Jaunais pāris: Vecāki grib mums it visā palīdzēt. Ar labiem nodomiem!

„Tas atkal ir robežu jautājums. Tā māte arī bija mazs bērns un varbūt bija tādā pašā situācijā. Tad bērns nereti kļūst par mammas, kurai pašai ir neapzinātas un nepārstrādātas traumas, upuri. Bērns, rau, ir kaut kas, kas man pieder – man uz viņu ir tiesības; es viņu iznēsāju, es viņu dzemdēju, tas ir mans ĪPAŠUMS. Man viņš ir jāpieskata, jāaudzina, JĀKONTROLĒ, un es to saprotu kā mīlestību. 

Māte (un tāpat arī tēvs) jau nav ļauns cilvēks – pēc būtības jau cilvēks tomēr ir orientēts uz labo, un gan māte, gan tēvs bērna labā cenšas darīt visu to labāko. Profesionālā grāmatā, kuru es nereti iesaku auditorijai, ir labs piemērs par labās domas vadītu rīcību: meita istabā spēlējas ar pelīti. Ienāk mamma un skatās – pelītes nav! Jautā meitiņai – kur palika pelīte? Meitiņa atbild – pelīte iekrita piena kannā. Mamma uz to – es ceru, meitiņ, ka tu viņai palīdzēji? Jā, mammiņ, es pelītei palīdzēju – es piena kannā iemetu arī kaķi, jo gribēju pelīti izglābt! Bērns ir dzirdējis, ka kaķis ķer peles un domā, ka, ja viņš kaķi iemetīs piena kannā, tad kaķis pelīti saķers, izlēks ārā un pelīte tiks izglābta. Nodoms bija pozitīvs. Arī tad, kad vecāki ņem siksnu un bērnu sit, viņu nodoms ir pozitīvs – lai no bērna izaugtu kārtīgs cilvēks. Vai tad, kad māte uzloka piedurknes un saka – palaid mani, es zinu labāk!  Tā rīkojoties, māte pirmām kārtām mēģina dalīties savā pieredzē, tikai neveiksmīgā veidā – viņa nepieklauvē pie meitas teritorijas durvīm un nepajautā – mīļo meitiņ, vai tu būtu gatava pieņemt manu palīdzību? Es labprāt tevi atbalstītu! 

Ja mamma dzīvo kopā ar pieaugušiem bērniem, bet nespēj samierināties ar apstākļiem, ir divi varianti. Pirmais: pieņemt šo situāciju, novelkot robežu, ko varu, bet ko nevaru paciest. Otrais: rodas dabisks jautājums – kāpēc divdesmit piecus gadus vecs onkulis dzīvo pie mammas? 

Astoņpadsmit deviņpadsmit gadu vecumā bērns ir jāpieradina pie patstāvības, viņu no sevis atdalot. Tam domātas kopmītnes, īres istabas, studentu dzīvokļi. Citādi mamma nereti brīnās: kāpēc manā mājā uzturas tante un onkulis, kuri uzvedas tā, kā man nepatīk. Jautājums – kāpēc man vajadzīgs šis kolhozs. Acīmredzot tas apmierina kādas manas vajadzības. Pārējais ir otršķirīgi. Konflikta risināšana sākas brīdī, kad izvēlos ar to nesadzīvot; piekrītu kaut ko zaudēt, lai iegūtu to un to.

Fragments no grāmatas  “Miers mājās”