"Tu pati esi vainīga, ka patēvs grābstās gar tavām krūtīm!" Mamma sakliedza uz meitu un noticēja patēvam

Ārēji nekas neliecina par traumu

Sandra ir labi kopta un simpātiska sieviete vecumā ap 30 gadiem. Viņai pieder neliels uzņēmums. Nozari, kurā tas darbojas, viņa gan negrib atklāt: "Latvija ir pārāk maza. Savu pagātni neslēpju, bet arī negribu, lai šie manas bērnības smagākie mirkļi noteiktu citu cilvēku viedokli par mani."

Sieviete izskatās apmierināta ar sevi un dzīvi. Pašas izveidotais uzņēmums nodrošina ne tikai iztikšanu, bet bieži vien arī prieku, lai arī darbā nereti nākas pavadīt daudz stundu. Viņai ir arī ģimene un divi bērni: meita mācās sākumskolā, bet dēls ir bērnudārznieks.
 

Neredzēja vai negribēja redzēt?

Sandra ir gatava dalīties ar pagātnē piedzīvoto, jo uzskata, ka seksuālā vardarbība ģimenē vairs nedrīkst būt tabu tēma, par ko sabiedrībā klusē un kaunas runāt. "Neesmu droša, ka manis teikto izlasīs kāda pusaudze, jo tīņiem mūsdienās ir citi informācijas kanāli, bet domāju, ka varbūt varu uzrunāt kādu mammu, aicinot atvērt acis un ieskatīties patiesībai acīs."

Arī savu mammu Sandrai ir sarežģītas attiecības. "Mamma nav ļauna, bet vienlaikus viņa nedarīja neko, lai bērnībā mani pasargātu no patēva. Pieļauju, ka mamma pati cieta no viņa, tāpēc neredzēja vai varbūt negribēja redzēt to, ko viņš dara ar mani."
 

Patēva ēnā

Sandras tēvs ģimeni pameta, kad viņa bija pavisam maziņa. "Viņš bija klasisks padomju laiku izstrādājums, kurš savas problēmas slīcināja alkoholā. Kad es biju maziņa, atceros viņu arī skaidrā prātā un jauku, bet, kad gāju skolā, viņš jau bija pārvērties par tēva vraku - streipuļoja apkārt pa pagastu."

Kad meitene mācījās pirmajās klasēs, viņas mājās ieradās patēvs. Mammai jau pirms tam bija vairākas attiecības ar citiem vīriešiem, bet tās nebija ilgstošas un meitenes dzīvē nav atstājušas paliekošas pēdas.

Patēvs bija pievilcīgs gara auguma vīrietis, kurš, šķiet, perfekti apzinājās savus fiziskos dotumus. Sandras mamma bija viena no daudzajām viņa dzīves sievietēm. "Tagad domāju, ka mamma bija viņā iemīlējusies. Vismaz sākumā. Viņa redzēja tikai patēva labās īpašības un piecieta viņa dzeršanu un agresijas lēkmes. Protams, attiecību sākumā tās bija tikai paretam, bet beigās viņš jau terorizēja mūs visus."
 

Iemācījās dzērāja valodu

Patēvs nav pacēlis roku pret Sandru un sitis, taču viņas mamma gan ir cietusi fiziski. Iespējams, arī seksuāli. Visbiežāk trači mājās notika, kad patēvs bija dzērumā vai paģirās. "Tad es centos uzturēties ārpus mājām, piemēram, ar draudzenēm, skolā.

Vēlāk jau es iemanījos diezgan precīzi prognozēt viņa agresijas lēkmes. Par to liecināja runas veids, ķermeņa valoda, dzērumā pavadīto dienu skaits u.tml. Tagad šermuļi skrien pār kauliem, iedomājoties, ka man kā mazai meitenei vajadzēja iemācīties atpazīt dzērāja valodu."
 

Pienesa kafiju un ceptus kartupeļus

Pirmajos gados patēvs Sandru, šķiet, pat neievēroja. Sīks skuķēns, viņa tā brīža sievietes meita, nekas īpašs. Meitene arī necentās pievērst patēva uzmanību, tieši pretēji - mēģināja viņu lieki netraucēt. Iespējams, ka patēvam pat patika, ka viņa sievietei ir meita, jo viņa dažreiz atnesa kafijas krūzi vai uzcepa kartupeļus. Bija ērti.

"Jā, jā, kad mamma pēcpusdienās strādāja, es kā sākumskolas skolniece gatavoju visai ģimenei vakariņas." Nekādus smalkos ēdienus Sandra netaisīja, bet ātri iemācījās uzcept olas, gaļu un kartupeļus.
 

Laipnāks vai neķītrāks?

"Līdz ar manu pieaugšanu patēva attieksme pret mani mainījās. Likās, ka viņš kļuvis tāds kā laipnāks. Dažreiz apvaicājās, kā man gāja skolā un vai daudz uzdots mājās. Par viņa neķītrajiem nolūkiem toreiz pat nevarēju iedomāties.

Man diezgan ātri iestājās pubertāte un parādījās sievišķīgas formas. Klasē biju viena no pirmajām, kam auga krūtis un sākās mēnešreizes.

Mēs dzīvojām dzīvoklī, kurā vannas istaba bija kopā ar tualeti. Tas nozīmēja, ka vanna atradās turpat blakus tualetes podam. Kādreiz telpai bija krampītis, ko varēja no iekšpuses aiztaisīt, bet laikam tas bija saplīsis. Katrā ziņā patēva laikos nevarēju ieslēgties, kad gāju mazgāties. Neatceros, ka patēvs būtu ienācis, kad nokārtojos uz poda, laikam tomēr ne. Bet skaidri zinu, ka viņš mēdza pavērt durvis vai pat nākt uz tualeti, kamēr es mazgājos vannā."
 

Piedāvāja “palīdzēt” nomazgāties

Vannu no pārējās telpas šķīra dušas plastmasas aizkariņš. "Patēvs mēdza to pavērt un apjautāties, ko es daru, vai ir silts ūdens, vai drīz beigšu utt. Parasti kaut ko fiksi atbildēju un darīju visu, lai viņš pēc iespējas ātrāk atstātu telpu.

Protams, centos aizsegt savu ķermeni, bet reiz viņš ienāca vannas istabā tik strauji, ka īsti nepaspēju laikus reaģēt. Kā viņš skatījās uz manām krūtīm! Kā zvērs! Acis spīdēja. Visticamāk, viņš bija dzēris. "Sandriņ, varbūt nomazgāt tev muguriņu?" viņš mani jautāja. Es apstulbu.

Pirmkārt, viņš mani nekad nebija saucis par Sandriņu, šķiet, ka pat par Sandru ne. Parasti mani apzīmēja ar vārdiem "viņa", "tā" vai "sīkā". Otrkārt, viņa skatiens mani paralizēja. Viņš paņēma švammi, saziepēja un gribēja skarties klāt manām krūtīm. Biju kā sasalusi. Sākumā ļāvos.

Saprotiet pareizi, lai gan fiziski biju labi attīstīta, tomēr joprojām biju bērns. Man neviens nekad nebija seksuāli pieskāries, un es toreiz neatpazinu, ka šie pieskārieni nav saistīti ar vēlmi mani nomazgāt, bet seksuālu iekāri."
 

Ja pateiksi mammai, būs slikti

Sandra turpina atsaukt atmiņā detaļas, kā tieši viss notika: "Patēvs kaut ko klusi bubināja un mazgāja mani. Pēc tam viņš neparasti laipni teica: "Sandriņ, tu jau esi liela meitene un saproti, ka par šo palīdzību mazgāties nevajag stāstīt mammītei. Viņu tas varētu sāpināt. Ja tu pateiksi mammai, var notikt kaut kas slikts. Tas būs mūsu kopīgais noslēpums, labi?" Ko es varēju atbildēt un teikt? Man toreiz nebija nekādas saprašanas, uz ko parakstos. Arī nekādu resursu nebija. Patēvs bija liels, varens, ietekmīgs, bet es neko nevarēju mainīt.

Mammai par notikušo nestāstīju, jo bija bail un negribēju viņu sāpināt. Viņai jau tā pietika problēmu. Viņa daudz strādāja, reti bija mājās, un tajos īsajos brītiņos, kad runājāmies, tās pārsvarā bija sadzīviskas tēmas, piemēram, par skolu."
 

Pirmā, bet ne pēdējā reize

Diemžēl todien piedzīvotā pirmā "palīdzība nomazgāties" nebija pēdējā reize. "Man likās, ka patēvs mani sāka uzmanīt, it kā neizlaida no acīm, vaktēja, kad iešu mazgāties.

Tajā laikā jutos kā slazdā nokļuvusi. Neredzēju izeju. Kad mammai ieminējos, ka vajadzētu jaunu krampīti vannas istabai, viņa nekādi nereaģēja. Domāju, ka mans ierosinājums viņas uztverē bija pilnīgs sīkums, kam nav vērts pievērst nekādu uzmanību. Mamma daudz strādāja, un domāju, ka tāpēc viņa varēja arī nezināt par patēva neķītrajiem nodomiem. Ceru, ka tā bija.

Uz kādu laiku es atradu izeju tajā, ka pasāku mazgāties sporta skolā pēc treniņiem. Man vairs nebija jāsēžas nīstamajā mājas vannā. Biju atvieglota līdz brīdim, kamēr patēvs saprata manu bēgšanu. Viņš atriebās - ierobežoja mani finansiāli. Vairs nedeva kabatas naudu un atrunāja mammu no vairākiem man vajadzīgiem un kārotiem pirkumiem."
 

Smagākais brīdis dzīves laikā: mamma nenoticēja

"Es biju sprukās. Man nebija citu iespēju, kā izstāstīt mammai. Diemžēl mūsu saruna kļuva par manas dzīves smagāko brīdi. Mēģināju pastāstīt par patēva vēlmi man “palīdzēt” mazgāties, savu neērto sajūtu tajos brīžos un viņa finansiālo spiedienu, bet mamma, liekas, atteicās saprast, par ko vispār runāju. Īsāk sakot, viņa man nenoticēja!

Viņa pat sakliedza uz mani, ka esmu ļauna un runāju sliktu par patēvu, kurš mūsu ģimenes labā tik daudz darījis! Viņa teica, ka es pati esmu vainīga, ka patēvs grābstās gar manām krūtīm. Es pati viņu izaicinot un staigājot apkārt pusplika.

Bet tā nebija taisnība! Es biju diezgan apaļīga un tāpēc, lai noslēptu savas formas, ģērbos platos džemperos. Es nestaigāju apkārt īsos svārciņos. Nezinu, vai tiesa, taču iedomājos, ka viņa manī tajā brīdī saskatīja tādu kā sāncensi cīņā par patēvu. Iespējams, sajuta greizsirdību."
 

Aizbēga no mājām

Saruna ar mammu Sandrai ļoti sāpēja. Viņai likās, ka nav neviena cilvēka, kam varētu uzticēties un izstāstīt patiesību. Meitene sāka izvairīties uzturēties mājās. "Ar šodienas skatu saprotu, ka tie bija pirmie soļi aizbēgšanai no mājām. Fiziski es joprojām pa naktīm biju mājās, bet iekšēji plānoju tās atstāt.

Kad tuvojās pamatskolas noslēgums, abas ar draudzeni izdomājām stāties netālās pilsētas vidusskolā. Tas izrādījās mans brīvības ceļš! Es mājās braucu pēc iespējas retāk, dažreiz tikai nedēļas nogalēs un arī tad darīju visu, lai izvairītos no patēva.
 

Plaisa, kas nekad neaizauga

Man kā pusaudzei bija ļoti žēl mammas, kura palika laukos kopā ar patēvu, bet neko nevarēju izdarīt, lai to mainītu. Sapņoju, ka kādu dienu, kad būšu pabeigusi mācības un sapelnījusi daudz naudas, varēšu mammu ņemt pie sevis un viņai vairs nebūs jācieš patēva agresija.  

Savā ziņā situāciju pēc vairākiem gadiem atrisināja pats patēvs, atrazdams sev citu sievieti un pamezdams mūsu ģimeni. Protams, mamma to ļoti pārdzīvoja."

Notikušais atstāja smagas sekas Sandras un mammas attiecībās. "Starp mums bija radusies plaisa, kas tā īsti nav aizaugusi līdz pat šodienai. Būtībā viņa mani nodeva. Man bija vajadzīgi vairāki gadi, lai varētu šo pieredzi pārstrādāt."
 

Mammas, atveriet acis!

Nobeigumā Sandra izsaka vēlmi uzrunāt citas mammas, aicinot viņas uzklausīt savus bērnus, uzticēties un ticēt viņiem. Sandrai pašai aug meita, un viņa ir gatava pusaudžu gados kļūt par meitas atbalstu.  

"Es savu bērnības pieredzi nestāstu tāpēc, lai citi varētu par to šausmināties, bet gan tāpēc, lai aicinātu nepieļaut tādus gadījumus. Tagad par seksuālo vardarbību runā daudz vairāk nekā manā bērnībā. Ir dažādas organizācijas, kur bērni un viņu ģimenes var vērsties pēc palīdzības. Tāpat ir Bērnu un pusaudžu uzticības tālrunis 116111.
 

Ja nebūtu aizbēgusi, visticamāk, būtu izvarota

Lai gan mums varbūt gribētos domāt, ka bērniem pāri nodara sveši un nepazīstami tēvaiņi, esmu lasījusi, ka visbiežāk vardarbība (tostarp seksuāla) tiek piedzīvota bērnu ģimenēs vai netālu no tām. Parasti bērns labi pazīst varmāku un, ja viņš nav ģimenes loceklis, tad ir vismaz ģimenei pietuvināts cilvēks. Tāpēc vēlreiz aicinu mammas, krustmātes, vecmāmiņas un citas sievietes, kā arī, protams, vīriešus, sargāt savus bērnus un rūpēties par viņiem!

Ja es savos pusaudžu gados nebūtu aizbēgusi no mājām uz vidusskolu, visticamāk, būtu izvarota. Šķiet, nebija neviena iemesla, lai patēva neķītrie skatieni un pieskārieni būtu aprobežojušies tikai ar to.

Var jau teikt, ka viņš taču mani neizvaroja, bet tikai skatījās un pieskārās, līdz ar to varbūt nekas ļauns nav noticis. Bet tā nav – patiesībā piedzīvotais uz mani atstāja milzīgu negatīvu ietekmi, tostarp attieksmē pret sevi, savu būtību un seksualitāti. Pagāja ilgs laiks, līdz spēju sevi pieņemt, nevainot notikušajā un dzīvot normālu dzīvi."

*Sievietes vārds rakstā ir mainīts.