"Ja kas noiet greizi, mans bērns psiho un raud." Kā iemācīt bērnam pārdzīvot neizdošanos?

Atbild: Sabīne Bērziņa, izglītības un skolu psiholoģe, kognitīvi biheiviorālā terapeite, Mammamuntetiem.lv eksperte.

Neslavējam rezultātu, bet procesu! 

Svarīgi apzināties, ka dzīvojam tādā sabiedrībā, kura ļoti augstu vērtē labu rezultātu. Gan vecāki, gan pedagogi priecājas, ja bērnam sanācis labi, darbs ir izdarīts pilnvērtīgi, kvalitatīvi. Bērns attiecīgi saņem ziņu – lai es būtu labs, vērtīgs, novērtēts, man ir jāsasniedz teicams rezultāts. 
Varam padomāt arī paši kā vecāki, par ko tad bērnu visbiežāk slavējam? Droši vien var rasties jautājums: “Par ko tad vēl bērnu var novērtēt, ja ne par labu rezultātu?” Iedomājieties situāciju, kur bērns piedalījies mājas pienākumos un izmazgājis grīdu pirmo reizi. 

Mēs varam teikt, cik viss ir tīrs un spodrs (fokuss uz rezultātu). Citreiz pat vecāks vēl pārmazgā, jo kaut kur palicis kāds netīrums (papildu fokuss uz rezultātu). Taču mēs varam paslavēt arī par to, ka bērns piedalījies šajā mājasdarbā, ka pusstundu centīgi tīrījis māju. 

Mēs varam pavēstīt viņam, cik ļoti mēs priecājamies, ka bērns iesaistās mājas pienākumu veikšanā, un cik svarīgi tas mums ir (fokuss uz procesu). 
Te var rasties vecāku pretestība: “Bet tā grīda taču nav līdz galam tīra, un, ja es neko neteikšu par to, viņš nekad neiemācīsies normāli izmazgāt to.” Ja gribam attīstīt, veicināt savos bērnos centīgumu, piedalīšanos, atbildību pret darbu, spēju kļūdīties un mācīties no kļūdām, tad tieši to mēs arī slavējam, neatkarīgi no rezultāta. Jebkurš process sākas no tā, ka bērnam nesanāk, taču līdz pirmā dzīves gada beigām mēs kopā ar mazo cilvēku vēl priecājamies par viņa darbošanos pat tad, ja mazais nav pats labākais, ātrākais. 

Piemēram, kad bērni mācās staigāt. Mēs būtībā priecājamies par procesu, un nevienam vecākam neienāk prātā šajā brīdī pamācīt, kā bērnam būtu jānonāk pie staigāšanas, kur jāliek kājas un kur jāturas. Bet kaut kad vēlāk mēs sākam aizvien vairāk fokusēties uz rezultātu, piemēram, bērns uzvelk bikses ne līdz galam pareizi, un mēs neļaujam viņam pabūt arī šajā “ne līdz galam pareizi” stāvoklī un izlabojam viņa sniegumu. 

No vienas puses, fokuss uz rezultātu palīdz ātri saredzēt, kādas ir bērna zināšanas, attieksme pret darbu, un panākt, ka viņš sasniedz gana labu rezultātu, taču, no otras puses, fokuss uz labu rezultātu rada arī bailes kļūdīties. 

Tostarp, ja mazajam cilvēkam kaut kas neiznāk labi, viņa domu gaita un secinājumi ir visai egoistiski. Bērns nedomā par apstākļiem, ka viņam nesanāk, jo viņš pirmo reizi veic šo uzdevumu, bet tipiski secina: “Es pats neesmu gana labs, ja mans rezultāts nav labs.” Fokuss uz rezultātu būtībā rada tādu iestrēgstošu prāta stāvokli, kurā pats darba process ir nesvarīgs, pat nomācošs, un galvenais ir labs gala sniegums. Tādi cilvēki mācās atzīmju dēļ vai dara to savā brīvajā laikā utt. 

Bērns nekad nespēlējas tāpēc, ka grib konkrētu gala rezultātu, piemēram, uzceltu torni. Viņš spēlējas tāpēc, ka viņam patīk to darīt, būt šajā spēlēšanās procesā. Rezultāts ir kaut kas tāds, ko viņš beigās ierauga un kurš var būt arī pavisam nesvarīgs bērnam. Mums, pieaugušajiem, ir tendence arī šo spēlēšanās procesu padarīt par tādu, kas tomēr kļūst uz rezultātu orientēts, piemēram, sakot, cik skaistu torni bērns ir uzcēlis vai cik skaists zīmējums viņam sanācis, lai gan palīdzošāk bērnam izbaudīt procesu un neiestrēgt uz rezultātu būtu tad, ja mēs teiktu: “Var redzēt, ka tev patīk spēlēties, ka tu izbaudi zīmēšanu utt.” 

Tad nu pirmais ieteikums pašiem vecākiem – atzinīgi novērtējam to, ka bērns cenšas, ka viņš cītīgi strādā, ka viņš patiešām dara labāko, ko spēj, neatkarīgi no tā, kāds sanāk gala rezultāts. Ja mēs paslavējam procesu, mēs veicinām to, ka bērns turpinās darīt konkrēto lietu. Piemēram, mācīsies, lai saprastu lietas, ieguldīsies darbā pat tad, ja kaut ko nesaprot.  Ieguldīšanās nav vienlīdzības zīme rezultātam.

Palīdzam bērnam novilkt robežas! 

Bērni, kuriem ir ļoti svarīgs rezultāts, bieži vien ļoti daudz laika pavada pie katra uzdevuma, kamēr tas ir veikts perfekti. Mūsu uzdevums būtu viņam dot skaidru laika limitu, cik ilgi pie katra uzdevuma var strādāt, un tad tas ir jābeidz un ir jāatpūšas. 

Svarīgi, ka pat tad, ja padarītais nav perfekts, mēs paslavējam bērnu par to, ka viņš šo uzdevumu ir veicis tik labi, cik varējis, un spējis arī apstāties un izturēt, ka gala rezultāts nav perfekts. 

Atzinīgi novērtējam arī bērna spēju izturēt šo neperfekto rezultātu. Dodam ziņu, ka bērna rezultāts nekādā veidā neatspoguļo viņa vērtību. Bērns ir labs neatkarīgi no tā, vai viņš prot dziedāt kā operdziedātājs vai ne, vai viņš piedalās matemātikas olimpiādē vai skaidri demonstrē, ka nesanāk viņam tā matemātika. Bērns ir labs arī tad, ja kļūdās. Patiesībā bērna kļūdas ir tik skaistas, jo tikai tā mēs varam kaut ko mācīties – mēģinot, piedzīvojot neizdošanos un turpinot mēģināt vēl.

Protams, te svarīgi saprast, ka atzīmes skolā liek, lai parādītu, kādā līmenī skolēns ir apguvis vielu. Ja bērnam ilgu laika posmu ir slikti rezultāti, tas liecina, ka viņam nepieciešama papildu palīdzība, lai veicinātu šo akadēmisko izpratni, nevis lai sāktu saņemt labākas atzīmes. Labāka atzīmju saņemšana ir sekundāra, jo primārais uzdevums ir veicināt izpratni, un attiecīgi arī paslavējam bērnu, ja mēs šo izpratni redzam.

Priecājamies par bērna kļūdām un arī savas kļūdas neslēpjam 

Svarīgi atcerēties, ka kļūdīšanās ir neatņemama izaugsmes sastāvdaļa. Tātad, ja bērns kļūdās, viņš nestāv uz vietas, viņš mācās, viņš dara kaut ko grūtāku, un par to vien bērns pelnījis uzslavu un mūsu atzinību. 

Citreiz bērniem ir grūti kļūdīties, ja viņi redz sev pretī varošus, darošus, stiprus vecākus.

Tāpēc svarīgi bērna priekšā dalīties arī ar to, kas mums nesanāk, ko mēs negribam, ko esam aizmirsuši vai kas nav sanācis, vai kā jūtamies ar kādiem konkrētiem darba uzdevumiem. Dalāmies savās bailēs un pastāstām arī, kā paši sev cenšamies palīdzēt tikt galā ar to, ka kļūdāmies (noteikti nesakām, ka cenšamies vienkārši nekļūdīties. Tas nebūs palīdzoši pieņemt, ka kļūdas ir iespējamas).