Vai omītei ar mazbērnu ir jārunājas par “TikTok” jeb Kāds ir moderns vecvecāks

Kādi vecvecāki ir labāki – tie, kas ir moderni, vai tie, kas stingri turas pie savām vērtībām un paradumiem? No vienas puses, vecāki vēlas paši savas ģimenes brīvību un neatkarību bērnu audzināšanā, taču, no otras puses, labprāt saņem atbalstu no vecvecākiem. Kas raksturo modernu vecvecāku, un vai visiem par tādiem vajadzētu kļūt?

“Nekad mēs nebūsim gatavi dzīvei un vecvecāku lomai! Taču, ja pielāgojamies, ilgāk esam jauneklīgi, apgūstam jaunās lietas tehnoloģiju ziņā vai saskarsmē, ja meklējam veidus, kā palikt tuviem mazbērniem, kas izaug, tad mēs esam ceļā uz modernu vecvecāku statusu. Ir tik svarīgi pielāgoties pārmaiņām! Ir jādomā, kā vecvecākiem būt mazbērna dzīvē, ja viņu vairs nevar paņemt klēpī. Mūsdienu vecvecāku loma nenozīmē 50 gadu vecumā sēdēt aizkrāsnē, šūpot šūpulīti un būt dzīves nogurdinātiem. Vecvecāku loma ir dzīvot pilnvērtīgi, rūpēties par sevi, savām attiecībām, augt savā darbā, attīstīt hobijus un veidot attiecības ar saviem jau pieaugušajiem bērniem,” teic Diāna Zande.

Vecvecāki Latvijā šodien

Arī pie mums, Latvijā, tāpat kā visā pasaulē, vecvecāki ir dažādi. Tas, kādi ir cilvēki vecvecāku lomā, izriet no daudzām lietām – no viņu pieredzes ar saviem vecvecākiem, no šā brīža situācijas, no attiecībām ar saviem pieaugušajiem bērniem, no veselības stāvokļa un citiem aspektiem. Tomēr tendences rāda, ka vecvecāki ilgāk saglabā jauneklīgumu, veselību, ir sprigani, ekonomiski aktīvi un ir darbīgi arī savos hobijos, ja dzīvo atsevišķi no saviem pieaugušajiem bērniem. Tas nozīmē, ka vecvecāki nav tik ļoti iesaistīti savu mazbērnu pieskatīšanā un aprūpēšanā, kā tas bija pirms vairākiem gadu desmitiem.

Speciāliste ieskicē dažādu vecvecāku modeļus, kurus var novērot un kuros katrs vecvecāks vairāk vai mazāk sevi varētu saredzēt:
 

• iesaistītie vecvecāki – tie, kas ļoti iesaistās mazbērnu dzīvē, pieskata, ved uz pulciņiem, aprūpē. Parasti šie vecvecāki dzīvo tuvu mazbērniem, dažādu apstākļu dēļ viņiem ir vairāk brīva laika, tāpēc ir viegli iesaistīties;
• rotaļu jeb prieka vecvecāki. Šie vecvecāki mazbērnu dzīvē iesaistās ne tik regulāri, bet kopā ar mazbērniem piedzīvo dažādas lietas – pārgājienus, spēles;
• atsvešinātie jeb cieņu pieprasošie vecvecāki. Joprojām ir šādi vecvecāki, kam ļoti patīk, ka mazbērni labi uzvedas, ir pieklājīgi, mīl vecvecākus tikai tāpēc, ka viņi ir vecvecāki, nevis tāpēc, ka ar vecvecākiem ir forši pavadīt kopā laiku. Parasti šādi uzvedas tie vecvecāki, kas paši ir audzināti šādā veidā. Viņi gribētu piekļūt tuvāk mazbērniem, bet nezina, kā;
• surogātvecvecāki – vecvecāki, kas faktiski audzina savus mazbērnus. Šādu vecvecāku nu kļūst mazāk, taču laikā, kad daudz cilvēku aizbrauca darba gaitās uz ārzemēm, viņu bija diezgan daudz. Šāds modelis ir visai sarežģīts.

Vai jābūt moderniem? 

Vecumam ir daudz un dažādu definīciju, bet var uzskatīt, ka jauni mēs esam tik ilgi, kamēr mums ir interese par lietām, kas notiek apkārt, kamēr mums ir plāni nākotnei un kamēr ceram no rītdienas sagaidīt kaut ko interesantu, uzskata speciāliste. “Esmu pārliecināta, ka ikviens bērns un mazbērns vēlas, lai vecvecākiem acīs ir dzirksts un interese par dzīvi. 

Mazbērni grib, lai omīte ar viņiem var uzspēlēt spēlīti, kas bērnam ir tik ļoti aktuāla. 

Piemēram, kad mazbērni bija mazi, mēs ar dzīvesbiedru ierīkojām rotaļu laukumu un ar viņiem kopā tur darbojāmies – mēs darām tās lietas, kas viņiem ir interesantas. Bet, ja mazbērnam ir 12 gadu un vecvecāki nesaprot, kas ir viedtālrunis, kas ir “TikTok” vai citas lietas, kuras aktuālas bērnam, vecvecākiem tomēr būtu vērts to pamācīties – gan tādēļ, lai arī smadzenes attīstītos un neierūsētu, gan lai nokļūtu tuvāk saviem mazbērniem,” teic D. Zande. Viņa skaidro – tas nenozīmē, ka visiem vecvecākiem nu ir jāveido savs “TikTok” konts un jāfilmē video, bet ir labi, ja viņi ir lietas kursā par to, kas ir aktuāls mazbērniem. Tas paver plašākas iespējas komunikācijai. 
“Domājot par to, kas ir aktuāls mazbērniem, un mēģinot izprast viņu pasauli, mēs nokļūstam viņiem tuvāk. Un tas taču ir tas, ko mēs gribam, – būt tuvāk! Es nesaprotu visu, kas tur notiek, bet mani interesē mazbērnu pasaule,” skatīties plašāk iedvesmo D. Zande.

Kā rast vidusceļu, iesaistoties mazbērnu dzīvē

1. Vecākiem jāatceras, ka šis ir viņu bērns un tas bija viņu lēmums laist pasaulē mazuli. Vecāki var būt pateicīgi, ka vecvecāki var iesaistīties, bet to nevar pieprasīt.
2. Vecvecākiem jāapzinās, ka mazbērns nav viņu bērns un viņiem nav jāaudzina ne savi pieaugušie bērni, ne mazbērni. Tas ir pagodinājums, ja vecvecāki tiek laipni ieaicināti jaunajā ģimenē.

Pieskatīt mazbērnu vai labāk iedot naudu?

Palīdzība, ko vecvecāki sniedz jau pieaugušajiem bērniem, var būt dažāda, arī finansiāla. Galvenais, lai šāds atbalsts nāk bez dažādiem papildu nosacījumiem un tiktu atrunāts. “Ja es kā mamma esmu iedevusi vai aizdevusi naudu pirmajai iemaksai par mājokli, tad es neko neprasu pretī. Bet, ja prasu, lai man nemitīgi par to pateicas, aptekalē mani, ceļ katru telefona zvanu, tad tas ir negodīgs un nepatīkams palīdzības veids. Tā nemaz nav palīdzība, bet bērna piesiešana,” stāsta D. Zande.

Lai nerastos nepatīkami starpgadījumi ar to, kā vecvecāki realizē savu lomu, būtu lieliski, ja ģimene to var pārrunāt. “Mēs neviļamies cilvēkos, bet savās gaidās. Jā, tev šķiet, ka mamma varēja taču atbraukt uzcept kotletes, bet vai tu viņai to palūdzi? Sarunās notiek vidusceļa meklēšana. Lieliski, ja ir iespējams šīs situācijas pārrunāt, pirms mazbērni vēl ir piedzimuši. Var jautāt – kā jūs iztēlojaties sevi vecvecāku lomā? Kas ir tas, kā jūs varētu iesaistīties mazbērnu dzīvē? Un otrādi – pastāstīt, kā topošie vecāki gribētu, lai vecvecāki iesaistās. Turklāt abām pusēm ir tiesības pateikt savas domas. Atklāti izrunājot abu pušu iespējas un gaidas, mazinās sāpinājums, konflikti,” uz atklātu sarunu mudina speciāliste.

Kāds apber ar konfektēm, kāds ieskaita naudu

Gadās, ka objektīvu iemeslu dēļ ir vecvecāki, kas nevar tik daudz iesaistīties mazbērnu dzīvē, bet var palīdzēt iegādāties viņiem kādu lietu – arī tā ir atbalsta metode. “Dažreiz lietojam terminu “atpirkšanās”, bet vecākiem jāsaprot, ka lielās dāvanas un konfektes var būt arī mīlestības izpausmes veids. Ja vecvecāki pieņemamās robežās apdāvina mazbērnu, viss ir kārtībā. 

Ja vecāki sajūt, ka dāvanu ir par daudz, svarīgi par to ar vecvecākiem aprunāties. Viens no risinājumiem ir dot mazāk dāvanu, bet atvērt mazbērnam kontu, kur ieskaitīt naudu. 

Jo stāsts jau ir par to, ka vecvecāki grib dot. Kāds dod konfektes, kāds lasa pasaku, kāds nopērk jaunu velosipēdu, bet kāds ieskaita kontā naudu. Jebkura došana ir laba, ja tā nav pārmērīga,” skaidro speciāliste.

Jā, reizēm vecāki apvainojas, ka vecvecāki nebrauc ciemos, tikai atsūta dāvanas, bet tad rodas jautājums – vai jaunā ģimene ir laipni ieaicinājusi vecvecākus mazbērnu dzīvē? Vai vecvecāki tiek pieņemti tādi, kādi viņi ir? Mēs katrs kā vecāki arī esam ierobežoti un nevaram bērniem iedot visu – viens vecāks nevar bērnam gan iemācīt cept, adīt, gan vest pārgājienos, iet kopā iepirkties, mācīt slēpot, makšķerēt un vēl, un vēl. Tā arī katram vecvecākam ir savs veids, kā komunicēt ar mazbērnu. 

“Ikviena mijiedarbība bagātina bērna pasauli. Varbūt tie stāsti, ko vecvecāki stāsta mazbērniem, ir apnikuši vecākiem, bet mazbērni tos klausās ar lielu interesi. Lieliski, ja vecāki pamana to, kur slēpjas viņu pašu vecāku pievienotā vērtība,” teic Zande.