Mammai jaunas attiecības, jauns mazulis. Kā jūtas vecākie bērni?

Taču ir situācijas, kad jo sevišķi svarīga ir tēva loma, ja bērna mātei izveidojas jaunas attiecības. Tās ir – brāļu, māsu (no mātes puses) piedzimšana un pusaudžu periods.

Vairāk par tēva lomu šķirtajās ģimenēs stāsta bērnu psihiatrs Gunārs Trimda.

Arī pēc šķiršanās tēvs tāpat joprojām pilda pasargājošo triangulācijas lomu brīžos, kad rodas konflikti starp mammu un patēvu.

Mazulis ir klāt!

Bērna greizsirdības jūtas pret jaundzimušo ir daudz spēcīgākas, nekā “parastā ģimenē”. Bērnam noveiksies, ja vecāki spēs ar sapratni izturēties pret bērna bailēm, jo pēc jaundzimušā konkurenta parādīšanās mainās savstarpējās attiecības. Neizbēgamos uzmanības zudumus tagad var kompensēt tēvs, kurš var vairāk rūpēties par bērnu.  Esot šajās attiecībās ar tēvu aktivējas bērna spēki autonomijas virzienā, tādējādi mazinās nepieciešamība konkurēt ar jaundzimušo, jo tagad “es esmu jau liels un stiprs”. Tādējādi jaundzimušais brālītis vai māsiņa, bērnam uzvarot šajā konkurences cīņā, kļūst par apliecinājumu paša bērna vērtības sajūtai.

Ja šī triangulācija nenotiek, tad vecākais bērns iekļūst konkurences lamatās attiecībā pret savu māti. Vecākais bērns šajā situācijā zaudē, jo jaunākais taču ir “īstenāks zīdainis”. Tas savukārt vecākajam bērnam rada mazvērtības sajūtu, vēl jo vairāk, ja patēvam šis ir pirmais bērns jaunajā ģimenē. Patēvs gluži vienkārši nespēj izveidot koalīciju ar vecāko bērnu, jo tagad “tas ir tikai padēls vai pameita”.

Pusaudzis un patēvs

Gadiem ritot, bērnam nonākot pusaudžu vecumā, jaunajā ģimenē pieaug spriedze. Lai pieņemtu pārmaiņas, ko nes pusaudžu vecums, ir nepieciešama beznosacījuma mīlestība, bet patēvs to nespēj just, jo ir iepazinis bērnu tādā vecumā, kad viņam jau ir bijušas izveidojušās noteiktas rakstura īpašības. Pusaudža vecumā šīs īpašības mēdz pazust, un patēvs savā priekšā vairs neredz to bērnu, kurš toreiz viņam ir licies simpātisks. Patēvs tādējādi mazāk spēj saprast pusaudzi un tādēļ izturas pret to distancētāk un autoritatīvāk nekā tēvs. Pie kam patēvs tagad mēdz just greizsirdību pret māti, jo viņa arvien biežāk ir spiesta aizstāvēt pusaudzi. Tas noved pie tā, ka patēvs sāk konkurēt ar pusaudzi par mātes mīlestību un māte savukārt nonāk smagā lojalitātes konfliktā starp bērnu un vīru. Rezultātā rodas konflikti laulāto starpā, un pret pusaudzi vērstais psiholoģiskais spiediens mēdz divkāršoties.

Tēva loma šajās situācijās neaprobežojas tikai ar to, ka viņš ir bērna rīcībā un izpilda šo triangulācijas lomu. Ietekmē arī identifikācijas sajūta (pēc Ēriksona), t.i. tā sajūta, kas vēsta, kas es esmu, no kurienes un kas ir manas mājas. Šos visus trīs aspektus var labi apvienot vienā teikumā: “Man ir īsts tēvs, es viņu labi pazīstu un lepojos ar viņu, un viņš lepojas ar mani!” Ja ir šī pārliecība, tad daudz vieglāk ir pārdzīvot šīs abas krīzes – jaundzimušā piedzimšanu ģimenē un pusaudžu vecuma posmu.

Ja bērns nepieņem patēvu

Patēvam ienākot ģimenē, bērns parasti izturas ar skepsi, distancēti, nedraudzīgi. Par šādu bērna uzvedību vecākiem nevajadzētu satraukties. Drīzāk izbrīnu varētu izraisīt situācija, ja bērns tūlīt metas ap kaklu pilnīgi svešam cilvēkam, kurš tik ļoti ir svarīgs mammai, un ka bērna acu priekšā uzzied jauna mīlestība un bērns sajūt, ka nav vairs vienīgais mammai, kurš padara mammu iepriecina un padara laimīgu. Tas var nozīmēt to, ka bērns un mamma dzīvo tik nelabvēlīgos apstākļos, ka jebkuras pārmaiņas tiek uztvertas kā situācijas uzlabošanās.

Tādējādi jāsaprot, ka, ienākot ģimenē patēvam, vienmēr būs kāda “rīvēšanās”, ka diviem svešiem cilvēkiem ir vajadzīgs laiks, lai pierastu viens pie otra un spētu izveidot attiecības.

Dodiet bērnam laiku

Tomēr reizēm bērns turpina nepieņemt patēvu, izturēties pret viņu noraidoši. Kā vienu no iemesliem var minēt to, ka mamma un patēvs ir tik nepacietīgi un nedod bērnam šo laiku. “Iepazīsties, tas ir Andris, mans draugs. Viņš pārvāksies dzīvot pie mums un būs tavs tētis. Tev jāsauc viņš par tēti!” Tad arī bērna piesardzība no mammas un patēva puses tiek uztverta ar aizvainojumu, trauksmainību un pārmetumiem. 

Gadās, ka mammas jaunais draugs ne tikai uzreiz cenšas kļūt par vecāko draugu, bet arī ar visu sparu cenšas izrādīt tēvišķo autoritāti – iejaucas, izrīko, aizliedz, aizrāda, pārmet un soda. Bieži tas notiek pārāk ātri, ka bērns vēl nespēj patēvu uztvert kā “tēvišķu objektu” , tāpēc pretojas viņa autoritātei. Bērni vispār ir spējīgi otru uztvert kā autoritāti tikai tad, ja to mīl un ieņem pozīciju, kas izraisa cieņu (piem. skolotājs, audzinātājs). Citos gadījumos bērns tikai pakļaujas spēkam, dara to aiz bailēm. Tātad, ja bērns vēl nav iemīlējis patēvu, un tēva vieta jebkurā gadījumā nepieder, tad tikai bailes var piespiest bērnu pakļauties. Bailes no varas un svešā vīrieša spēka, bailes zaudēt mātes mīlestību un pat bailes par māti, ja bērnam rodas sajūta, ka mātei vajadzēs “strēbt to putru, ko savārījis” pats bērns. Tad tā būs pakļaušanās disciplīnai , nevis mīlošas attiecības.

Greizsirdība

Vēl kā iemeslu var minēt greizsirdību. Šajā greizsirdībā mēdz sastapties divas no jauna aktivējušās krīzes situācijas – vienreiz jau piedzimušais jaunākais brālis vai māsa (vai arī bailes, ka tas notiks) un edipālais konflikts, kad jaunais mātes partneris kļūst vienlaicīgi kā šis jaunais bērns ģimenē, gan kā edipālais sāncensis.

Attiecībā uz jaunāko brāli vai māsu nekas dramatisks var arī nenotikt, jo jaunākais tikai tad rada apdraudējumu, ja vecākais tic, ka māte jaunāko mīl vairāk nekā viņu pašu. 

Tad vecākais bērns sajūt, ka ir spēcīgāks, gudrāks un lielāks un vēl , ja šajā brīdī ir iespēja tēvā atrast spēcīgu sabiedroto, tad situācija atrisinās. Bet jaunajā ģimenē šis “brālītis”, t.i. patēvs, ne tikai atņem lielu daļu mātes mīlestības, bet ir īsts vīrietis, kurš it visā acīmredzami ir labāks par bērnu. Tā šeit var redzēt, cik ļoti ir nepieciešams bērna tēvs, kurš tad ieņem “sabiedrotā”” lomu.

Arī edipālo konfliktu ir grūtāk atrisināt, jo attiecībā pret savu tēvu bērns zināja, ka “konkurents” viņu mīl. Tad zēns neskatoties uz savām dusmām, skumjām un bailēm var būt pārliecināts, ka tēvs viņu neiznīcinās un, ka arī māti viņš nezaudēs pavisam. Tā būtu cīņa par priekšrocībām. Bet jaunajā ģimenē ar mātes jauno partneri bērnam rodas jautājums – būt vai nebūt, jo “šo konkurentu pie manis nesaista mīlestība, un viņš vēlas pavisam atņemt manu mammu, un no manis arī viņš labprāt gribētu tikt vaļā!” Šajā situācijā bērna agresija rodas no bailēm.

Savukārt “negatīvā” edipālā konstellācijā patēvs, ienākot ģimenē, bērnam rada simpātijas, kas ņem virsroku pār iespējamo apdraudējumu. Bērns pieņem patēvu un iekaro viņa simpātijas, bieži vien veiksmīgi, jo arī, ja patēvam attiecībā uz bērna māti ir nopietni nodomi, ir svarīgi iegūt bērna simpātijas. Tad bērna greizsirdība sākumā tiks vērsta pret māti, t.i. tad konkurente būs māte. Un tad, kad bērns sajutīs, ka viņš patēvam tomēr nav pašā pirmajā vietā, simpātijas izgaisīs un patēvs kļūs par neiekarotu objektu, kurš rada tikai vilšanos. Rezultātā bērnam aktivizēsies un pastiprināsies narcistiskā trauma, kura radās šķiršanās laikā. Tad patēvs tiek uztverts kā apdraudējums un bērns uzsāk cīņu par savu mammu.

Ja bērnam patēvs patīk

Vēl var būt situācija, ka bērns nokļūst lojalitātes konfliktā starp tēvu un patēvu. Ja patēvs bērnam patīk, viņš priecājas par patēva klātbūtni ģimenē, tad bērnam var rasties sajūta, ka viņš ir nodevis savu tēti. Un tad bērns ir spiests pieņemt lēmumu, kurš var būt arī tēvam nelabvēlīgs. Vai, ja bērnam ir labas attiecības ar tēvu, tad lēmums tiks vērsts pret patēvu, lai nezaudētu tēvu.

Var būt arī  tā, ka bērns vēl cer, ka tēvs atgriezīsies ģimenē. Tad viņš vienlaicīgi cīnās trijās frontēs: ar māti pret patēvu, lai tiktu no viņa vaļā; cenšas no visa spēka iepatikties tēvam , pierādīt viņam savu uzticību, un visbeidzot cīnās pats ar sevi, lai neļautu sev just nekādas pozitīvas sajūtas pret patēvu.

Bailes pazaudēt savu mammu un tēti ir visbiežākais iemesls tam, ka bērns nepieņem patēvu. Tas pats notiek arī pret tēva jauno draudzeni, tikai nedaudz vieglākā formā.