Kā runāt ar dažāda vecuma bērniem par notikumiem Ukrainā

Kas ir karš, kas ir bēgļi, kāpēc neviens neaptur Krieviju – demokrātijā augušam bērnam var būt nesaprotams, kāpēc vecāki tik ļoti satraucas par notikumiem Ukrainā. “Bēram Ukraina ir mistika, un tas ir saprotams. Taču noteikti nevajag bērnu izolēt no šiem jautājumiem un cerēt, ka, neko nesakot, bērns būs mierīgāks. Bērns uztvers vecāku neverbālo komunikāciju, redzēs bažas viņu acīs vai dzirdēs satraukumu balsī – vecākiem ir vērts apdomāt, kā bērnam paskaidrot gan to, kas notiek apkārt, gan to, kā vecāki par to jūtas,” teic Aina Poiša.

1.Runājam ar bērniem, bet tad, kad esam tikuši galā ar sevi

Ar bērniem, kas jau ir lielākā vecumā, noteikti vajag pārrunāt notiekošo, bet tikai tad, kad pieaugušais ir ticis galā pats ar savām emocijām. Svarīgi ir lietas nedramatizēt, neiebiedēt bērnu, bet runāt viņam saprotamā valodā. Ja vecākos valda bažas, rodas jautājums – cik daudz pieaugušajam ir “jāsavācas” bērna priekšā? Atbild psihoterapeite: “Jebkurā krīzes situācijā vecākam ir jāstiprina sevi vecāka lomā. Ļoti svarīgi ir nepazaudēt stabilitāti. Ja tevi lietas emocionāli aizskar, ja tu kļūsti pārāk empātisks vai līdzjūtīgs, tu nevari atbalstīt tos, kas ir neziņā, kas ir nobijušies un kas nesaprot, kas notiek. 

Pārāk emocionāls vecāks nevar atbalstīt bērnus. Ģimenes kontekstā tā ir pieaugušo atbildība savas subjektīvās sajūtas izreaģēt bez bērnu klātbūtnes. Vispirms vajag nostabilizēt sevi un tad runāt ar bērnu.

 

 Ar bērnu ir svarīgi runāt, lai bērns saņemtu skaidru un objektīvu informāciju. Atstāt bērnus ārpus šīs informācijas nav gudri.” Ir vajadzīga racionāla pieeja, tai pašā laikā cilvēciska komunikācija, uzsver Poiša.

2. Paužam savu attieksmi

Mēs esam visi saistīti – pat, ja tas nenotiek ar mums, tas mūs ietekmē, atzīst speciāliste. Tāpēc svarīgi būtu paust savu attieksmi pret notiekošo, jo tās ir mūsu vērtības, kas tiek pārkāptas. “Šie notikumi ir kā liels akmens, kas iekrīt mūsu demokrātiskajā sabiedrībā, un tas nāk ar pārsteigumu, cik ļoti visi esam saistīti. Ir vērts katrā ģimenē stimulēt atbalsta domāšanu. Saruna ar bērniem primāri varētu būt par jautājumu – kas ir vardarbība vai autoritārs režīms. Tas bērnam var būt saprotamāk. 

Mobings un agresija skolā ir robežu neievērošanas, tāpēc man šķiet, ka no sistēmiskā viedokļa var runāt par robežu pārkāpšanu un agresiju. Vienlaikus ir svarīgi paust to, ka tā ir ļoti slikta rīcība no agresora puses,” skaidro Poiša. Viņa piebilst, ka bērnam ir jāmāca, ka katram ir jāmāk aizstāvēt savas robežas – privātās, attiecību robežas un arī lielākos apjomos. 

“Nepalikt vienaldzīgiem, tas būtu svarīgākais, ko nodot bērniem. Šie notikumi pamodina mūsu patriotisma jūtas pret Latviju, kurai arī ir robežas, pie kuras robežām arī var pienākt agresors un atņemt mums to, kas mums ir dārgs. Tas jāskaidro bez moralizēšanas, cilvēciskā valodā – bez drāmas, lai mēs nepazaudētu orientierus. Skaidrs, ka pieaugušie arī ir apjukuši. Ieteiktu spert kādus praktiskus soļus, tas var palīdzēt justies labāk – var ziedot naudu, painteresēties, kā vēl var atbalstīt Ukrainu,” rosina Poiša.

Kā runāt ar dažāda vecuma bērniem

Vecākam būtu adekvāti jāizvērtē, kā jārunā ar dažāda vecuma bērniem, bet katram bērnam ir ļoti svarīgi no vecākiem saņemt ziņu – mēs esam drošībā. Drošība ir katra bērna pamatvajadzība, un tieši to viņam primāri sniedz vecāki.

• Bērnudārznieks

Šajā vecumā pirmām kārtām ir jārūpējas par bērnu vajadzībām. Bērni dzīvo savā pasaulītē – mājas, dārziņš. Viņiem ir cits iekšējais ritms, un viņu vajadzības ir daudz vienkāršākas. Vecāku pamata uzdevums ir apmierināt tās un sniegt drošības sajūtu. “Divgadīgs bērns var dzīvot savā drošībā, mums nav viņam mākslīgi jāstimulē kaut kāda pieredze, kur pasaule ir apdraudoša,” teic speciāliste. 

• Sākumsskolēns

Bērns ap 6-10 gadu vecumu vēl ir mazs, parasti pats nelieto informācijas avotus, bet viņi var uztvert vecāku bažas. Šeit var izturēties līdzīgi kā ar mazajiem bērniem – viņiem ir jāsaņem ziņa no vecākiem, ka viņi ir drošībā. Šeit, visticamāk, ar bērnu var būt garākas sarunas, bērniem rodas jautājumi. “Vecākiem ir svarīgi saprast, ka bērns vēl ir bērnišķīgs, bet viņš vairs nav tik mazs – viņš ir daudz redzīgāks un uztver lietas. Pārejas posmā viņiem vajag izlīdzsvarot emocionālo pusi, lai viņi nenolasa vecāko neverbālo komunikācijā un neattiecina to uz sevi. Redzot vecākus satrauktus, viņiem var būt domas, ka vecāki ir saspringti bērnu dēļ. Viņi nevar iedomāties, ka vecāki var būt sabijušies kā cita dēļ,” saka Poiša. 

• Pusaudži

Kad bērns ir patstāvīgāks, viņi paši meklē un atrod informāciju. Arī ar pusaudžiem vajadzētu ne tikai pārrunāt notiekošo, bet arī pajautāt viņu emocijas – kā viņi to uztver. “ Un viņi paši pateiks mums priekšā, kas viņus satrauc, cik daudz viņi ir par to domājuši. Un tad jau šeit veidosies saruna, diskusija. Arī šeit vecāku primārais uzdevums ir sniegt bērnam drošības sajūtu,” atgādina speciāliste. 

Kādus vārdus izvēlēties

Reizēm grūtās situācijas ir smagi atrast īstos vārdus. Lūk, daži ieteikumi, ko tieši teikt.

• Jā, pasaulē notiek sliktas lietas, bet mēs darīsim visu, lai tas mūs neskar. Mēs esam drošībā.
• Var ar bērnu izpētīt karti – izmantojot to, bērnam var skaidrot, kur ir Ukraina, kur esam mēs.
• Var teikt – es esmu nobažījies, tas mani dara nemierīgu, bet mēs meklēsim variantus, kā varam atbalstīt tos, kas ir notikumu epicentrā.

Kāpēc kāds to pieļauj?

Bērns var jautāt – kāpēc pasaule pieļauj, ka kāds tā uzvedas? Ja dārziņā kāds kādam sit – parasti atnāk audzinātāja un sakārto lietas. Kā skaidrot bērnam, kāpēc tiek pieļauta šāda rīcība? “Tas nav vienkārši,” atzīst psihoterapeite. “Tas ir skaidrojums par lielajām spēlēm – mēs varam piketēt, paust attieksmi, bet lielos lēmumus pieņem tie, kas ir pie varas. Var pastāstīt, ka arī politikā ir gaisma un tumsa – kā jebkur uz šīs pasaules. Kādreiz tā gaisma nespēj iedomāties, ka tur ir tik liela tumsa. Un mums ir jācer, ka gaisma uzvarēs,” tā Aina Poiša.