"Aborti ir vīriešu vieglprātīga attieksme pret dzīvi." Intervija ar Ingrīdu Circeni

Tagad jau pat nevar uzsākt sarunu, izlaižot kovida tēmu. Kā jums šis laiks un dienas paiet?

Es piederu pie tiem laimīgajiem, kam ir sava māja un dārzs. Līdz ar to man ir liela privātā telpa. Man ir ģimene, un man ir suns. Strādāju attālināti. Ne par ko nesūdzos.

Un jūs tā varētu vēl ilgi?

Es varētu, jā.

Bet jūs taču esat ļoti sabiedrisks cilvēks.

Es arī tagad nejūtos ierobežota. Tagad taču ir tik daudz iespēju: telefons, Skype, Zoom, vatsapi un feisbuki… Komunikācija ir tik intensīva, būtu tikai vēl vairāk laika komunicēt.

Jūs trīs reizes esat bijusi veselības ministres amatā un visu mūžu esat strādājusi par ginekoloģi. Un arī tagad esat Veselības grupas MFD galvenā ārste ginekoloģijā. Taču strādājat attālināti. Ko tad īsti jūs darāt?

Es pati joprojām veidoju jaunus vecelības sistēmas pakalpojumus, ko ieviest dzīvē. Tā ar 2020. gada decembri mums ir divi vecmāšu kabineti. Pirms četriem gadiem izveidoju pilotprojektu, tagad tas ir ticis tik tālu, ka tie ir valsts apmaksāti pakalpojumi. Neesot nevienā valstiskā amatā, joprojām pieeju medicīnai radoši. Un joprojām arī sekoju līdzi politikai, zinu visas aizkulises, un, teikšu godīgi, mani tas viss interesē, es nemaz negribu no tā iziet.

Vecmātes darbs asociējas ar grūtniecības beigu posmu un dzemdībām.

Jā, bet vecmātēm ir plašāks darba lauks. Mums valstī ir ļoti slikti rādītāji sakarā ar valsts apmaksāto dzemdes kakla vēža skrīningu un krūts vēža pārbaudēm. Valsts jau vairāk nekā desmit gadu iegulda līdzekļus, lai personificēti uzaicinātu sievietes uz valsts apmaksātiem skrīningiem, bet viņas neiet.

Un tad es piedāvāju pilotprojektu, kur vecmāte strādā atsevišķi no ārsta. Viena vecmāte sadarbībā ar 3–6 ģimenes ārstu praksēm saņem šo uzaicināto sieviešu sarakstus un noskaidro, kuras nav atnākušas. Iegūst no ģimenes ārstiem viņu telefona numurus un katrai piezvana. Rezultāti bija pārsteidzoši labi: no 28–30 procentiem izauga līdz 70 un pat 100 procentiem! Kad katrai sievietei personīgi zvanīja un izskaidroja, ka tas patiešām ir bez maksas, viņas uz izmeklējumu aizgāja. Profilaktisks darbs ar lielu derīgo pienesumu.

Šajos vecmāšu kabinetos sadarbībā ar NVA ir piecas manipulācijas, ko viņas var veikt: 1) zvana un izskaidro; 2) kad sieviete atnāk uz vizīti, apskata viņu no galvas līdz kājām, paņem analīzes un aizsūta uz izmeklējumu; 3) strādā ar sociālā riska grupu grūtniecēm, kuras nav naskas gājējas pie ginekologa; 4) apskata šīs sievietes pēc dzemdībām; 5) veic sarunu par kontracepciju. Šobrīd nu jau divi tādi vecmāšu kabineti strādā pilnā režīmā – viens Valdeķu, bet otrs Buļļu ielā. Un šī bezmaksas iespēja nokļūt pie speciālista sievietes ļoti uzrunā.

Kas jūsu ilgajā ginekoloģes praksē bijis tas lielāko gandarījumu nesošais?

Es vairāk nekā 30 gadus nostrādāju dzemdību nodaļā un ar pārliecību varu teikt, ka vislielākā laime ir brīdis, kad piedzimst bērns. Kad piedzimst vesels bērniņš un tiek pielikts mammai pie krūts, tā ir vislielākā laime. Vai kad sieviete ilgi nav varējusi palikt stāvoklī un tad – ir!

Kad sāku strādāt, bija pilnīgi cita dzīve un iespējas. Nebija pat grūtniecības testu. Bija prezervatīvi, spirāle un nosacīti divas kontracepcijas zāles tablešu veidā. Viss. Tas, kā attīstījusies medicīna šo gadu laikā, ir kaut kas neaptverams! Pēc institūta bija paredzēts, ka palikšu strādāt Rīgā, Stradiņos, un katedrā kā pasniedzēja.

Bet nokļuvāt Aizputes slimnīcā.

Tāpēc, ka gribēju glābt pasauli! Visi kursabiedri un draugi teica: “Vai tu esi zaudējusi prātu?! Tevi pēc 6. kursa atstāj strādāt Stradiņos, tas ir augstākais līmenīs, kāds iespējams! Bet tu dodies uz laukiem…”

Kāpēc jums tāds gods tika?

Jo biju absolūta teicamniece. Visus gadus.

Metos darbā ar milzīgu aizrautību! Man tik ļoti patika. Protams, pirmie gadi bija arī ļoti liels izaicinājums, jo man jau pat nebija, ar ko konsultēties. Aizputē bijām divas ginekoloģes. Pirmo mēnesi vispār paliku viena, jo otra kolēģe, kas ilgstoši nebija varējusi aiziet atvaļinājumā, protams, uzreiz devās atvaļinājumā. Tad bija tieši tā, kā raksta romānos: pa dienu strādāju, bet vakarā saliku uz galda grāmatas un klades, kam urbos cauri. Bet tāda pieredze un darba stils bija ārkārtīgi spēcīgs. Kad pēc trim gadiem atbraucu uz specalizācijas kursiem, biju vienīgais operējošais ārsts šajos kursos. Jo man jau nemaz nebija izvēles.

Turklāt jums jau studiju gados piedzima meita.

Jā, un es neņēmu “akadēmisko”, turpināju mācīties un vēl kā teicamniece.

Un jūsu pirmais vīrs bija alkoholiķis. Maigi sakot, liela slodze.

Tāpēc arī izšķīros. Lai vismaz vienu problēmu samazinātu. Bet mēs tāpat diezgan ilgi bijām kopā. Sākām draudzēties 8. klasē, kopā iestājāmies institūtā, 3. kursā apprecējāmies, piedzima bērns.

Viņa alkoholisms arī bija viens no iemesliem, kāpēc izvēlējos darbu laukos. Biju iedomājusies, ka tur nebūs pudeles brāļu.

Bet tas, protams, neko nemainīja, un mēs izšķīrāmies. Viņš arī bija ārsts, ķirurgs. Nu, ko lai saka: dzīvē tā gadās. Kad 8. klasē sāc draudzēties, nav ne jausmas, ko nozīmē alkoholisms. Protams, skolas laikā viņš tāds nebija, bet rados šī problēma bija.

Jūs sevi nevainojāt?

Nē. Man tam nebija laika. Esmu diezgan pārliecināta, ka dzīvē viss notiek tā, kā tam jānotiek. Un arī man no šīs situācijas tika “labums” – norūdījās raksturs. Pieņēmu lēmumu, ka tālāk tā dzīvot negribu, un izšķīros. Diezgan ātri iepazinos ar savu otro vīru. Kādu laiku bijām civillaulībā, jo pēc pirmās sāpīgās pieredzes sevišķi nealku precēties. Vēlāk apprecējāmies. Un nu man ir otrs vīrs, arī ķirurgs, kurš, starp citu, alkoholu nelieto vispār.

Kādam ir jābūt ārstam, un kā jāizturas pret pacientu?

Man ir vienkāršs un skaidrs modelis. To varētu raksturot vienas manas pacientes vārdiem: “Katru reizi, kad es pie jums atnāku, man ir tāda sajūta, ka esmu vienīgais pacients, ko jūs visu mūžu esat gaidījusi.” Tieši tā es saprotu attieksmi pret pacientu.

Studiju gados sāku strādāt par sanitāri, tad biju feldšere ātrajā palīdzībā, paralēli pamatdarbam slimnīcā esmu strādājusi arī pansionātā un pusaudžu dispanserā par ārsti. Bridu pa laukiem mājas vizītēs. Un katru reizi, kad esmu satikusi pacientu, vienmēr esmu iedomājusies sevi tā cilvēka vietā. Un kā es gribētu, lai ar mani runā, kā izturas. Tad nav starpības, vai tā ir pēdējā dzērāja vai augsta ranga dāma. Jebkurš pacients gaida pret sevi attieksmi kā pret tuvu un nozīmīgu cilvēku. Un, ja ar cieņu attiecies pret jebkuru cilvēku, tu saņem pretī to pašu. Tas ir ļoti vienkārši un konkrēti.

Jūs pie tā strādājāt?

Nē, domāju, tas man no dabas dots. Un es domāju, tas arī bija iemesls, kāpēc izvēlējos medicīnu. Man patika būt kopā ar cilvēkiem, palīdzēt jau no agras bērnības. Mēs ar māsu vienmēr spēlējām “ārstos”, kaut mūsu vecāki bija finansisti. Cik sevi atceros, vienmēr esmu gribējusi glābt, ārstēt, apmīļot.

Lai pret katru pacientu tā izturētos, ir jābūt “tīrai” galvai. Nepiebāztai ar personīgām problēmām un rūpēm.

Es spēju to nodalīt. Un vispār es rūpes diezgan sekmīgi izmetu no savas galvas.

Man ir stabila nervu sistēma. Es piedzimu smaidot un visu mūžu smaidu.

Kādreiz mani vecvecāki teica: “Kā atveda zīdaini no Stradiņiem mājās smaidīgu, tā arī visu mūžus smejas!” Un tā ir Dieva dāvana, to neviens nevar mainīt.

Bet grūtības?

To bijis daudz. Un arī pārbaudījumu. Un pilnīgi visās dzīves jomās. Gan privātā dzīvē, gan darbā, gan ar veselību. Bet mani nekad nepameta loģiskais prāts un veselīgā attieksme. Ja ir problēma, risinām to! Tur nav, ko vaimanāt. Un, ja ne sevis, tad citu dēļ. Ir ļoti smagi dzīvot, ja līdzās dzīvo cilvēks savā sāpju izbaudīšanā.

Kad un kā jūs ar Ausmu Kantāni iepazināties?

Mēs iepazināmies 2002. gada augustā. Politikas sakarā. Vairākkārt biju uzrunāta no dažādām partijām, bet tajā gadā un konkrēti “Jaunajam laikam” beidzot piekritu. Einārs Repše toreiz nāca par taisnību un pret korupciju. Bet es vienmēr esmu bijusi ideāliste. Gan toreiz, kad aizbraucu savā ideālismā strādāt uz laukiem. Gan toreiz, kad iesaistījos politikā. Gan tagad, kad esmu aktīva politikas vērotāja. Un dažreiz pat domāju, ka varētu atgriezties politikā. Ja vien… Ja vien būtu cilvēki, kuri ir ar tādiem pašiem ideāliem. Jo tas populisms, kas tagad ar vilni nāk, tas ir ļoti biedējošs.

Atgriežoties 2002. gadā – neko daudz es toreiz ne par politiku, ne “Jauno laiku” nezināju, bet mani ievēlēja ar pirmo reizi un ļoti labu rezultātu Saeimā. Kad saraksts bija gatavs, zvanīja no Rīgas un teica, ka nu brauks galvaspilsētas kungi un kundzes uz to Kurzemi un man viņi jāsagaida. Tā mēs ar Ausmu iepazināmies. Un abām bija tāds “klikšķis” no pirmās dienas. Tā mēs arī visus šos gadus draudzējamies. Sākumā ne tik cieši, bet, kad aizgāja viņas vīrs Imants Ziedonis, sākām pavadīt kopā arvien vairāk laika.

Lasīju, ka jūs teju vai kopā dzīvojat?

Mēs tiešām arī dzīvojam kopā. Nu, labi, gandrīz kopā. Lai arī cik labs, viņas dzīvoklis ir centrā, un tās ir četras sienas.

Bet man te ir milzīgs dārzs, svaigs gaiss un sunītis, kas mums abām ļoti mīļš. Tagad jāsaka, ka patiešām esam viena mājsaimniecība.

Abas esat ļoti enerģiskas.

Īstenībā mēs esam stipri atšķirīgas. Tas, kas mūs vieno, ir humors un pozitīva attieksme pret dzīvi. Kopīgas intereses. Kultūra, politika. Mēs kopā vingrojam, ejam staigāt. Dzīvojam visnotaļ veselīgu dzīvesveidu.

Un jūsu vīrs?

Vīrs dzīvo Aizputē.

Neiebilst?

Ko tur daudz iebilst – mēs vienkārši dzīvojam dažādās pilsētās. Un draudzība jau ir kaut kas pavisam cits nekā vīrs. Ausmai manās mājās ir sava istaba. Un, protams, ka kovida laikā šāda draudzība ir īpaša laba.

Es teikšu pilnīgi nopietni: ja cilvēks ir palicis viens, tas ir ideāls variants – atrast otru cilvēku, draugu, skatīties kopā filmas, lasīt tās pašas grāmatas, žurnālus un avīzes. Pēc tam to visu pārrunāt. Ja nebūtu manis, nez vai Ausma vingrotu un tik daudz staigātu svaigā gaisā. Visticamāk, viena viņa to nedarītu.

Un ko jūs no viņas esat pārņēmusi un mācījusies?

Es gan vienmēr esmu mīlējusi teātri, bet no Ausmas esmu iemācījusies to labāk saprast. Ar Ausmu mums ir sarunas par aktieriem, analizējam dažādus mākslas veidus un māksliniekus kā personības. Tagad, piemēram, kolektīvi lasām Līvijas Dūmiņas “Artūra Skrastiņa Spoguliju”. Mums var būt dažādi viedokļi, mums var patikt dažādi uzvedumi, bet aktieri gan mums lielākoties patīk vieni un tie paši. Noskatījāmies visas Jaunā Rīgas teātra “Aģentūras” sērijas. Pirmās septiņas mums ļoti patika, pēdējās trīs jau mazāk. Taču mums atkal bija, ko pārrunāt.

Mājās mums arī lomas sadalītas. Es, varētu teikt, esmu muižas ķēkša, taisu ēst. Ausma ir nažu trinējs, durvju pieskatītājs. Māju mums tīra i-robots – brīnišķīgs izgudrojums!

Draugiem dzīvē ir ļoti liela nozīme. Man ir četras draudzenes no studiju laikiem, mēs draudzējamies jau vairāk nekā 40 gadus. Mēs esam kopā piedzīvojušas visu dzīvi, sākot no brīža, kad bijām neprecētas jaunas sievietes, esam izgājušas cauri precībām, bērnu dzimšanām, visiem pārdzīvojumiem, šķiršanās procesiem… Daudz kas noticis, bet mēs joprojām esam draudzenes. Draugus nemaina kā zeķu pārus. Ir svarīgi, ka var kopīgi atcerēties pirms daudziem gadiem notikušo, kopīgi pārdzīvotais saista. Citādi jau nav, ko runāt.

Bet saista arī dzīves baudīšana.

Mēs ar Ausmu katru dienu apsēžamies pie pusdienu galda, paceļam glāzi vīna un sakām: “Par to skaisto dzīvi!” Katru mīļu dienu.

Kādas izrādes pagājušogad paguvāt noskatīties?

Starp kovida diviem viļņiem apmeklējām visas izrādes, kas nu bija. Izņemot “Ārstus”, ko pārcēla un tad atkal pārcēla. Bijām uz “Sudraba šķidrumu”, uz “Meklējot spēlmani” – tā nu gan bija laba izrāde! Bijām arī uz “Elpu”, kur mums ar Ausmu domas dalījās. Man ļoti patika, Ausmai ne visai. Mēs jau neapstājamies ar “patīk” vai “nepatīk”, mēs plaši izdiskutējam.

Un grāmatas?

Es lasu ātri un ļoti daudz. Katru dienu arī izlasu “Dienu”, “Kultūras Dienu”, ko abonēju, – visu no sākuma līdz galam, izņemot sporta ziņas. Lasu arī specifiskus medicīnas žurnālus.

Abas ar Ausmu izlasījām Ingas Grencbergas “Sesto sievu”. Un izlasījām arī Karīnas Račko romānu, varējām salīdzināt. Es katru dienu izlasu vismaz 100 lapaspuses, tā iegājies. Un ļoti dažādu literatūru. Pirms braukšanas uz Jaunzēlandi ar aizrautību izlasīju Sāras Larkas septiņas grāmatas par Jaunzēlandi.

“Sestajā sievā” notiek lūzuma punkts pie stāsta par abortu. Es tomēr gribētu ar jums parunāt par šo tēmu, jo esat vistiešākajā veidā darbā ar to saskārusies.

Es domāju, ka katra sieviete, kas nāk uz grūtniecības pārtraukšanu, ir dziļi, dziļi nelaimīga. Līdz ar to visi nosodījumi no sabiedrības puses ir pilnīga nesapratne. Un jebkurš vīrietis, kurš skaļi runā par abortu aizliegšanu, lai vispirms dzemdē piecus bērnus un tad iet sterilizēties. Sieviete nav vainīga, ja vīrietis neizsargājas. Ja vīrietis negrib bērnu, viņam jāizsargājas. Savukārt, ja viņš to nedara, sieviete pieņem, ka viņš to bērnu grib. Aborti ir vīriešu vieglprātīga attieksme pret dzīvi un arī nemīlestība pret sievieti.

Auglība krītas? Teiksim, divdesmit gadu griezumā – kādi ir jūsu novērojumi?

Pirms gadiem divdesmit un arī desmit pusē no neauglības gadījumiem pie vainas bija vīrietis, ko viņiem ir ļoti grūti atzīt. Vīrieši negrib pārbaudīties, viņi sūta sievietes desmitiem reižu uz izmeklējumiem. Un, kad ārsts pasaka, ka sieviete ir vesela, tad vēl arī var pateikt: ej pie cita ārsta, šis neprot tevi izārstēt! Kad vīrietis pieņem, ka “vaina” varētu būt arī viņā, tad bieži vien rodas arī bērns.

Bet kopumā es pat teiktu, ka agrāk situācija ar auglību bija riskantāka, jo tagad sievietes zina, kā lietot kontracepciju un abortu ir būtiski mazāk. Līdz ar to samazinās arī visas ar grūtniecības pārtraukšanu saistītās problēmas: iekaisumi, dzemdes iekšējā slāņa izmaiņas.

Prezidente kundze Andra Levite intervijā atzina, ka liela problēma ir tā, ka sievietes, beidzoties reproduktīvajam vecumam, vienkārši beidz arī vispār apmeklēt ginekologu. Jūsuprāt, cik regulāri sievietei būtu jādodas pie ginekologa?

Es kā ginekoloģe, protams, uzskatu, ka sievietei no 18 gadu vecuma pie ginekologa būtu vēlams iet reizi gadā visu mūžu. Un ne jau velti ir šie valsts apmaksātie skrīningi, lai vismaz reizi divos, trijos gados aizietu. Turklāt labs speciālists jau neskata tikai to “savu orgānu” un ķermeņa daļu. Ir pazīmes, pēc kurām var noteikt citas saslimšanas, piemēram, pēc izdalījumiem varu izteikt aizdomas, ka sievietei ir diabēts. Uz jautājumu, kad pēdējo reizi cukuru pārbaudījāt, viņa izbrīnīti atbild: “Nezinu, vispār nekad laikam neesmu pārbaudījusi…” Uztaisa analīzes un momentāli tiek stacionēta ar diabētu.

Kādi ir šie specifiskie izdalījumi?

Ir jāiet pie ārsta pārbaudīties. Bet visiem, kam ir diabēts, daudz vieglāk attīstās dažādas infekcijas, tai skaitā arī makstī. Arī augoņi ļoti viegli veidojas. Ārsts no viena simptoma redz arī citas saslimšanas. Es pārbaudu krūtis un redzu specifisku dzimumzīmi, pie kuras sieviete pati jau pieradusi un to vairs neievēro. Kad pajautā, izrādās: jā, pēdējos gados tā ir palielinājusies. Pierakstu pa taisno pie onkologa, un atklāj melanomu. Sarunājoties ar jebkuru ārstu, vizītes laikā patiesībā var iegūt tādu kā vispārējo veselības pārbaudi. Tāpēc vismaz pie ģimenes ārsta un ginekologa būtu jādodas reizi gadā. Arī tad, ja nekādu sūdzību nav.

Dzemdes kakla vēzi vispār nevar just?

Tur jau tā problēma, ka ne. Tikai tad, kad jau sāk asiņot vai ieaug blakus orgānos. Jo dzemdes kakla struktūra ir tāda, ka sāpju nav. Tāpēc, regulāri nepārbaudoties, pie ārsta nonāk tikai tad, kad jau ir izveidojies “krāteris”, kad ir čūla un nomoka asiņaini izdalījumi, tad arī sākas sāpes. Bet tad vairs neko daudz nevar līdzēt.

Un kāds ir jūsu ķermeņa vājais punkts?

Man tāds ir tikai viens. Mugurkauls. Un tāpēc es nu jau astoņus gadus katru rītu vingroju.

Jo mugurkaulu noturēt vietā, sevišķi pēc operācijām, var tikai muskuļu korsete. Nekas cits nevar līdzēt.

Bet jūs esat ļoti stalta!

Tieši tāpēc, ka vingroju. Un daudz staigāju. Bet pēc operācijām bija ļoti grūti periodi, ko pārvarēju, un pati ar to lepojos.

Jums ir dārzs, un tas ir jāravē.

Man ir arī draudzene Ausma! (Smejas.) Viņa var izdarīt to, ko es nevaru darīt. Es, piemēram, nevaru rakt zemi, un es to nu jau septiņus beidzamos gadus neesmu darījusi. Arī ravēšana man nav piemērots darbiņš. Kādu nezāli, garām ejot, izrauju, bet dobē tupēt nevaru atļauties. Labs dārza aprīkojums ļoti noder, man viss ir no “Fiskar”. Dārzs man ir milzīgs prieka un baudas avots. Es jau tagad esmu saplānojusi visus pavasara darbus, pasūtu sēklas, stādus.

Jūsu mīļākie ziedi?

Ja citiem ir tikai rozes vai lilijas, tad man mīļākie ziedi ir, sākot no krokusiem, tad nāk tulpes – to man ir ļoti, ļoti daudz –, tad īrisi, peonijas, rozes, lilijas… Savos 1600 kvadrātmetros es varētu vēl ļoti daudz iestādīt. Bet mans pēdējais trakums ir peonijas. To ir pie simts, un plānoju vēl jaunas šķirnes stādīt.

Un skaistākā peonija ir…

‘Ābeļzieds’, tā ir šķirne vēl no manas mammas laikiem.

Jūs daudz ceļojat, esat bijusi 68 valstīs. Kur redzējāt skaistāko dārzu?

Viktorijas sala Kanādā ir tā vieta pasaulē. Un Villa Taranto dārzi Itālijā – tas nu bija kas neaptverams!

Kādu dārzu jūs sev gribat izveidot?

Man vairāk patīk tādi mežonīgāki dārzi. Ne perfekti. Bet man vajag daudz. Lai visa ir daudz! Neprotu iestādīt vienu puķi un apjūsmot, cik skaisti tai veidota lapa vai kā pumpuriņš noliecies. Man vajag, lai peonijas ir klēpjiem un tulpes zied kā pļava – simtiem. Lai visa ir daudz, krāšņi un viss zied un smaržo. Pieticība dārzā – tas nav mans gadījums.

Bet pieticība dzīvē?

Es tik daudz esmu strādājusi, ka tagad, kā jau teicu, varu dzīvi arī baudīt. Vīnus es dzeru labākos. No baltvīniem man mīļākie pēdējos 10 gadus ir Jaunzēlandes Savignon blanc, kam neviens baltvīns nestāv klāt. Sarkanvīnos ir plašākas iespējas, valpoličella no Itālijas, piemēram. Bet uz Jauno gadu atradu tādu izcilu vīnu Federalist – Amerikas vīns no četrām šķirnēm: zinfandels, malbeks, širazs un kabernē savienjons. Brīnišķīgs vīns, neaizmirstama buķete. Un arī labs konjaks man garšo. Maz, bet labs. Ja nav vislabākais, tad nedzeru vispār.

Un ar ēdienu kāds stāsts?

Man ir ēšana, ko sākumā visi apsmēja, bet beigās pieņēma, ka katram savas īpatnības un manējā ir tāda.

Es ēdu atbilstoši asinsgrupai. Man ir trešā asinsgrupa, un es nevaru ēst maizi.

Tiešām nekādā veidā nevaru uzņemt graudaugus – man pēc tam sāp vēders. Nekad neesmu veikusi nekādas specifiskas pārbaudes, bet jau sen ievēroju, ka pēc maizes vai makaroniem sāp. Sākumā domāju, ka varbūt pārēdos, bet, kad izslēdzu graudaugus no savas ēdienkartes, nekas vairs nesāp.

Ļoti daudz ēdu augļus, tie dod enerģiju. Dārzeņus. Man ļoti garšo kartupeļi – cepti un vārīti, kartupeļu biezputra un kartupeļu pankūkas. Man patīk gatavot ēst, tāpēc ēdiena mājās ir daudz. Garšo zivis, un pēdējo gadu atklājums ir store – fantastiska zupa! Piens, olas, sieri – tas viss man der. Bet neēdu cūkgaļu un vistas gaļu.

Liekais svars nekad nav bijusi jūsu problēma?

Es jau tomēr sevi pieskatu. Nepārēdos. Vingroju un daudz staigāju, lai kalorijas notērētu. Cenšos nepārēsties vakaros. Bet man tas arī lielas mokas nesagādā. Es tomēr vēlreiz teikšu: svarīgākaisir dzīvi baudīt. Jā, tas gan ir jādara, un to es daru.

Baudu labas grāmatas, filmas. Man nevajag to, ko kāds cits par labu atzinis, es baudu to, kas man sagādā prieku un patiku. Ja man grāmata, filma vai izrāde patīk, es to izbaudu neatkarīgi, ko kāds cits par to teicis. Un pati spēju noformulēt savu viedokli.

Jums ir mīļākais rakstnieks?

Pasaulē ir tik daudz rakstnieku, ka neriskēšu saukt dažus. Bet no latviešiem man patīk Māra Zālīte, Nora Ikstena, Laima Kota un arī Inga Gaile. Lasu es tiešām daudz. Mēs ar draudzenēm esam pasākušas mainīties grāmatām, lai nav gluži visas jānopērk. Lasot uzkrājas “pasīvā pieredze”. Ar gadiem tā ļoti noder arī dzīvē, palīdzot saprast, kā veidojas cilvēku attiecības, kā attīstās krīzes. Tāpēc žēl, ka tagad jaunā paaudze mazāk lasa. Manuprāt, lai lasa vienalga, ko, ka tik iemācās lasīt un dzīves laikā pie tā atgriežas. Tas jūtami paaugstina prasmes analizēt un arī vārdu krājumu palielina, nemaz jau nerunājot par lasīšanas baudu.

Bet to teicamnieces sindromu sevī jūtat?

Jā, katru dienu. Es kā teicamniece noskatīšos filmu līdz galam, arī, ja nepatīk. Man vajag kārtību visās lietās. Un nevis sakārtotu istabu, bet tieši tādās lielās lietās. Lai es saprotu, ko gribu. Kas man jādara. Kādu rezultātu gribu. Man jāsaprot savas dzīves struktūra, jo tad mani ir grūti izsist no manas pārliecības. Bet es, protams, esmu dzīves laikā arī savu viedokli kādā jautājumā mainījusi. Taču pamatā es turos pie savas sakārtotas izpratnes par dzīves gaitu un cilvēkiem diezgan strikti.

Jūs mēdzat atteikties no cilvēkiem un izsvītrot viņus no savas dzīves?

Diemžēl – jā. Tie ir bijuši gadījumi, kad esmu jutusies nodota. Varu ar šiem cilvēkiem satiekoties komunicēt, neko nepārmetu, bet attiecības pārtraucu. Taču es, piemēram, nekad uz citiem nekliedzu, nerunāju rupjības – es sevi pietiekami cienu, lai neizgāztu dusmas uz otru cilvēku.

Esot pie varas, pārņem arī varas sajūta?

Es nedomāju, ka tā ir varas sajūta. Vismaz man tā bija atbildības sajūta. Jo augstāku amatu ieņēmu, jo lielāka atbildība par katru vārdu un lēmumu. Bet tāda jēdziena kā “justies komfortabli” man politikā vispār nebija nevienu brīdi. Man kā veselības ministrei bija ļoti skaidrs redzējums, kādai jābūt sistēmai. Bet es saņēmu tādu pretestību no cilvēkiem, kuri sākumā bija mani atbalstījuši… Man kā ideālistei likās tik nepieņemami, ka politideoloģija ņem virsroku pār ideāliem. Ka kaut kas ļoti pareizs neiet cauri, jo “tas nepatiks vēlētājiem” … Es taču nestrādāju, lai populistiski izpatiktu vēlētājam. Es strādāju, lai mana darba rezultātā tam vēlētājam būtu labi. Līdzīgi kā ķirurgs, kurš pasaka pacientam: “Tev ir augonis, kas jāgriež.” Pacients ir neapmierināts, jo baidās, ka sāpēs, ka būs strutas, asinis. “Bet, dakter, varbūt uzsūksies…” Labs ķirurgs skaidri pateiks, ka jāgriež un ka varat pie viņa pēc tam arī nenākt, bet, ja tagad gribat, lai jums palīdz, tas augonis ir jāgriež! Kas jādara, tas jādara. Nedomājot, ko kurš padomās. Mani vispār diezgan maz interesē, ko kurš par mani padomās.

No kurienes rodas cilvēka pašapziņa un konkrēti jūsējā?

Manējā nāk no bērnības. Es arī skolā biju teicamniece. Labi mācījos, skolotāji novērtēja. Vecāki mani sūtīja Angļu ģimnāzijā un arī mūzikas skolā. Manī no bērnības bija apziņa, ka esmu “laba un pareiza”. Un es tāda arī biju. Plus man no bērnības patika strādāt. Es tiešām guvu prieku pat no ravēšanas vai dārza laistīšanas. Izdarīju darbu un priecājos, cik skaisti sanāca. Un tas man radīja apziņu, ka es varu izdarīt visu. Man arī šķita, ka mans tēvs un māte var izdarīt visu, pilnīgi visu!

Ja tēvs teica, ka tā nevar darīt, jo nav pareizi – es vispār to neapspriedu! Es viņam absolūti ticēju. Arī jau pieaugusi.

Un arī tagad uzskatu, ka mani vecāki dzīvoja absolūti pareizi. Varbūt viņi ne vienmēr bija laimīgi, bet dzīvoja viņi pareizi. Un tas pareizums un strādīgums arī mums kā bērniem tika ieaudzināts.

Es uzaugu šajā mājā, te zem galda rāpoju. Tāpēc šai mājai un dārzam ir liela pievienotā vērtība manās acīs. Protams, esmu to remontējusi un pārveidojusi pa savam, bet tā ir mana dzimtas māja.

Jums ir viena meita un trīs mazbērni.

Katrai nākamajai paaudzei nāk klāt jauni gēni, un mana meita nav mans copy/paste. Bet es ļoti lepojos ar viņu. Viņa ir ekonomiste, aizgājusi manu vecāku pēdās. Un mazbērni man ir vienkārši brīnišķīgi! Vienam mazdēlam 16, otram 14 gadi. Komunikācija mums ir kolosāla. Viņi vienu dienu prasa: “Ausma, tu te tagad tā pavisam dzīvo?” Ausma atbild: “Nu, tā varētu teikt.” Bet puikas saka: “Ak, tu laimīgā!” Tāda mums ir komunikācija. Man patīk. Tuvas, labas attiecības. Un nupat piedzima arī mazmeitiņa, esmu tik priecīga!

Jūsu vīrs arī saka, ka Ausma ir laimīgā?

Kad mani ievēlēja Saeimā, es viņam piedāvāju, lai nāk uz Rīgu. Viņš teica, ka grib strādāt Aizputē, kur jūtas novērtēts un vajadzīgs kā ķirurgs. Vīrietim profesionālais gandarījums ir īpaši no svara. Visa šajā kovida laikā viņš ir vienīgais valsts apmaksātais ķirurgs Aizputes novadā un vienīgais arī apmeklē pansionātu iemītniekus. Tāda nu mums tā ģimenes situācija ir izveidojusies. Un man atkal jāsaka: kā ir, tā ir labi.

Nav pierasts, ka divas draudzenes tā kopā dzīvo, bet kaut kāds šarms tajā ir.

Redziet, reti jau izdodas tādu cilvēku satikt. Mēs arī pašas saprotam, ka tā negadās bieži. Bet es patiešām varu ieteikt: ja cilvēks dzīvo viens, viņam būtu ļoti vērtīgi apdomāt iespēju veidot tādu “cietu draudzību”. Īpaši, paliekot vecākiem. Tas nāk par labu.

Teicāt: vienīgi ceļojumos gan Ausma negribot braukt.

Jā, viņai ne īpaši patīk ceļot. Romā gan bijām kopā, izbaudījām tās skaistumu.

Ceļojumos jau no 90. gadu sākuma braucu kopā ar savu draudzeni dakteri Astrīdu Tirāni. Es visu smalki saplānoju, tā mēs divatā izceļojām arī Kanādu un Aļasku. Mums arī pagājušajā gadā bija saplānots ceļojums, biļetes nopirktas, viesnīcas rezervētas. Trīs nedēļas Austrālijā, atpakaļ caur Singapūru. Kovids izjauca mūsu plānus, kā jau daudziem. Domāju, tas būs pirmais ceļojums, kad dzīve atkal ieies sliedēs.

Bet mana mīļākā pilsēta ir Parīze. Savulaik darba dēļ tur bija gandrīz katru mēnesi jābrauc. Esmu vakaros pēc darba to izstaigājusi krustu šķērsu. Un tur joprojām ir, ko baudīt. Jā, pēc Parīzes arī ilgojos. Un pēc pavasara savā dārzā.