''Manai mātei nav ne demences, ne Alcheimera slimības – viņa vienkārši ir nekrietna un dusmīga,'' savā stāstā dalās Maija

Visi esam izjutuši savas personības un rakstura izmaiņas laika gaitā, it sevišķi jaunībā. Pakāpeniski katrs atrod savu iekšējo kodolu, kas nemainās, pat ja mainās ārējie faktori, piemēram, mūs skar kādas traģēdijas, nākas pielāgoties citiem cilvēkiem un tamlīdzīgi. Šis kodols arī parasti nosaka robežas, ciktāl mūsu uzvedība var kļūt "riebīga".

Tomēr vecums nāk ar saviem pārsteigumiem, visbiežāk – sliktiem, kas izpaužas dusmu lēkmēs, straujās garastāvokļa maiņās, pastāvīgā nīgrumā un tamlīdzīgās negatīvās īpašībās. Ja ārsta diagnoze neapstiprina, ka šie simptomi saistīti ar demenci, Alcheimera slimību vai citiem prāta funkciju traucējumiem, rodas jautājums – vai tie ir īleni, kas ar gadiem izlien no mūsu rakstura maisa, vai arī tādas rakstura izmaiņas vecumā ir norma?

No pienenītes par dadzi

“Manai 82 gadus vecajai mātei nav ne demences, ne Alcheimera slimības – viņa vienkārši ir nekrietna un dusmīga. Es mīlu viņu, bet dzīve ar viņu nav paciešama. Viņa pārvācās pie mums pēc kritiena un gūžas locītavas nomaiņas. Mātes ērtībām atbrīvojām vīra kabinetu (viņš ir pasniedzējs augstskolā), iegādājāmies platu gultu ar ortopēdisko matraci. Pagājuši 11 mēneši, un mana laulība ir uz izjukšanas robežas. Mans vīrs – kluss un mierīgs cilvēks – cieš, pat mans mazais suns cieš, jo viņa pret to šausmīgi izturas! Viņai ir tādi īpaši ciniski smiekli, ko dzirdu ikreiz, ja jautāju par ēdienu, ērtībām, personīgajām vajadzībām. Kopš vairākas naktis pamodos, nosvīdusi slapja (tas nav no menopauzes), ar dīvainām trīsām un trauksmi, apmeklēju neirologu. Mana māsa ir mirusi, un citu radinieku, kas palīdzētu, nav. Māsas bērni tikai gaida, kad vecāmāte nomirs un varēs sadalīt mantojumu, jo viņai pieder daudz zemes. Viņai jau agrāk bija biežas dusmu lēkmes un tieksme visus kontrolēt, tāpēc zināju, ka nekad ar viņu kopā nedzīvošu. Tagad viņa ir kļuvusi vienkārši ļauna. Varbūt es esmu vāja, bet neredzu nekādu izeju,” ar savu skarbo stāstu dalījās 54 gadus vecā Maija. Un droši gana daudz cilvēku saskatīja šajā scenārijā daļēju līdzību ar savu dzīvi.

Cilvēks vairāk vai mazāk mainās katru desmitgadi un visu mūžu.

Citā variantā pieaugušo bērnu šoks par vecākiem vecumā ir vēl lielāks, jo viņu mamma vai tētis visu mūžu bijuši gaiši, sirsnīgi un visādā ziņā jauki cilvēki, bet tad pēkšņi un nesaprotami pārvērtušies par ļauniem, kašķīgiem, gluži vai nepazīstamiem večiem.

Tā kā šī parādība ir izplatīta visā pasaulē, cēlonis meklējams pašā cilvēka dabā. Personība ir unikāls domu, jūtu un uzvedības modelis, un cilvēki mēdz uzskatīt personību par fiksētu. Tomēr, pēc psihologu domām, personība paredz attīstību. Tā nav tikai statiska lieta, kurā cilvēks iestrēdzis un ko nespēj pārvarēt. Cilvēks vairāk vai mazāk mainās katru desmitgadi un visu mūžu.

Gandrīz puse rakstura mantota gēnos

“Lielākajai daļai no mums līdz trīsdesmit gadu vecumam raksturs sacietē kā ģipsis un nekad vairs nekļūs mīksts,” 1890. gadā rakstīja Viljams Džeimss, revolucionārais Hārvarda Universitātes psihologs, savā darbā Psiholoģijas principi. Tiek uzskatīts, ka tā bija pirmā reize, kad mūsdienu psiholoģija novēroja šo ideju, ka personība nostabilizējas pieaugušā vecumā. Kopš tā laika milzums empīrisko pierādījumu ir apstiprinājuši, ka Džeimsam bija taisnība – līdz zināmai pakāpei.

Jā, lielā mērā uzvedību ietekmē mūsu galvenās personības iezīmes, kurām, kā liecina pētījumi, ir gana spēcīga ģenētiskā sastāvdaļa, un tāpēc tās ir diezgan stabilas mūsu dzīves laikā. Vairums pētījumu, nemaz nerunājot par veselo saprātu, apstiprina – lai gan pusaudža gados un jaunībā, ap divdesmit gadiem, mēs ļoti maināmies, pieaugušā vecumā šīs izmaiņas palēninās. Mūsu personības pamatiezīmes īsti nemainās, tomēr tas nenozīmē, ka mēs nevaram mainīties un izturēties pretēji savai dabai, kad situācija to prasa.

Kad psihologi runā par personību, viņi parasti atsaucas uz tā sauktajām lielā piecnieka iezīmēm, kas ir universālas visiem vecumiem, dzimumiem, tautībām. Hierarhijas secībā tās ir: ekstraversija (pozitīvs emocionālais noskaņojums), neirotisms (negatīvs emocionālais noskaņojums), labvēlīgums (spēja labi saprasties ar citiem), apzinīgums (piesardzības, rūpīguma, centības līmenis) un atvērtība pieredzei (oriģinalitāte, interešu loks, spēja riskēt).

Šīs ir mūsu galvenās īpašības, kas parasti nemainās atkarībā no konkrētā brīža noskaņojuma. Pētījumi nesen radušās personības neirozinātnes jomā liecina, ka personības pamats izriet no mūsu gēniem (40–50 %), tā izskaidrojot, kāpēc personība ir samērā stabila. Piemēram, pētījumi par identiskajiem dvīņiem apstiprina, ka iepriekšminētās piecas iezīmes ir iedzimtas.

Ar laiku mūsu personība, protams, attīstās; pusaudža gados un agrīnā pieaugušā vecumā mēs strauji maināmies. Kādā zinātniskajā pārskatā, analizējot 152 cilvēkus, atklājās, ka lielākās izmaiņas personības iezīmēs notiek no bērnības līdz 20+ gadiem. 30, 40 un 50 gados mēs joprojām varam veikt un veicam izmaiņas sevī, taču šīs izmaiņas notiek lēnāk un prasa vairāk pūļu. Tās ir ļoti pieticīgas, salīdzinot ar iepriekšējiem dzīves posmiem.

Vai pēc 30 iespējams mainīties?

Vispārējais zinātnieku novērojums – aptuveni līdz 30 gadiem cilvēki mēdz kļūt neirotiskāki, introvertāki un mazāk atvērti jaunai pieredzei, toties arī pieklājīgāki un apzinīgāki. Pēc 30 gadu vecuma ir redzamas tās pašas tendences, taču izmaiņu temps samazinās. Tas, kas notiek personības attīstībā 35–40 gados, būs arī 85–90 gadu vecumā. Tam ir intuitīva jēga, jo runa ir par personības briedumu – līdzīgi kā par fizisko briedumu, piemēram, kad sasniegts maksimālais auguma garums. Pētnieki uzsver, ka 30 gadi nav nekāds maģiskais vecums, vienkārši dzīve ap šo laiku parasti nostabilizējas pēc studijām, pirmās mīlestības, vecāku māju pamešanas un citu ārējo faktoru pārdzīvošanas. Pieaugušā vecumā, kad dzīve ir iegājusi noteiktās sliedēs, būs vajadzīgas salīdzinoši spēcīgas izmaiņas vidē, lai mainītu mūsu uzvedību.

 Tomēr galvenā ideja – mēs neesam savu apstākļu, savu gēnu upuri, mēs tomēr varam brīvi izvēlēties, kā uzvesties. 

Piemēram, daudzi introverti ik pa laikam vai darba dēļ (kad uzstājas auditorijas priekšā) piespiež sevi kļūt par ekstravertiem, komunikabliem un atraktīviem.

Ko tas mums maksā? Ejot pret savu patieso dabu, autonomā nervu sistēma tiek apdraudēta, un tas var mūs pamatīgi iztukšot. Tā tiešām ir trauksme, kas izpaužas veģetatīvā uzbudinājumā. Sirds sāk pukstēt straujāk, muskuļus pārņem sasprindzinājums, rodas arī citas stresa reakcijas pazīmes. Lai neitralizētu šo stresu, cilvēkam uz brīdi jāatgriežas pie sava īstā Es. Piemēram, introvertiem pēc ballītes, kur viņi bija spiesti dažas stundas izturēties ekstraverti, parasti būs atkal kādu laiku jāuzlādējas vienatnē. Vai arī cilvēki, kuri pēc dabas nav tik labvēlīgi, var izlikties draudzīgāki, lai saprastos ar kolēģiem, tomēr pēc kāda laika viņiem būs vajadzīga atjaunošanās – varbūt boksa maisa dauzīšana sporta zālē, pārāk ātrs izbrauciens ar auto vai kaut kas cits.

Par termiņiem, cik ilgi cilvēks var pretdarboties savam dabiskajam raksturam, pētnieki vēl nav tikuši skaidrībā. Iespējams, ar  daudzu gadu praksi cilvēki var pārkvalificēties, uzvesties pretēji savai ģenētiskajai būtībai un pat ne par pārāk dārgu cenu – savai pašsajūtai. Ir arvien vairāk pierādījumu par neiroplastiskumu cilvēka smadzenēs – tās nav nemainīgas, fiksētas, bet spēj reorganizēties. Tāpēc iespējams, ka izmaiņas nervu mehānismā, kas ir personības iezīmju pamatā, var tikt atjaunotas ar pietiekamu praksi. Tomēr vairumā gadījumu, ja personība būtu jākaļ pilnīgi no jauna, pat ar gadiem ilgu treniņu, darbojoties pret savu dabu, jārēķinās, ka nāksies par to maksāt.

Tomēr, jau būdami pieauguši, mēs varam mainīt to, kas esam. Lai gan lielākoties esam salipuši ar savām personības pamata iezīmēm, mēs zināmā mērā varam kontrolēt to, kā izpaužam šīs īpašības. Tas prasa treniņu, un, visticamāk, nekad nenotiks automātiski, kā arī joprojām prasīs šos atjaunošanas periodus, taču vecumā no 30 gadiem un krietni vēlāk patiešām iespējams iemācīt sevi kļūt, piemēram, apzinīgākam, labvēlīgākam vairāk (vai mazāk), nekā tas ir pašlaik.

Personības nobriešana – visu mūžu?

Visjaunākie pētījumi sliecas vēl vairāk atbalstīt ideju, ka mūsu personības ir mainīgas un maināmas visa mūža garumā un līdz aptuveni 80 gadu vecumam ir iespējams piedzīvot ievērojamas pārmaiņas. Un, lai gan pierasts par novecošanu domāt kā par pasliktināšanos un lejupslīdi, mūsu personības pakāpeniskajām pārmaiņām ir dažas pārsteidzošas priekšrocības. Piemēram, atklāts, ka vecumā cilvēki kļūst apzinīgāki, labvēlīgāki un ne tik neirotiski. Arī tā sauktās tumšās triādes personības iezīmēm – makjavellismam (manipulēšanai ar citiem), narcismam un psihopātijai – ir tendence samazināties, un līdz ar to arī antisociālas uzvedības, piemēram, noziedzības, riskam.

Pētījumi arī parādījuši, ka līdz ar vecumu cilvēki kļūst nesavtīgāki, uzticamāki. Pieaug viņu gribasspēks, pašapziņa, emocionālā stabilitāte un attīstās labāka humora izjūta. Visbeidzot, vecāka gadagājuma cilvēki vairāk kontrolē savas emocijas. Tā neapšaubāmi ir uzvaroša kombinācija un liek domāt, ka būtu jārevidē stereotips par gados vecākiem cilvēkiem kā ķildīgiem un negatīvi noskaņotiem pensionāriem.

Ja jau personība ir pakļauta nepārtrauktam pārmaiņu procesam, vai pats personības jēdziens tad nešķiet bezjēdzīgs? Tā gluži nav, tāpēc ka personības izmaiņām ir divi aspekti – caurmēra izmaiņas un relatīvās izmaiņas, proti, lai gan mūsu personības novecojot mainās noteiktā virzienā, tomēr tas raksturs, kādi esam salīdzinājumā ar citiem tā paša vecuma cilvēkiem, mēdz saglabāties stabils. Piemēram, cilvēka neirotisma līmenis, visticamāk, kopumā samazināsies, bet visneirotiskākie 15 gadus vecie pusaudži parasti paliks arī visneirotiskākie 80 gadus vecie indivīdi. Šīs cilvēka būtības iezīmes ir visnoturīgākās un atšķir mūs no visiem pārējiem. Taču attiecībā pret sevi pašu personība nav cirsta akmenī – mēs varam mainīties.

Kā šīs personības izmaiņas attīstās? Tas pašlaik ir lielākais strīds pētnieku vidū, jo neviens nespēj izskaidrot šo mūsu ceļu. Vieni domā – tā kā personības nobriešana ir universāla, veidi, kā mainās mūsu personība, nebūt nav nejauša blakusparādība, jo principu apguvei bija nepieciešams ilgāks laiks; drīzāk tas var būt ģenētiski ieprogrammēts, iespējams, pat evolūcijas spēku veidots. Citi uzskata, ka mūsu personību daļēji nosaka ģenētiski faktori, bet pēc tam to veido sociālais spiediens dzīves laikā. Cilvēki vienkārši ir spiesti mainīt savu uzvedību un laika gaitā kļūt atbildīgāki. Mūsu personība mainās, lai palīdzētu mums tikt galā ar dzīves izaicinājumiem. Piemēram, pētījumos atklātas, ka kultūrās, kurās cilvēkiem paredzēts ātrāk pieaugt – apprecēties, sākt strādāt, uzņemties pieaugušo pienākumus –, viņu personības mēdz nobriest ātrāk.

Kurš vecuma posms svarīgākais? Lielākajā daļā kultūru personības uztvere koncentrējas uz agrīno dzīvi, bet personības attīstības lauciņa vadošie pētnieki domā citādi. Viņuprāt, tas ir stereotips, ka bērnība un pusaudža gadi ir svarīgākie attīstības periodi. No personības viedokļa šajos dzīves posmos nav daudz sistemātisku ieguvumu vai zaudējumu – tie parādās vēlāk. Pusmūžā pastiprinās personības iezīmes, kas palīdz mums izcelties, taču, kļūstot vecākiem, tās nedaudz samazinās. Tas var būt saistīts ar veselības problēmām, partnera zaudēšanu vai sociālo sakaru zudumu.

Normālas rakstura izmaiņas vecumā

Kas notiek, kad sasniedzam lielu vecumu? Pētījumi liecina, ka iedzīvotāju vecākajā grupā (70–80 gadi) personības iezīmes atkal mainās, caurmērā šie cilvēki kļūst mazāk atvērti un ekstraverti, kā arī mazāk patīkami un apzinīgi. Labvēlīgās pārmaiņas, kas bija notikušas viņu dzīves laikā, sāk transformēties. Faktiski novecojot mūsu personība ir cieši saistīta ar labklājību. Atklāts, ka cilvēki ar augstāku paškontroli, visticamāk, būs veseli ilgāk; sievietes ar augstāku neirotisma līmeni biežāk izjutīs simptomus menopauzes laikā; zināma narcisma pakāpe ir saistīta ar izteiktāku vientulības izjūtu, kas pati par sevi ir riska faktors agrākai nāvei.

Nav vienas receptes, pēc kuras cilvēki noveco, tomēr ir novērotas kopīgas tendences. Runājot par senioriem un viņu pēkšņajām rakstura izmaiņām – daļa no tām ir normāla novecošanas procesa sastāvdaļa, par ko nevajadzētu īpaši satraukties. Piemēram, dabiska ir pretošanās pārmaiņām. Daudzi seniori ir izstrādājuši dzīvesveidu jau savu "zelta gadu" laikā, un viņi vēlas saglabāt to, kāds tas ir. Arī introversija – pārlieka nodošanās savai iekšējai pasaulei – parasti iet rokrokā ar nesabiedriskumu. Daudzi vecie cilvēki, pārdomājot savu dzīvi, piedzīvo dziļu pašnovērošanas, savu domu un jūtu pārbaudes periodu. Šā iemesla dēļ agrāk ļoti skaļš un runātīgs cilvēks sabiedrībā var kļūt daudz klusāks. Taču introversija, sevišķi, ja ir kopā ar pašizolāciju, dažkārt var norādīt uz citām problēmām, piemēram, depresiju, fizisku vājumu, kognitīvo spēju pasliktināšanos.

Krasas garastāvokļa maiņas, paaugstināta neapmierinātība un dusmas ir diezgan izplatīta parādība gados vecākiem pieaugušajiem, kuriem ir grūtības veikt ikdienas uzdevumus, kas kādreiz bija vienkārši izpildāmi. 

Jāņem vērā arī fakts, ka nopietnas garastāvokļa svārstības var izraisīt demence, depresija vai insults.

Neliela apātija arī ir normāla vecumā, ja cilvēks pēc gadiem ilgas un nogurdinošas personīgo jautājumu risināšanas mazsvarīgas lietas vienkārši laiž gar ausīm. Uzmanību vajadzētu pievērst, ja seniors pārstāj rūpēties par cilvēkiem vai vaļaspriekiem, kurus kādreiz mīlējis. Demence, depresija un smags atmiņas zudums senioriem arī var radīt apātijas sajūtu.

Impulsīva, kaprīza un neapdomīga uzvedība arī ir izplatītas personības izmaiņas vecāka gadagājuma cilvēkiem. Šīs uzvedības izmaiņas parasti izraisa neiroloģiski traucējumi vai citas fiziskas veselības problēmas, taču tām var būt dramatiska ietekme uz personību un uzvedību. Nesagatavotu tuvinieku var pārsteigt, kad novecojušais vecāks izsaka nepiedienīgus komentārus, atsakās apmeklēt ārstu, lietot medikamentus vai iesaistās citā neapdomīgā vai pašiznīcinošā uzvedības modelī. Cilvēkiem, kuri uz vecumu, piemēram, pēkšņi sāk spēlēt azartspēles vai lietot narkotikas, patiesībā var būt demences vai depresijas pazīmes.

Agresivitāte un kareivīgums

Nesaprotama varētu šķist vecu ļaužu agresivitāte un kareivīgums, īpaši, ja tā ir negaidīta, jo cilvēks agrāk bijis mierīgs un iecietīgs. Viens no populārākajiem skaidrojumiem šiem dusmu un naida uzliesmojumiem pret tuviniekiem vai aprūpētājiem ir… dziļas skumjas.

Vecāka gadagājuma cilvēks, kurš aiziet pensijā un nereti izvācas no savas ģimenes mājas, piedzīvo nozīmīgu dzīves notikumu, kas var izraisīt dziļas skumjas. Veselības problēmu, piemēram, invaliditātes, rezultātā bieži vien tiek zaudēta brīvība un neatkarība. Nereti seniori īsā laika periodā piedzīvo lielus zaudējumus, piemēram, aiziet viņu draugi un līdzgaitnieki. Taču mūsu kultūrā cilvēkiem bieži ir grūti izteikt skumjas. Dusmas ir sociāli pieņemamākas emocijas nekā skumjas, tāpēc seniors var izteikt savas skumjas kā verbālu vai emocionālu vardarbību, nevis raudot.

Seniori, kuri ir neizskaidrojami nežēlīgi vai agresīvi, var arī ciest no dziļākām problēmām – fiziskām sāpēm, depresijas vai demences. Uzbudinājumu var izraisīt arī diskomforts miega trūkuma dēļ, medikamentu blakusparādības, skaļi trokšņi, pārāk liels juceklis vai rosīga vide.

Parasti gadījumos, kad citādi mierīgs vecās paaudzes cilvēks sāk uzvesties agresīvi, ir kāds dusmu ierosinātājs, kas izraisa šo uzvedību. Ļoti bieži tā ir psihosociālā vide – ja kaut kas šajā vidē lika senioram izjust spēcīgas emocijas, agresīva uzvedība var būt normāla reakcija. Stāsti un atmiņas, mīļākie ēdieni, iecienītākā mūzika vai kaut kas cits pazīstams var palīdzēt atjaunot mierīgu vidi.

Vai lielā vecumā vēl var mainīt savas personības iezīmes? Par to pētnieki nav pārliecināti. Tiesa, pētījumi par japāņu simtgadniekiem apliecina, ka viņi ir optimistiskāki un apmierinātāki ar dzīvi nekā vidusmēra seniori, taču varbūt viņi tādi bijuši jau no sākta gala un tāpēc arī tik ilgi dzīvo.

Tomēr optimistiskā nobeiguma nots – tagad zinām, ka pretēji ilgi pieņemtajam uzskatam par nemainīgu personību mēs dzīves laikā spējam mainīties. Personība līdzinās gobelēnam, kura pavedieni atspoguļo tos dažādos faktorus, kas padara cilvēku par to, kas viņš ir: gēni, vecāki, māsas un brāļi, skolotāji, romantiskie partneri, kolēģi, kaimiņi utt. Laika gaitā personība mainās, tas notiek pakāpeniski un konsekventi, līdzinoties tektonisko plātņu nobīdei, nevis piepešai zemestrīcei. Un tā ir atklāsme, kas vai nu satrauc, vai arī vieš cerības, radot jautājumu – cik ļoti dzīves laikā mēs varam pārtapt par citu cilvēku.

Biežākie personības izmaiņu cēloņi senioriem

• Depresija. Vienkārši dziļa nomāktība vai kā garīgo traucējumu simptoms depresija var būtiski ietekmēt skatījumu uz sevi un pasauli. Cīnoties par savu garīgo veselību, cilvēks var kļūt kluss, noslēgts, dusmīgs vai satraukts. Tas ietekmē gan iekšējo sajūtu, gan attieksmi pret citiem. Ir neticami grūti sazināties ar draugiem un ģimeni, kad cilvēks jūtas tik nospiests.
• Kognitīvo spēju pasliktināšanās. Neliela prāta spēju pavājināšanās (sliktāka atmiņa, lēnāka domāšana) nevarētu izraisīt pēkšņas vai stipras personības izmaiņas, taču demence, Alcheimera slimība un citi kognitīvie traucējumi gan var ietekmēt uzvedību. Lēš, ka līdz 10 % cilvēku, kas vecāki par 65 gadiem, un apmēram pusei cilvēku, kas vecāki par 85 gadiem, attīstās demence. Par tās rašanos var liecināt tādi uzvedības simptomi kā apātija, straujas garastāvokļa maiņas, antisociāla uzvedība un valodas grūtības. Trauksme, uzbudinājums, garastāvokļa svārstības, agresija un enerģijas trūkums ir izplatītas personības izmaiņas pieaugušajiem ar demenci.
• Medikamentu blaknes. Ņemot vērā, ka vairāk nekā 90 % vecāka gadagājuma cilvēku sirgst ar vismaz vienu hronisku slimību un vairāk nekā 70 % – ar divām vai vairākām, lietot "sauju tablešu" dienā senioriem ir izplatīta lieta. Šo zāļu radītā neirotoksicitāte var izpausties uzvedības izmaiņās, kas atdarina demences simptomus. Zāļu un to devu koriģēšana nereti var atrisināt šo blakusparādību.
• Dzirdes un redzes problēmas. Šīs bieži sastopamās problēmas nav pienācīgi novērtētas attiecībā uz senioru uzvedības izmaiņām. Dzirdes traucējumi gados vecākiem ļaudīm bieži ir viegli vai vidēji smagi, tomēr tie ir plaši izplatīti – gandrīz 25 % pieaugušo vecumā no 65 līdz 74 gadiem un pusei pēc 75 gadiem ir dzirdes traucējumi, kas bieži vien rada izolētības sajūtu. Nerisinot šo problēmu, garīgais stāvoklis var tikai pasliktināties.
• Insults. Smadzeņu trieka ir smags pārbaudījums, kas atstāj ilgstošu ietekmi uz personību. Nereti pēc insulta ir bojāti smadzeņu rajoni, kas atbild par lēmumu pieņemšanu, domāšanu, komunikāciju. Aptuveni piektdaļai izdzīvojušo ir kognitīvi traucējumi. Kognitīvo problēmu, piemēram, apjukuma, atmiņas zuduma, uzmanības koncentrēšanās samazināšanās un grūtību veikt ikdienas darbības, attīstības risks pieaug līdz ar vecumu.
• Urīnceļu infekcijas. Šis ir pārsteidzošs, bet ļoti izplatīts cēlonis personības izmaiņām vecumā. Neārstētas infekcijas gadījumā var būt apjukums, aizmāršība, garastāvokļa svārstības vai uzbudinājums. Atklāts, ka reizēm urīnceļu infekcijas izraisa demencei līdzīgus simptomus. Par laimi, šīs veselības problēmas ir ārstējamas, tāpēc simptomiem vajadzētu izzust pēc medicīniskās palīdzības saņemšanas.
• Slikts miegs. Kļūstot vecākiem, cilvēkiem ir grūtāk aizmigt. Ārkārtējos gadījumos miega trūkums var izraisīt atmiņas traucējumus, apjukumu, depresiju un garīgo spēju samazināšanos. Miega badu dažreiz ir grūti diagnosticēt, jo to arī var sajaukt ar demences simptomiem.