"Es raudāšu, kad tu brauksi prom..." Atvadas no vecvecākiem, kas ļoti bēdājas. Kā labāk reaģēt?

Mammamuntetiem.lv lasītāja jautā: “Kad ar bērnu braucam prom no vecvecāku mājām, vecmamma bēram saka – es būšu bēdīga, ka tu brauc prom, es raudāšu. Man tas nepatīk. Kā labāk reaģēt?”

Atbild psiholoģe Iveta Aunīte, “Rimi Bērniem” labsajūtas un attiecību eksperte.

Kā labāk rīkoties vecvecākiem?

Informācija par tām sajūtam, kas man būs, no vecvecāku puses ir vietā, tajā nav nekā briesmīga. Taču solīt, ka es raudāšu, bet to nedarīt, nebūtu pareizi. Tad var apraudāties, sabučoties un pateikt, ka tiksimies nākamajā reizē! Šī brīža ne tik pozitīvajā pārdzīvojumā vecvecāki var iezīmēt pozitīvu nākotnes perspektīvu. Mēs taču atvadāmies nevis uz mūžu, bet līdz nākamajai reizei! Jā, šobrīd man ir tik skumji atvadīties no mazbērna, bet tāpēc, ka es viņu tik ļoti mīlu. Taču es zinu, ka nākamajā nedēļā vai mēnesī mēs tiksimies. Es esmu pieaugusi sieviete, es izturēšu!

Kā rīkoties klātesošajam vecākam?

Ja atvadas notiek uz pozitīvas enerģijas un nākotnes perspektīvas iezīmēšanas viļņa, ir labi, bet ja ir situācija, kad atvadas nenotiek ar prieku, bet vairāk ar vainas apziņas veidošanu bērnā? Iveta Aunīte iesaka sarunu ar vecvecākiem balstīt uz atklātību un godīgumu. Piemēram, bērna vecāki saviem pieaugušajiem varētu teikt: “Hei, mēs pēc 5 dienām atkal tiksimies! Man sirds lūst, skatoties uz jūsu pārdzīvojumiem, es varu tikai fantazēt, ko domā bērns. Varbūt nedramatizēsim situāciju? Vacapā jau drīz sazināsimies un pēc laika tiksimies!”