"Man bija jāmācās nedusmoties uz mammu" – psihoterapeite Aina Poiša par vecāku un pieaugušo bērnu attiecībām

Vai ir kādas pamatpatiesības, kas darbojas attiecībās starp pieaugušiem bērniem un viņu vecākiem? Nu, piemēram, vai ir iespējams attiecības “uz vecumu” uzlabot?

Protams! Labā ziņa ir tā, ka uz vecumu cilvēki paliek mierīgāki. Un bērnam – arī tad, kad viņš jau ir pieaudzis – mierīgi vecāki ir labākais, ko viņš var saņemt. Nevis tāds tēvs vai māte, kuri paši ir kā bērni, reaģē neadekvāti un satraucas nevietā. Kādreiz, protams, ir situācijas, kas vienalga rada stresu, mēs taču neesam roboti. Bet ir jāatceras mijiedarbība “pieaugušais – bērns”: jāsaglabā miers arī grūtās situācijās, jāatceras, ka ir tiesības nopauzēt, lai neiedotu savam bērnam stresu vēl dubultā. Jo bērni, arī pieauguši, labi uztver savu vecāku iekšējos procesus.

Tāpēc, atbildot uz jautājumu, kā uz vecumu uzlabot attiecības, atbilde ir: savācot savas emocijas, noturot situāciju un esot šajā situācijā pieaugušajam.

Jo lomas “vecāki – bērns” šajā musturā jau saglabājas vienmēr. Un bērnam ļoti svarīgi, ka vecāki, varbūt jau ar sirmiem matiem, uztver notikumus mierīgi, ka joprojām darbojas noteikums: lai kas ar tevi notiek, tu vienmēr vari pie manis griezties pēc palīdzības. Jā, varbūt vecāku pirmā reakcija ir vēlme sniegt padomus un pamācības, bet svarīgāks ir atbalsts. Svarīgāk ir mierīgi, kopā esot, ļaut savam pieaugušajam bērnam izrunāt to, kas uz sirds. 

Tā ir balva vecākiem, ka bērns joprojām spēj uzticēties un ka viņam ir drošības sajūta, ka viņu nekoriģēs, nepārtrauks, nevadīs. Tā vecāku mierīgā klātbūtne ir kā patvērums. Pārliecība, ka ir kāds cilvēks, kas mani pieņem – arī tad, kad esmu jau pieaudzis. Viņi – vecāki – ir mana mierīgā aizmugure. Tas arī ir galvenais, ko vecāki saviem pieaugušajiem bērniem var dot – mierīgo aizmuguri.

Kuram šajā savienībā domstarpību vai strīda gadījumā pirmajam jāsper solis pretī izlīgumam?

Tas ir sarežģīts jautājums, jo kā nu kurš tiek galā ar savu lepnumu. Mēs kā vecāki jau arī sagaidām no saviem bērniem izpratni, ka viņi ir iemācījušies ieraudzīt savas kļūdas un prot uzņemties iniciatīvu nākt pretī. 

Tāds pieprasījums, ka uz izlīgumu pirmie nāk vecāki – jo viņi taču ir vecāki un gudrāki –, īsti nestrādā. Jo kādreiz arī bērni ļoti sāpina savus vecākus. 

Un vecākiem, domāju, ir tiesības redzēt, ka viņu bērns beidzot ir gana pieaudzis, lai atzītu savas kļūdas. Ka nāk un saka: “Piedod, mammu, es pāršāvu pār strīpu!”. 

Te nevar stāvēt kā divi jauni kazlēni uz laipas un gaidīt, ka otrs piekāpsies pirmais un palaidīs. Jāatceras arī – jo ilgāks laiks kopš strīda paiet, jo grūtāk atnākt atpakaļ pie izlīguma. Tas, kurš pirmais spēj izlīdzināt grambas, būs, teiksim tā, gudrāks. Bet tas ego, es gribētu cerēt, arī jau uz vecumu vairs nekliedz tik skaļi. Tas palīdz vai nu aizmirst, vai izrunāt domstarpības. Notiek bērna un viņa pieaugušo vecāku satikšanās jau līdzvērtīgā sajūtā un pozīcijā. Jo, kamēr bērns ir mazs, skaidrs, ka vecākiem ir jārāda piemērs, kā darīt un kā izlīgt. Bet, kad viņš izaug, ir tikai normāli arī spert soļus pretī un parādīt, ka esi kaut ko dzīvē iemācījies, nevis tikai proti uzmest lūpu un mēnešiem nerunāt ar tēvu vai māti.

Ļoti daudz kas mainās, kad vecāki smagi saslimst, kad pārciests insults, infarkts vai kāda cita smaga kaite un vecāki kļūst visādā ziņā vājāki.

Uz zaudējumu bāzes vai priekšnojautām vienmēr mainās vērtības. Tad mēs vairāk novērtējam to, kas mums šobrīd ir.

Sadzīviski ķīviņi tādās situācijās vienkārši automātiski atkāpjas. Tu vairs nevērtē cilvēka uzvedību, jo tas ir eksistenciāls jautājums: šobrīd šis cilvēks man ir, un tas ir man dārgs cilvēks, neskatoties uz visām peripetijām. Un tad es varu pieslēgties ar emocionālu atbalstu, es vairs nevērtēju. Tas visu paceļ citā līmenī. Tāpēc arī saka, ka reizēm cilvēkam vajag zaudēt, lai vispār saprastu, ka viss nav pats par sevi saprotams, un zaudējumi mums elpo pakausī katru brīdi. Kādreiz mēs tērējam savu laiku tādiem sīkumiem, tādām detaļām, kurām nebūtu vispār jāpiešķir nozīme.

Kad cilvēks mums zūd, tad sāp un gribas viņu paturēt. Kamēr viņš vēl ir, tik ļoti gribas pieslēgties, novērtēt šīs attiecības. Es varu pastāstīt par savu pieredzi. 

 

Es esmu augusi tikai ar mammu. Un mums bija pretrunīgas attiecības, jo es diezgan ilgi esmu dusmojusies uz savu mammu. Izjutu dusmas, ka viņa bija tāda, es teiktu, bezpalīdzīga, ka viņas dzīve bija grūta un viņa ļoti daudz samierinājās. 

Ka līdz ar to es arī no viņas iemācījos ar daudz ko samierināties, neaizstāvēt savas intereses un vajadzības, bet pielāgoties apstākļiem. Un man bija sūri grūti jāanalizē, kad ieraudzīju un apjautu sevī to mantojumu no viņas šajā ziņā.

Bet to es sapratu stipri vēlāk, kad sāku sev uzdot jautājumus, no kurienes man tas. Tad atcerējos epizodes, kur to redzēju. Viņa, piemēram, bija attiecībās ar vīrieti, kurš bija mans patēvs, kas bija emocionāli vardarbīgs, – un viņa vienkārši to pacieta. Kamēr man tā sajūta, noskatoties, ka viņa to pacieš, bija: tas ir tik netaisnīgi, nu tik netaisnīgi! Kā meitene es neapzināti mācījos, kā tad jāizturas, kad esi liela, un kādas ir attiecības starp vīrieti un sievieti. Un tad liekas: nē, nu man jau nu gan tā nebūs! Bet hops! – un pēkšņi savā dzīvē pamani, ka arī pārāk daudz samierinies, pārāk daudz norij, noklusē… Man bija jāmācās nedusmoties uz mammu par to, cilvēciskot viņu. 

Bet visgrūtākais pārbaudījums bija, kad mammai sākās demence, un es sāku sajust, kā tas ir – zaudēt savu mammu nevis fiziski, bet garīgi un emocionāli. 

Tā bija liela skola – manai pacietībai, empātijai un cita līmeņa sapratnei par to, ka tā ir slimība, kas viņu maina. Ka tie nav niķi un tās nav kaprīzes, kā sākotnēji gribas domāt. Un kad tu tā kā dusmojies uz šo cilvēku par to, ka viņš vairs neuzvedas tā, kā tu esi pieradis.

Sklerozīte, kaut kas aizmirstas – tas viss ir nieks, salīdzinot ar to, ka “galva iet prom”. Ķermenis paliek, bet uzvedība tik ļoti mainās! Un tu nevari vairs ar savu māti komunicēt, bet ļoti gribas! Lūk, to zaudējumu pārdzīvot… Es tam esmu izgājusi cauri, varu tagad atbalstīt savas draudzenes. Bet tas ir tik lēni, kamēr iemācās ar slimību komunicēt. Kad tu redzi – jā, tā ir tava mamma, viņa ir bezpalīdzīga, dara visādas muļķības, bet tā nav viņas vaina, to visu provocē demence. 

Un tad ir jāieslēdz sevī aprūpētāja. Nevis meita, bet aprūpētāja. Jo meita tikmēr ir izmisumā, viņa redz zaudējumu. 

Turklāt nekad nevar zināt, cik ilgi tas būs, – kāds ar demenci nodzīvo garāku posmu, kāds īsāku brīdi. Bet tas vienmēr ir ļoti liels pārbaudījums tuviniekiem un ļoti bieži beidzas ar to, ka nevar izturēt un vajag profesionālu palīdzību.

Pat tagad, ar laika nobīdi to stāstot, man ir emocionāli grūti. Jo mēs visi zinām, ka kādreiz mūsu vecāki fiziski aizies. Bet šis garīgais zaudējums, kad cilvēks slīd prom… Un tev ir jāsaglabā miers un empātija. Spēja nedusmoties. Nesaukt viņu atpakaļ – jo es sākumā ļoti centos mammu saukt atpakaļ. Ja viņai likās, ka vasarā ir ziema, mēģināju viņu pārliecināt, ka ir vasara. Viņa palika arvien nervozāka un vēl sensitīvāka. Un es sapratu, ka tā ir mana nepacietība, kas visu vērš vēl skumjāku. 

Ja viņa runā pilnīgi ačgārnas lietas, man ir jāpiekrīt tam, nevajag viņu satraukt, nevajag saukt ar varu atpakaļ. Ja viņa dzīvo savā pasaulē, redz to, ko redz, un jūt to, ko jūt, – lai viņa tajā ir. Un lai atceras to, ko smadzenes ražo. Jā, tas ir kaut kāds kosmoss, bet šādā situācijā atliek to tikai pieņemt.

Agrāk gandrīz visas vecmāmiņas pieskatīja mazbērnus – visu vasaru vai katru mīļu brīdi. Tagad reta ir tā vecmāmiņa, kas gatava tā ziedoties. Vai tas nebojā pieaugušo bērnu un vecāku attiecības? Jo, ja man kāds cilvēks ir vajadzīgs, es taču kļūstu pacietīgāka un laipnāka. Jo man taču vajag! Jā, savtīgi, bet tas strādā.

Tas var veicināt konfliktus. Jo, ja skatāmies dinamikā, vecmāmiņas tagad ir daudz jauneklīgākas. Viņas reti dzīvo laukos. Viņas bieži vien vēl strādā, un vispār viņām varbūt ir nevis vectētiņš, bet jauns vīrs blakus. Tagad vecmāmiņas ir citādas nekā pirms divdesmit vai četrdesmit gadiem. Un viņām mazbērni var šķist tik nogurdinoši! Jo bērni jau arī ir mainījušies, tie nav nekādi mierīgie bērniņi, kas stundām dzīvojas savā vaļā. Negribat pieskatīt mazbērnus? Jā, tad ir konflikts uz līdzenas vietas!

Es pati esmu strādājoša vecmāmiņa, es labi to zinu. Un es zinu, ka mans ego man saka: tev vēl ir dota tāda kā otrā jaunība, padzīvo sev! Jo man jau tas viss ir bijis: es esmu strādājusi kā turks, un man ir bijušas rūpes par bērniem. Tas viss ir bijis, un tagad gribas ievilkt elpu un, kā es saku, palaist bizi. Gribas satikties ar draugiem, ar domubiedriem. Un būsim arī godīgi – tāda ilgstoša mazbērnu aprūpe vecmāmiņām vairs nav pa kaulam. Viņas ir iemācījušās vai mācās baudīt dzīvi. Un te nu ir tas konflikts paaudžu kontekstā, kur ir no bērniem nogurusi vidējā paaudze un dzīvi baudošā vecākā paaudze. Bet konflikts nav obligāts. Tas draud tikai tad, ja nespēj laikus vienoties.

Es, piemēram, ar saviem bērniem mēdzu savlaicīgi vienoties par mazbērnu pieskatīšanu. Protams, krīzes situācijas ir ārpus. Tad es ieplānoju mazbērnu pieskatīšanu, bet nepazaudēju arī savas intereses. Es varu pieslēgties uz kādu laiku. 

Godīgi sakot, pārbaudot savu kapacitāti, jo mūsdienu bērni tiešām ir ar daudz augstākām prasībām, nekā mēs paši kādreiz bijām. 

Viņi ir nemitīgi jānodarbina. Un ko es dzirdu no vecmāmiņām – tas vienkārši ir ļoti nogurdinoši. Jo tas tiešām nav viegli! Plus vēl tagad vecvecākiem jāievēro tie noteikumi, ko mazbērniem noteikuši viņu vecāki, nevis bērns iekļaujas vecmāmiņas dzīves ritmā. Tas nozīmē, ka vecmāmiņa nokļūst burtiski kā darbā. Bet viņa negrib būt darbā! Viņa grib būt laba vecmāmiņa, bet daudz mazākā devā! Un grib, lai ar viņu rēķinās. Lai paaudzes savā starpā mazāk konfliktētu, ļoti svarīgi ir RĒĶINĀTIES. Atrast veidu, kā darboties, nepasakot kategorisku NĒ.
 

Kā vispār ir ar šo “būt vajadzīgiem” – vai tas uzlabo attiecības?

Jā. Jo tas mums palīdz pieturēties pie dzīves. Es esmu derīgs! Man nav beidzies derīguma termiņš! Tā tas darbojas privātajā sfērā un arī sociālajā. Ja es vēl varu būt noderīgs, tas uztur možu garu un palīdz labi justies. Ja nevienam neesi vajadzīgs, gars sāk sašļukt. Novecošanas process notiek straujāk, kad cilvēks jūtas vientuļš, izstumts, bet dzīve notiek kaut kur tur, ārā. Tāpēc tas pieslēgums mazbērnu lietām ir arī ļoti labs enerģijas lādiņš. Ja tas nav uzspiests pienākums, bet ir no brīvas gribas un tiek arī novērtēts no bērnu puses. Tad tā ir papildu enerģija. 

Tikmēr nostāja “tev taču jāpriecājas, ka mēs tev mazbērnus uzticam”, izraisa pretreakciju. Jā, es esmu priecīga, ka jūs man uzticat. Taču es esmu arī priecīga, ka tas nav vienīgais manas dzīves kodols – būt vecmāmiņai. Es esmu arī sieviete ar savām interesēm, un vecmāmiņa ir tikai viena no manām lomām.

Bērnības aizvainojumi, ko jūt un atceras arī piecdesmit un sešdesmit gadu vecumā. Kā piedot saviem vecākiem viņu kļūdas, kā pieņemt, ka arī viņi ir tikai cilvēki?

To sajūtu var ietrenēt – paskatīties uz tām situācijām no šīsdienas pozīcijām. Paskatīties uz savu iekšējo bērnu. Un, izvērtējot tos apstākļus, meklēt izlīdzināšanas iespēju. Tajā situācijā bija tā un citādi nevarēja būt – mums atliek to pieņemt un ļaut, lai dzīves upe ar visu to, kas aizmugurē, tomēr plūst uz priekšu. Jā, mums tā bagāža vienalga jānes līdzi, bet mēs to varam nest līdzi ar citu attieksmi.

Man meita uzdāvināja tādu grāmatu, kas man pašai patiesībā bija jāuzraksta. Grāmata ir strukturēta pa tematiskām nodaļām: ģimene, bērnība, svētki un tradīcijas, brīvdienas un ceļojumi, skolas laiks, draudzība, brīvais laiks un intereses, darbs un karjera, mīlestība un attiecības, bērni, svarīga pieredze. Vairāki simti jautājumu. Viņa gribēja, lai es uz tiem atbildu. Lai viņai no manis paliek mans dzīvesstāsts. O, tas bija ļoti terapeitiski! 

Tam nevar pieiet vienkāršoti kā skolas laika jautājumu kladēm, jo tu taču to raksti savam bērnam. Gribi būt godīgs. Tur arī parādījās manas kļūdas attiecībā pret viņu. Un, rakstot to grāmatu, es varēju pateikti: piedod, mīļā, bet es nezinu, pirms es neuzzinu… Tas bija kaut kas tik dziļš, ka man vēl tagad elpa aizraujas, to atceroties. Rakstīt tā, lai teksts nav gaudulīgs, lai nav no cietējas pozīcijām. 

 

Es vienkārši izstāstīju viņai, cik bieži es jutos vientuļa. Pamesta. Kā zuda mana uzticēšanās savai mammai. 

Tagad es jau varēju savai meitai to godīgi uzrakstīt. Bet rakstot es tiešām sapratu arī savu mammu. Tas man palīdzēja ieraudzīt viņu kā sievieti, kura viena audzināja bērnu un kurai nebija cita risinājuma.

Par naudu. Ja bērnam ir četrdesmit, bet vecākiem septiņdesmit, kurš kuram palīdz ar naudu?

Ja situācija ļauj saglabāt materiālu neatkarību vienam no otra, tas ir jāizmanto. Mēs zinām, kādas ir pensijas. Kādam paveicas, bet pārsvarā galīgi nepaveicas. Ja zinām, ka mamma ar savu pensiju nevar izdzīvot, skaidrs, ka šajā brīdī lomas ir mainījušās un bērni piedāvā savu materiālo palīdzību. Lai ir tā pamatdrošības sajūta un visiem mierīga sirdsapziņa. Lai mammai nav jābadojas, kaunoties to pateikt. Un lai bērniem ir mierīgs prāts, ka mammai visa pietiek. Tāds normāls komandas jautājums tas patiesībā ir – tas, kurš ir stiprāks, palīdz tam, kurš ir vājāks. Bet nepazeminot viņu. Jo citreiz jau bērni pāragri sāk uzņemties tādu aizbildniecību, it kā vecie cilvēki paši nespētu organizēt savu naudu.

Bet tas, ka reizēm pensionāri uztur savus pieaugušos bērnus, lūk, šis ir nepieņemami! Kad ir tādi infantili četrdesmitgadnieki, kas nerisina savas problēmas, bet diedelē no mammas nelielās pensijas.

Vai pietiek ar regulāru piezvanīšanu vecākiem, lai viņus iepriecinātu? Kaut vai ķeksīša pēc, bet regulāri piezvanīt.

Uzmanība, arī piezvanīšana, ir ļoti laba lieta. Jo ko tad vecāki gaida? Uzmanību! Un tas nekas, ja komunikācija bieži notiek pa telefonu vai internetā. Tā vienalga ir uzmanība.

Par saturu – tā ir otra puse. Jo ne visās ģimenēs ietrenēts, ka mēs runājam pēc būtības. Ir kaitinoši, ja tās ir tukšas sarunas. Kad mamma, piemēram, stāsta par savu kaimiņieni, par kaut ko, kas notiek apkārt, bet baidās pastāstīt par sevi, kur nu vēl par savām izjūtām tādā personiskā līmenī. Ja bērnam ir svarīgi būt attiecībās dziļāk, godīgāk, jā, tas draud pārvērsties ķeksītī. Jo bērns ir citā līmenī.

Bērnu neinteresē, ko dara kaimiņiene, bet kā dzīvo viņa vecāki. Bet mūsu vecāki jau bieži vien neprot runāt par sevi, kautrējas. Tāpēc viņiem vajag palīdzēt to darīt.

Pateikt paldies, ka piezvanīja, ar sīkām frāzēm iedrošināt runāt par sevi. Lēnām, maziem solīšiem to intimitāti uzturēt pēc būtības, nevis pienākuma pēc.

Vai arī bērns var uzvesties mazliet kā moderators, virzīt sarunas tematiku. Jo to dzīves notikumu jau vecākam cilvēkam objektīvi kļūst mazāk. Ir televizors, tuvākie kaimiņi un kāds draugs. Gribi negribi sarunas aiziet sadzīves līmenī un par asiem sižetiem, kas redzēti TV vai internetā. Nelaimes, negatīvās ziņas uzreiz dod sava veida adrenalīnu, ir, par ko runāt! Jo pašam jau sadzīvē viss tāds… normāls, ko nu tur daudz stāstīt.

Mani bieži vien aicina uz senioru grupām aprunāties. Un tad ir šis jautājums: vai viņi paši sevi redz no malas? Vai viņi spēj ieraudzīt savu vietu bērnu dzīvē un kur vajag respektēt robežas?

Un kur kļūt par viediem, nevis par jocīgiem veciem cilvēkiem, kuri tikai īsu brīdi paciešami?
Tā recepte senioriem varbūt būtu: ievērot apzināti izvēlētu pasivitāti. Kad tu redzi savu bērnu dzīvē to, kas tev varbūt nepatīk, bet iemācies to neredzēt. Neviens neprasa, lai tu to vērtētu. Jo, ja tu vērtē, tu ieej citā teritorijā, kur tavi bērni veido savas vērtības, savu dzīves uztveri, savu dzīves izjūtu – tādu, kādu uzskata par atbilstošu. Ja tava prioritāte ir uzturēt labas attiecības, kaut ko var iemācīties neredzēt. Kaut ko var iemācīties nedzirdēt. Domāt tev neviens nevar aizliegt, bet esi korekts. Nebāz degunu, kur nevajag. Ievēro robežas. Ļauj saviem bērniem būt. Ja tev jautā, atbildi. Bet neskrien ar saviem padomiem bez uzaicinājuma. Brauc lēnām, pirmajā ātrumā.

Ja ir diskusijas, ir tikai normāli un inteliģenti izteikt savu viedokli, bet nav obligāti jāvienojas.
Jūs domājat tā, bet es šitā. Un labāk šo tēmu vairs nekustināsim, jo mēs varam sastrīdēties. Un neaizmirstam par humoru! Lūk, tāda ir somiņa, kas jāsapako vecumdienās. Un vēl nenāktu par ļaunu mazliet tomēr interesēties, kas pasaulē notiek. Ārpus sliktajām ziņām. Turēties pie dzīves. Lai nav tāds tukšums un nostalģiskas runas par aizgājušiem laikiem. Turēt to savu līmeni, lai esi apkārtējiem interesants cilvēks.