Pēteris Kļava stāsta, kas sabiedrībai pēc šīs pandēmijas būtu jāiemācās

Par ko mums kā sabiedrībai būtu pēc šīs pandēmijas jāaizdomājas? Idejiski kaut kas taču būtu mums, Latvijai, jāiemācās.

Jebkura krīze uzrāda visas vājās vietas. Visas kleitas tiek nomestas, valsts – atkailināta. Tiek uzrādīts, kāds ir tavs garīgais rentgens. Ir labi, ka ir pozīcija un opozīcija – pretmeti ir vajadzīgi. Citādi “pils” vienmēr domās, ka ir pareizi izdarījuši, ka viņiem ir vara. Taču, lai cik latviešu tauta ir mīļa, tā ir neizglītota, un tādi arī tie tautas dēli ir savēlēti. Šī patoloģija novērojama daudzās valstīs. Pietrūkst konkurences. Pietrūkst intelekta, lai izvērtētu. Problēmas tātad ir uzrādījušās, bet vai kas mainīsies? Mazliet noteikti.

Politiķi centās, kā nu viņi mācēja – ar visiem saviem kompleksiem. Bet valsts apkakājās. Tad nu tagad ejam visi kopā draudzīgi uz upi mazgāt bikses un pārrunāt – redz, kā mums sanāca. Es domāju, ka šis ir vajadzīgs – draudzīgā analīze. Kur katrs arī uzņemas atbildību par savām kļūdām. Manuprāt, tas ir morāli vīrišķīgi. Bet iekšā sēž tāds mazs iekšējais kroplītis, kas to nevar pateikt. Arī pašos vēlētājos tāds sēž.
 

Cilvēkiem jāiemācās disciplīna. Piemēram, esmu daudzkārt bijis Kanādā, tur neviens bērns nebrauc bez ķiveres. Kā viņi to iemācīja? Mums tas neizdodas. 

Acīmredzot cilvēki ir jāsoda un jākontrolē. Esmu diezgan pesimistisks šajā jomā. Pārāk pietrūkst ģimenes institūta, bērniem līdz septiņiem gadiem pietrūkst gudru vecāku. Cilvēkos nav filozofijas, nav vertikalitātes, ir tikai patērētāja komforta izmisums – ko viņi grib. Kā attīstīt valsti, lai šeit nav tikai vēlme pēc “Dejot ar zvaigzni”? 
 

Šajā haosā katram ir jāmācās daudzas vērtības, piemēram, cilvēks cilvēkam, viedums viedumam. Latvijā ir vajadzīgs folderis, kurā ir viedums, cilvēcība, ģimene, mīlestība, daba, līdzsvars, pašpietiekamība. (..)

Jā, no šīs visas situācijas ir jāizlien ar jaunu ādu.

Kā tad ar to savu jauno ādu pēc šīs pandēmijas izlīst; kā savas bailes nomierināt, kā iegūt mieru? 

Relaksācija ir bāze eksistencei. Miers. Šis miers nav pastāvīgs – jūrā ir arī viļņi un mežā lapas kustas. Ir jābūt emocionālajai inteliģencei un spējai vadīt prātu. Tas ir tas, ar ko mums ir jānodarbojas, jo īpaši tagad – kovida laikā. Ar sevis ģenerāltīrīšanu, marķēšanu jaunai pasaulei. Vajag arī kādas apņemšanās. Apņemšanās ir interesants akts – kā tu ar sevi komunicē. Piemēram, tu apņemies vienu stundu darīt to un to.

Šie mazie soļi savā iekšējā darbā, par kuru tev neviens nemaksā, ir tavs dosjē, un no tā sastāv civilizācija. 

Vai tev iznāca mēneša laikā īstenot kādu savu apņemšanos? Cilvēki grib mainīt pasauli, nemainot sevi. Tas, protams, nav iespējams.

 

Viss sākas ar to, kā tu redzi pasauli, kā tu apstrādā informāciju, kas tev ir apkārt. Vai tu uzbudināti rezonē uz to, vai atspoguļo un reflektē, vai arī spēj radīt kaut ko savu? Ir jāmācās nevis reflektēt, ka sūds smird, bet iestādīt puķīti. Šī puķes stādīšana nozīmē, ka tu spēj kontrolēt domu par to, kas ir, nevis seko izmisumam vai negācijai. Miers sākas ar šo smadzeņu prāta viļņu nomierināšanu. Tā ir pirmā uzvara, te sākas attīstība. Tāpēc ir jāmācās meditēt; to var darīt kopā ar bērniem.

Mans novēlējums mīļajām mammām un tētiem ir: izglītojieties! 

Izglītība visa mūža garumā rada tik dziļu, tik visaptverošu redzējumu, ka sava bērna klātbūtnē jūtaties pavisam citādi – vienmēr intuitīvi atradīsiet domas, ko viņam pateikt, jūs būsiet interesantākie vecāki saviem bērniem, arī saviem mazbērniem! 

Šī izziņa un studijas par sevi ir tas, kas var nodrošināt kvalitāti nākotnei. 

Mēs izdalām to, ar ko barojamies. Kādus teikumus varam izdalīt uz bērnu psihi, ja paši nebarojamies? Es uzskatu, ka mūža izglītība ir vecāku pienākums pret saviem bērniem. Bērni uzdod ārkārtīgi sarežģītus jautājumus – viņi ir zinātnieki – , un, ja vecāki atbild, iesaistās diskusijās, viņi būs sava bērna autoritātes, un bērna dzīve veidosies gudrāka, saturīgāka. 
 

Visu interviju ar Pēteri Kļavu lasi šeit.