Es aizeju no vardarbīgām attiecībām!

Viņš skaidroja, ka parasti pirms lēmuma iziet no vardarbīgām attiecībām cietušais daudz pārdomā notikušo un attiecības. "Noteikti pirms tam ir vairāki soļi, kas notiek pašā cilvēkā iekšēji, daudz domājot un pārdomājot. Šos soļus mēs noteikti publiski nekādi neredzam."
 

Publiska apņemšanās var palīdzēt neatgriezties

Ir iespējams, ka vardarbīgās attiecībās esošs cilvēks, visticamāk, upuris nolemj arī publiski pavēstīt par savu plānu pārtraukt attiecības.

 

"Tā varētu būt viena no stratēģijām, kā neiekrist atpakaļ neveselīgās attiecībās. Ja kaut kas ir skaļi pateikts, tas var palīdzēt to sasniegt. Skaidrs, ka tam līdzi nāk dažādas ne tik jaukas lietas."

Piemēram, pasakot publiski par savu aiziešanu no vardarbīgām attiecībām, jārēķinās, ka citi ļaudis to varēs komentēt, tostarp agresīvi, un izteikt savas domas par to.

Upenieks atzina, ka lēmums un paziņojums atstāt vardarbīgas attiecības nav viegls. "Kā jebkas attiecību sfērā - ja tas ir kādu laiku strādājis, tad, lai cik klibas vai neveselīgas ir attiecības, kaut kādā mērā attiecībās iekšā esošie, piemēram, pāris ir pielāgojies šim modelim. Līdz ar to jebkas, ko kāds gribētu izmainīt, neapšaubāmi prasa enerģiju, spēku, uzdrīkstēšanos un galu galā arī praktiskus resursus.

Reinis Upenieks. (Foto: No personīgā arhīva)

Pārtraukt vardarbību traucē bailes par praktiskām lietām

Piemēram, ko man tagad darīt? Ko reālā dzīvē nozīmē iet prom no attiecībām? Kur es šonakt gulēšu? Vai es jutīšos droši? Ja attiecībās ir bērni, kā būs ar viņiem? Vai es viņus redzēšu vai neredzēšu? Ir vesela virkne ļoti praktisku aspektu."

Bieži vien upuri, kas apmeklē psihologu vai psihoterapeitu, ir atzinuši, ka baidās spert pirmo soli, lai pārtrauktu vardarbīgas attiecības, tieši praktisku ierobežojumu dēļ. Piemēram, viņi nezina, kur tālāk doties un ko darīt. Tādēļ ļoti uzteicams ir dažādu organizāciju un sabiedrisku iniciatīvu veikums, kas palīdz cietušajiem spert pirmo soļus arī praktiskā ziņā.
 

Nepalikt vienam

Domājot par iziešanu no vardarbīgām attiecībām, svarīgi, lai cietušajam būtu vismaz viens atbalsta cilvēks.

 

"Kaut kādā mērā mēs varam teikt, ka būt emocionāli vienai vai vienam ir līdzšinējā pieredze, kas savā ziņā arī veicinājusi to, kāpēc cilvēks joprojām ir vardarbīgās attiecībās. Ja šo momentu var mainīt, tas tiešām ir ļoti nozīmīgi," psihologs teica.

Ar atbalsta personu var pārrunāt savas sajūtas un notiekošo, kā arī gūt "reality check" - saprast, cik tālu no realitātes vai tuvu tai ir tas, kāda man šķiet situācija un ko dzirdu par to, tostarp negatīvus komentārus. "Arī šāda iemesla dēļ ir svarīga atbalsta persona. Protams, tā vajadzīga arī emocionālo vajadzību nodrošināšanai."
 

Cietušajam var neticēt, jo varmāka sabiedrībā var būt šarmants

Runājot par situācijām, kad cilvēki var neticēt cietušā stāstam, jo pāridarītājs sabiedrībā ir šarmants un jauks cilvēks, Upenieks sadalīja šo problēmu divās daļās. Pirmkārt, konkrētas vardarbīgas izpausmes būtu risināmas tiesiskā ceļā. "Tas ir jāatstāj nozarei, kas nodarbojas ar tiesību aizsardzību." Mēs arī par citiem jautājumiem sakām, ka to, kurš ir vai nav vainīgs, lemj tiesa.

Otrkārt, ja cilvēks attiecībās jūtas slikti, piemēram, saskata tajās vardarbību, tad apkārtējiem vajadzētu censties palīdzēt, nevis mēģināt spriest, vērtēt un aprunāt, ko otra puse darījusi sliktu.

 

"Pietiek jau ar to, ka viens cilvēks attiecībās nav laimīgs."

Bieži vien ļaudis ar ļoti lielu enerģiju metas iekšā sociālajos tīklos un ziņu komentāru sadaļās, publiski izsakoties par konkrētu pāru attiecībām un vērtējot partneru rīcību. "Kā tas palīdz? Tas īpaši nepalīdz!"
 

Neuzņemties soģa lomu drauga attiecībās

Būtu daudz labāk, ja es nevis kritizētu drauga attiecības un partneri, bet gan emocionāli un praktiski atbalstītu, ja viņš vēršas pēc palīdzības. Pat, ja cietušais sāk detalizēti iztirzāt pāridarījumus, tad gudri, viedi un atbalstoši būtu nevis vēl vairāk slīgt iekšā detaļās un kritikā pret otru pusi, bet gan palikt atbalstošā pozīcijā gan emocionāli, gan praktiski.

Ir normāli, ja mūsu pirmā emocionālā reakcija ir: "Ak, šausmas, ko tu man stāsti! Man jau tad, kad jūs precējāties, likās, ka viņš ir idiots!" Tomēr tas var sniegt īslaicīgu atvieglojumu, bet kopumā tas nemaz nav palīdzoši.
 

Hei, vai ar šo es palīdzēšu?

Upenieks aicināja cilvēkus būt saimniekiem pār savām spontānām reakcijām, no kurām viena ir vēlme kādu vainot, vēlme atrast konkrētu vainīgo.

"Mans ieteikums ir būt saimniekiem pār savām spontānām reakcijām un neiet tajā virzienā pat tad, ja pirmajā emociju vilnī dodamies tur. Mums vajadzētu pašiem sevi nedaudz nobremzēt un teikt: "Hei, vai ar šo es kaut kā palīdzēšu šim cilvēkam?""

Vienlaikus arī nevajadzētu apšaubīt cietušā stāstīto un miesas bojājumus: "Mēs to neapšaubām un esam līdzcietīgi. Tas ir iespējams, iztiekot bez cita vainošanas. Labāk vienkārši teikt: "Jā, es arī šādā situācijā justos ārkārtīgi slikti un es arī gribētu, lai man palīdz." Šāda veida korekts atspoguļojums ilgtermiņā noteikti ir daudz labāks nekā mēģinājums nokļūt kaut kādās nometnēs: es par vai es pret."
 

Kādam tas var likties sīkums, bet cietušajam - pasaules gals

Psihologs arī atgādināja, ka ar vārdu "vardarbība" mēs apzīmējam ļoti plaša spektra darbības. Var būt fiziskas vardarbības elementi, bet var būt arī emocionāla vardarbība, kad otrs vispār pirkstu nav piedūris. Abas situācijas ir ļoti smagas. "Ļoti būtiski, kā cilvēks, kas slikti jūtas šajās attiecībās, to uztver un interpretē. Varbūt mums no malas kādā situācijā tas šķiet sīkums, ar ko cietušais netiek galā, bet, ja cilvēks tajā brīdī jūtas izsīcis un viņam ir vajadzīgs mūsu atbalsts, tad nav mūsu darīšana iedot gradāciju un teikt, ka tas ir sīkums vai šausmas. Pietiek ar to, ka cilvēkam, kurš jūtas slikti, tas ir slikti. Nav mūsu lieta to novērtēt ar atzīmi."
 

Paši pat nenojauš par vardarbību

Runājot par vardarbības izplatību Latvijas ģimenēs, Upenieks teica: "Mana nojausma, pamatojoties uz tiem pieredzes stāstiem, ko klienti man kā profesionālim stāsta, izceļ tādu aspektu: tur, kur es nolasītu un teiktu, ka tā ir emocionāla vardarbība, tur cilvēki dzīvo un uztver to kā pilnīgu normu. Piemēram, viņi arī savā bērnībā savā ģimenē to ir redzējuši un viņiem tas nešķiet nekas dīvains."

Reizēm gadās, ka vecāki atnāk pie psihologa ar bērnu, kuram neveicas mācībās, bet caur sarunām var ieraudzīt, ka ģimenes ikdienā ir vardarbība. Turklāt neviens ģimenē to neuztver par vardarbību vai kaut ko dīvainu. Tāpēc nereti pirmā reakcija no vecākiem ir aizvainojums un nepatika, ja speciālists pajautā, vai viņi kādreiz ir domājuši par notiekošo saistībā ar vardarbību.

"Bieži vien cilvēki ir neapmierināti, ka šādi uz to skatās. (..) Trakākais ir tas, ka daļa no vardarbības tiek normalizēta kā kaut kas tāds, kas ir visiem un ka tā ir jābūt."
 

Varmākas paši cietuši bērnībā

Viņš arī atgādināja, ka bieži vien pieaugušie varmākas paši cietuši savā bērnībā no vardarbības. "Kad mēs sastopamies ar vardarbību un paskatāmies atpakaļ, kas ir tās ietekmējošie faktori, kādēļ pieaugušais šobrīd ir vardarbīgs, mēs ļoti, ļoti bieži atrodam saikni ar bērnībā pieredzēto vardarbību.

Ne vienmēr tai jābūt vardarbībai tieši uz savas ādas. Pieredzējis vardarbību nozīmē arī bijis ģimenē kā bērns, kad pieaugušie savas attiecības ir risinājuši vardarbīgā veidā. Tā ir viņa pieredze un modelis, kā lietas risina."
 

Internetā bez bremzēm

Kopsavilkumā psihologs norādīja, ka attiecību publiskošana sociālajos tīklos dod iespēju uz to reaģēt veselai virknei cilvēku, un var teikt, ka savā ziņā tajā ir noteikts vardarbības elements tajā, ka kāds sēž, ieraksta kādus komentārus, un tie var būt agresīvi un ietvert sevī vardarbību. Ar interneta starpniecību ir daudz vieglāk izgāzt savu agresiju uz citiem, tāpēc cilvēkiem vajadzētu padomāt par bremzēm arī digitālajā vidē. Reizēm šķiet, ka ļaudīm, kas iesaistās ar agresīviem komentāriem, nav bremžu.

Būtu brīnišķīgi, ja ar komentāru palīdzību izdotos cietušai ģimenei palīdzēt, bet negatīvi vērtējams, ka uz konkrēta dzīves stāsta bāzes daudz cilvēku emocionāli atvieglojas. Tas raisa pārdomas par kopējo sabiedrības emocionālo saturētību.