Vecāki–zāles pļāvēji, jeb 5 pazīmes, kas liecina par hiperaprūpi

“Zāles pļāvēji” nereti šādi rīkojas tāpēc, ka no sirds vēlas atvieglot savam bērnam dzīvi un pasargāt viņu no grūtībām un pārdzīvojumiem. Menedžments ikdienas lietās, pastāvīga līdzdalība, iejaukšanās visās bērna dzīves jomās – tā ir vecāku–zāles pļāvēju vizītkarte. Viņi absolūti nav gatavi tam, ka bērns var kļūdīties, pārdzīvot kaut ko vai piedzīvot neveiksmi. Savā aizrautīgajā cīņā par bērna labsajūtu vecāki–zālespļāvēji nereti it kā aizmirst, ka reiz viņu bērns uzsāks pieaugušā dzīvi, kur viņam vajadzēs pieņemt pašam savus lēmumus, sasniegt savus mērķus un – jā! – dažkārt arī pieļaut kļūdas. 

Pie šāda audzināšanas stila negatīvajām sekām jāmin bērna pasivitāte, motivācijas un patstāvības trūkums, draugu neesamība, kā arī nespēja uzņemties atbildību par saviem vārdiem un rīcību. 

Jāteic, arī vecākiem, kas cītīgi un nepagurdami pļauj zālienu audzināšanas jomā, nav viegli. Viņi visu laiku ir noslogoti, jo nav vienkārši nepārtraukti kontrolēt gan savu, gan arī sava bērna dzīvi. Tas prasa daudz enerģijas, laika, spēku un nervus.

Spilgtākie piemēri, kas liecina, ka esat vai kļūstat par vecāku–zāles pļāvēju!
 

• Jūs paši izvēlaties bērnam draugus!
  Jūs ļoti kritiski izvērtējat sava bērna draugu loku un cenšaties, lai viņš komunicē tikai ar tādiem cilvēkiem, kas viņu ietekmē pozitīvi. Tāpat jūs cītīgi turat pa gabalu svau bērnu no viņa vienaudžiem, kuri mēdz strīdēties, konfliktēt vai atņemt cits citam rotaļlietas. Jūs cenšaties atrast bērnam mierīgus un par viņu jaunākus draugus, jo tā ir garantija, ka jūsu bērns netiks apbižots.
• Jūs atrisināt visus konfliktus!
  Ja starp jūsu bērnu un citiem rodas konfliktsituācija, jūs tūdaļ iejaucaties un iespējami ātrāk cenšaties to atrisināt. Jūs nedodat iespēju savam bērnam pastāvēt par sevi vai mēģināt sarunāt ar konfliktētājiem – jūs vienkārši visu izdarāt viņa vietā, kā arī uzmanāt, lai konflikts atrisinātos jūsu bērna labā.
• Jūs vienmēr esat sava bērna pusē!
  Varētu šķist – nu kas tur slikts? Vecākiem taču ir jāatbalsta savi bērni it visā – tāda ir beznosacījuma mīlestība! Taču ne viss ir tik vienkārši. 
  Ja atsakāties redzēt situācijas, kad jūsu bērns pieļauj kļūdas vai viņa uzvedība ir nekorekta un netaisnīga pret apkārtējiem, jūs mācāt viņam bezatbildīgi attiekties pret saviem vārdiem un darbiem.
• Jūs ļoti daudz palīdzat bērnam mājasdarbos!
  Jūs nevis vienkārši pārbaudāt tos vai paskaidrojat mācību vielu, ko bērns nav izpratis, bet gan izpildāt uzdoto viņa vietā. Kontrolējat katru uzdevumu, pieslēdzaties katram jautājumam un it visā palīdzat. Dažkārt pat izpildāt kaut ko viņa vietā bez bērna ziņas, jo ir skaidrs, ka viņš ar to netiks galā.
• Jūs pieprasāt īpašu attieksmi!
  “Es zinu, ka tādi ir noteikumi, bet – varbūt varat izdarīt izņēmumu...,” jūs sakāt, lai panāktu savam bērnam kaut ko labāku. Skolā, pulciņā, teātrī, poliklīnikā – jūs visur cenšaties  izdarīt tā, lai bērnam būtu iespējami komfortabli. Un tas nekas, ka citiem tāpēc ir jānopūlas.
  Te gan jāpiebilst, ka runa nav par bērniem ar mentālām veselības problēmām vai kādiem fiziskiem traucējumiem, kad patiešām nepieciešama īpaša attieksme.

Kad kļūt par zāles pļāvēju?

Lai cik savādi izklausīsies, taču ir situācijas, kad vecākam ir nepieciešams kļūt par šo zāles pļāvēju. Piemēram, bulinga gadījumā – šī nudien nebūs piemērota reize, kad ļaut bērnam risināt problēmu paša spēkiem. 

Tāpat dažkārt ir jābūt sava bērna pusē pat tad, ja zināt, ka viņam nav taisnība, taču ar nosacījumu, ka pēc tam to obligāti pārrunājat.

 Dažkārt var piekoriģēt bērna kontaktpersonu loku, ja šķiet, ka viņš esošo draugu vidū nejūtas komfortabli vai pat ir apdraudēts kaut kādā veidā. 
Taču ja vēlme kontrolēt bērna dzīvi izpaužas pārlieku izteikti un ikdienišķās lietās, iespējams, ir laiks kaut ko mainīt. Paanalizējiet savas pārmēru lielās iesaistes iemeslus – vai tā ir trauksme, garlaicība vai varbūt bailes? Un atrodiet veidus, kā attālināties no sava bērna kaut mazliet, soli pa solim dodot viņam arvien lielāku brīvību un ļaujot pašam pieņemt lēmumus, analizēt, izlemt un kļūdīties. 
Svarīgi atcerēties, ka viss ir labs, kas ir ar mēru. Nosliece uz pāraprūpi vai gluži otrādi – uz pilnīgu vienaldzību pret sava bērna dzīvi nav veselīga ne bērnam, pašiem vecākiem.