Piedzīvo ugunsgrēku, secen neiet arī kovids - Ūdrīšu ģimenei atkal pārdzīvojumiem bagāts gads

Pērn tika sagaidīta rinda uz Rīgas pašvaldības piešķirto dzīvokli sociālā mājā Bolderājā, un nu Ilonas Balodes-Ūdres ģimene atkal ir kļuvuši par rīdziniekiem, jo līdz tam trīs gadus dzīvoja Ventspilī. “Lai arī mums ļoti tuva ir Ventspils, kur esmu izaugusi, mēs krietnu laiku plānojām pārcelties uz dzīvi Rīgā, jo te ir vairāk pieejami attiecīgie speciālisti, lai panāktu mūsu visu kopīgo mērķi – uzlabot Ūdra veselību,” sacīja Ilona. Viņa apzinājās, ka pārcelšanās laiks nebūs viegls ne morāli, ne fiziski, jo jāsāk būs dzīvot kā no baltas lapas, turpinot uzņemties rūpes gan par vīru, kurš ir pirmās grupas invalīds, gan abu kopīgo atvasi Bārtu, kurš uzsācis bērnudārznieka gaitas.

Šķiet, nu ģimenes dzīvē viss sakārtojies. Vēl pirms gada Ilona žurnālam "Kas Jauns" teica, ka, pārceļoties uz jauno mājvietu, apzināti centusies atbrīvoties no visa, kas bijis līdz šim. “Lietas, priekšmeti no iepriekšējām dzīvesvietām… Visu veco periodu, kurš bijis pirms Ūdra traģēdijas, arī mūsu sapņus, cerības esmu izmetusi un dzīvoju šī brīža apstākļos ar jauniem sapņiem un cerībām, kurus pielāgoju šim dzīves posmam,” sacīja Ilona. Tagad jau gadu viņa pēc jaunas kārtības un jauniem noteikumiem dzīvo Bolderājā, vietā, kur skarba vide, tikpat kā pašu likteņi. “Esmu pieņēmusi kārtis, kuras izliktas mūsu dzīves pokerā,” nosaka Balode-Ūdre.
 

Mājā ugunsgrēks

Šā gada laikā Ilonas ģimenei nācies saskarties ar, viņasprāt, lielām nejēdzībām – Ūdrīša dzīvesbiedre iekārtojusies jaunajā mājvietā, kura it kā pielāgota cilvēkiem ar kustību traucējumiem, taču viņu teju gadu izbrīnījis fakts par nemitīgo avārijas signalizācijas skanēšanu, kas radījusi nepatīkamu trauksmi: “Šajā sociālajā mājā, kura būvēta pēc visiem noteiktajiem standartiem, regulāri ieslēdzas trauksmes signalizācija, kuras atskanēšanas laikā, cik zināms, ēka būtu jāpamet. Arī es vairākas reizes šogad ar Ūdri un Bārtu steigšus metos ārā no mājas, bet jau kuro reizi izrādās, ka trauksmes signāls skan nepamatoti… Bārtam no šī signāla jau bija bail, taču, cik noprotu no iedzīvotājiem, tā nepamatotā skanēšana ir norma, jo arī sociālās mājas dežuranti gada laikā nav spējuši atbildēt uz jautājumu, kāpēc periodiski darbojas signalizācija. Pietiek kādam piededzināt putru vai pankūkas, kad ēkā skan trauksme,” stāsta Ūdrīša dzīvesbiedre.

Reiz gan pienākusi diena, kad patiesi izcēlies ugunsgrēks, taču cilvēki nav īsti reaģējuši uz trauksmes signalizāciju – tā taču šā gada garumā skanējusi itin bieži. “Gribēju iet dušā, bet tad ieraudzīju pa logu, ka ārā jau ir ugunsdzēsēju mašīnas. Sapratu, ka nu šoreiz patiešām ir ugunsgrēks. Ņēmu Bārtu, ģērbu, liku kaķus būros un gāju ārā. Atstāju viņus pie sievietēm, kuras stāvēja ārā, bet pati devos pakaļ Ūdrim, lai ātri viņu dabūtu laukā no telpām. Viņš pārbijies, jo nav iespējas tikt ārā no ēkas. Tādi cilvēki ratiņkrēslos, ugunsgrēka laikā iesprostoti ēkā, bija, cik redzēju, septiņi. Lifts, protams, nedarbojās. Taču izrādās, ka mēs, visi ēkas iedzīvotāji, ugunsgrēka laikā esam rīkojušies nepareizi. Jo ēkā esot iebūvētas metāla durvis, un ugunsgrēka laikā ēkas iemītniekiem jāuzturas dzīvokļos. Tās durvis esot ugunsdrošas. Par šādu faktu uzzinājām tikai pēc ugunsgrēka nodzēšanas. Mēs visi nezinot esam parakstījuši tādu dokumentu, kur it kā iepazinušies ar drošības ievērošanas noteikumiem šādā situācijā,” saka Ilona.

Viņa uzsver, ka arī pēc notikušā ugunsgrēka, kurā pamatīgi izdega dzīvoklis kādam ar epilepsiju sasirgušam cilvēkam, ēkā turpina regulāri skanēt trauksmes signalizācija. “Tas ir murgs! Pēc likuma, viss ir vislabākajā kārtībā, un atbildīgais par šo visu nav neviens. Jo viss ir likuma ietvaros. Skumji, ka sociālās mājas iemītnieki tiek tā šķiroti, ja neuzskata par vajadzīgu mums nodrošināt cilvēcīgu attieksmi. Pēc ugunsgrēka nekas nav mainījies. Turpina regulāri skanēt signalizācija un rada nepamatotu trauksmi. Arī mūsu dēlam Bārtam nav no bērnības jādzīvo trauksmainos apstākļos,” saka Ilona.

Foto: no privātā arhīva
 

Iemīlējusi Bolderāju

Viņa stāsta, ka gada laikā iepazinusi un pat iemīlējusi Bolderāju. “Gribas teikt, ka tai ir sava seja. Tāda raupja vide – skarba, bet patiesa. Bolderājā ir ļoti skaista daba. Daugavgrīvas cietoksnis bija pirmais, kuru pagājušā gada nogalē apmeklējām. Bolderājā pat ir vietējie aktīvisti, kuri rūpējas par šīs vietas attīstību un vērtību nosargāšanu. Interesanti, ka Bolderāja ir Rīgā, bet tajā pašā laikā šeit ir absolūti citi pilsētas vaibsti. Vieta ir ļoti īpatnēja, ar savu šarmu. Esam šeit ar ģimeni iedzīvojušies. Priecājos un vēroju Bolderājas attīstību. To, ka šeit drīz būs jauna velojosla, ka šeit ir skaistas pastaigu takas un vietas, kur pabūt pie dabas. Šī vieta ir tāda, kas savā ziņā atspoguļo arī manu un Ūdra dzīvi, šis skarbums, ar skaistumu mijoties, rada savdabīgas sajūtas. Bolderājas skarbums mums piestāv,” nosaka Ilona.

Ilona stāsta, ka pašlaik vīra veselības stāvoklis ir stabils, bet, lai to varētu aizvien uzlabot, ir vajadzīgas regulāras darbošanās. Ūdrīša dzīvesbiedre neslēpj, ka tieši Rīgā vīram pieejams gan fizioterapeits, gan citi speciālisti. Trīs reizes nedēļā uz mājām Ūdri vingrināt nāk fizioterapeites Laura un Dēzija no fizioterapijas studijas Tore. Un ir arī lieliskais palīgs Vladimirs, bez kura tikt galā būtu ļoti grūti. (Foto: no privātā arhīva)

Viņa piebilst, ka par dzīvi lielpilsētā ļoti priecājas arī dēls Bārts, kas ir sajūsmā par redzēto pilsētas daudzveidību. “Braucot uz pilsētas centru, Bārtam ir ko redzēt un par ko priecāties. Rīgā viņam patīk gan upe, gan dzelzceļš, gan tramvaji. Vasarā devāmies ekskursijās pa Rīgu. Viens no braucieniem bija ar kuģīti uz Mežaparku, kur pabijām gan zoodārzā, gan lielajā bērnu rotaļu laukumā. Bārts par redzēto un piedzīvoto bija sajūsmā,” priecīgā balsī stāsta Ūdrīša dzīvesbiedre.

Foto: no privātā arhīva

Viņa priecājas, ka dēls, kurš 16. decembrī atzīmēs savu sesto dzimšanas dienu, ir īsts brašulis. “Šobrīd viņš Iļģuciemā apmeklē bērnudārzu un arī Bolderājas mūzikas skolas sagatavošanas klasi, kur apgūst bungu prasmes pie talantīgā pedagoga Matīsa Veiguļa. Bārtam klājas labi. Viņam ir arī auklīte Gunta, septiņdesmitgadīga kaimiņiene no mūsu mājām, kura no sirds pavada laiku ar Bārtu un māca viņam dažnedažādas zinības.”

Raksta jaunu grāmatu un mācās ķīniešu valodu

Līdztekus rūpēm par dēlu Bārtu un vīru Ilona cenšas piepildīt arī pašas lielos un mazos mērķus. Pērn viņa pabeigusi rakstīt grāmatu Ielu muzikantu piezīmes, kas ir stāsts par Ilonas un Ūdra desmit gados kopā piedzīvoto. Ilona atzīst, ka grāmatas rakstīšana bijusi ļoti dziedinošs process: “Rakstīšana nudien bija kā tāda psihoterapija, jo rakstot izgāju, izdzīvoju atkal visu šo laiku – mūsu pagātni –, līdz ar to kaut kādā ziņā tos visus notikumus sevī esmu “pārstrādājusi”. Grāmata būs pieejama nākamā gada sākumā,” saka Ilona. Taču tikmēr topot jau jauna grāmata, kura būs par dzīvi Ventspilī un Bolderājā, – "Pilsēta ar dzelzs vāku – Bolderāja". Kā arī pabeigts darbs pie mūzikas CD kopā ar Valēriju Cīruli – "Plāni" ar Ilonas dziesmu vārdiem.

Māksliniece atzīst, ka ir atsākusi nedaudz novārtā atstāto ķīniešu valodas zinību apguvi. “Kāpēc ķīniešu valoda? Viss aizsākās pirms trim gadiem, kad dzīvojām Ventspilī. Izmantojot Ventspils augstskolas iespējas, kur ir arī mūžizglītības centrs, es pieteicos uz bezmaksas ķīniešu valodas kursiem. Tagad attālināti turpinu mācīties valodu. Pasniedzējs ir no Šanhajas – īsts ķīnietis,” atklāj Balode-Ūdre. Tāpat viņa atsākusi sava tik iemīļotā sporta veida – kikboksa – nodarbību apmeklēšanu. “Ventspilī vairākus gadus nodarbojos ar kikboksu, bet Rīgā šādas iespējas, kamēr nebiju sakārtojusi savu dzīves ritmu, nebija. Taču kopš gada sākuma apmeklēju nodarbības pie divkārtējās pasaules čempiones kikboksā Lindas Ābeles. Esmu ļoti gandarīta par šo iespēju,” uzsver Ilona. Tāpat viņa turpina mācības autoskolā, lai pavisam drīz tiktu pie autovadītājas apliecības.

Foto: no privātā arhīva

Abi ar Ūdri pārslimojuši Covid-19

Arī Ilonas un Rolanda ģimenē pienāca brīdis, kad bija jāsāk domāt par vakcinēšanās nepieciešamību, un šāda iespēja jau tika apsvērta un noteikts datums, kad to nāktos izdarīt. “Bija jau pieteikta mājas vakcinācija Ūdrim, bet tad notika negaidītais…” stāsta viņa, atklājot, ka abi sasirguši ar kovidu. “Īstenībā biju ļoti nobijusies, īpaši par Ūdri, jo nevarēju iedomāties, kā šis vīruss var ietekmēt viņa veselību. Mums savā ziņā paveicās, jo izslimojām salīdzinoši viegli. Bija augsta temperatūra, lauza kaulus, bija nogurums un apetītes trūkums, pazuda oža. Tagad mums ir oficiāls Covid-19 sertifikāts un kādu laiku varēsim padzīvot bez potēšanās,” nosaka Balode-Ūdre.