kuri mierināja, ka arī viņiem ir bijis grūti atrast līdzsvaru starp darbu, personīgo dzīvi un bērniem. Paldies visiem, kas nepievērsa uzmanību manām saraudātajām acīm, bālajai sejai un zīdaiņu pārtikas traipam uz manas blūzes.

Paldies visām mammām, kuras katru dienu risina šāda veida problēmas un tādējādi mani iedvesmo varoņdarbiem. Paldies visiem, kas mani atbalsta un palīdz iet uz priekšu, kad man no izmisuma nolaižas rokas. Paldies visiem kolēģiem, kuri mani aizvietoja brīžos, kad man bija jāizlemj, kā atrisināt kārtējo nelaimi.

Es zinu, ka neesmu vienīgā strādājošā māte pasaulē, bet joprojām esmu strādājoša māte un lieliski saprotu, kas jums jāizcieš. Es saprotu - arī jums gribas saņemt kādu kompensāciju par to, ka atnākat uz darbu pēdējā brīdī, nevis ātrāk, un dodaties prom tieši pulksten 17.

Es saprotu, kāpēc jūs ēdat darbā, galu galā jums ir jāiet prom agrāk, lai varētu izņemt bērnu no aukles un aizvest viņu pie ārsta, pēc tam atgriezties pie aukles un pulksten 14 būt atpakaļ uz sapulci.

Es zinu, ka jūs nogurstat līdz spēku izsīkumam. Bet es arī zinu, ka jūs varat izdarīt vairāk, nekā jums pašām šķiet.

Jums nav jāizvēlas starp divām mīļām pasaulēm - jūs varat dzīvot abās. Jums var būt gan ģimene, gan darbs. Tas nav viegli, bet ir iespējams. Jā, dažreiz šīs pasaules krustojas, dzīve kļūst grūtāka, bet ir vērts pielikt pūles. Tāpēc neapstājieties, nepadodieties - jums noteikti izdosies.

P.S. Ne vienmēr visi jūs sapratīs - tas ir pilnīgi normāli.

Lai veicas,
Džeimija"