''Par to es domāšu rīt!'' – kāpēc problēmu ignorēšana ir slikta stratēģija

Tā rīkojas daudzi, bet vēl vairāk ir tādu, kuri problēmas ignorē un gluži kā strausi mēdz iebāzt galvu smiltīs. Tiesa, strausa politika mūs atbrīvo no stresa, ko rada domāšana par problēmu, jo, apzinoties sarežģījumus, bet tos nerisinot, varētu iedzīvoties bezmiegā vai citās veselības problēmās. Tomēr vērts paturēt prātā, ka brīdī, kad sāc rīkoties, stress pazūd. Tāpēc vēlams jaunajam gadam gan kaldināt jaunas apņemšanās, gan izvētīt dažādas dzīves jomas, lai saprastu, kurās nepieciešami uzlabojumi.

Kas ir strausa politika?

Tā ir izvairīšanās no problēmu tūlītējas risināšanas, sarežģījumus noliedzot, minimizējot vai arī apzināti atliekot. Proti, grūtību pilnu situāciju kaut kādu iemeslu dēļ – pamatotu vai neapzinātu, racionālu vai emocionālu, izdevīgu vai neizdevīgu – nerisinām. Ķeza ir tāda, ka ne vienmēr cilvēki atšķir, kad šāda pieeja ir atbilstoša situācijai un kad tā neder. Strausa politika ir arī automātiska reakcija uz stresu, kas cilvēkiem piemīt jau izsenis, proti, lai izdzīvotu, cīnīties, bēgt vai sastingt. Šajā gadījumā tā ir sastingšana nevis burtiskā nozīmē, bet pārnestā, pamirstot emocionāli, darbībās – ar cerību, ka tā varēs izvairīties no reāliem vai iedomātiem draudiem.

Racionāla pauze

Pilnīgi noteikti ir situācijas, kuru risināšanu droši var atlikt, tādējādi kādu laiku izvairoties arī no raizēšanās. Šādām reizēm atbilst slavenais Skārletas O’Hāras teiciens – par to es domāšu rīt. Šī stratēģija noder tad, ja emocijas sit augstu vilni, tāpēc nav iespējams racionāli izvērtēt situāciju. Iegūtais laiks palīdz atdzist, lai pēc tam problēmu risinātu prasmīgāk. Dažkārt vērts nogaidīt, ja šobrīd situāciju nav iespējams ietekmēt. Gadās, ka nav risināmo instrumentu, tāpēc nogaidīšana dod laiku un iespēju izdomāt, kurš var palīdzēt.

Tomēr ir reizes, kad problēmu nedrīkst atlikt. Šādu situāciju var salīdzināt ar to, ka kādam cilvēkam tev blakus kļuvis slikti. Tad jāsauc neatliekamā medicīniskā palīdzība nevis jāmeklē informācija internetā vai jāzvana draugam.

Vai tiešām viss notiek uz labu?

Ja kādu sarežģītu situāciju negribas risināt, mēs bieži vien neapzināmies tās sekas, tāpēc atliekam. Piemēram, jau ir parādījušies simptomi, kas atbilst kādai vispārzināmai diagnozei – sirds pārsitieni, nomāktība, sāpes, bumbulis krūtī –, bet cilvēks izliekas, ka nekā tāda nav. Tā vietā viņš ņem talkā dažādus teicienus, ko dzīves laikā iemācījies: gan jau būs labi; viss atrisināsies; kam jānotiek, tas notiksies... Arī apkārtējie dažkārt mudina – neej pie ārsta, viņš tev atradīs vēl lielākas kaites!

Līdzīgi notiek arī citās dzīves jomās. Piemēram, neiešu uz eksāmenu, labāk paņemšu akadēmisko gadu. Bet ir tik daudz cilvēku, kuri pēc akadēmiskā gada tā arī neatgriežas augstskolā, jo ir grūti saņemties to izdarīt, darbs dzen darbu, ir pienākumi, ģimene. Rezultātā cilvēks paliek bez profesionālās vai augstākās izglītības.

Nereti tas attiecas uz finansiālām saistībām – pietrūkst naudas, lai samaksātu kārtējo kredītmaksājumu. Tā vietā, lai aizietu uz banku un izrunātos par savu finansiālo situāciju, cilvēks to ignorē tik ilgi, līdz zaudē mājokli.

Bedrē iedzen pozitīvā domāšana

Sastopoties ar raizēm, daļa cilvēku pārspīlē – ja vīrs neatbild uz tālruņa zvanu, uzreiz izdara secinājumu, ka viņš ir cietis avārijā; ja man jau nedēļu sāp galva, tas norāda, ka attīstās audzējs. Bet ir cilvēki, kuri pietiekami nopietnu signālu minimizē jeb ieslēdz pozitīvo domāšanu, ko šobrīd tik daudzi māca praktizēt: nav jau tik traki; kam tad nav bijušas veselības problēmas; vajag domāt pozitīvi!

Grūtību minimizēšana ir attaisnojums, lai situāciju nerisinātu. 

Arī apkārtējie gatavi pūst šajā stabulē – beidz, nu kurš jaunībā nav iedzēris; viņš taču tevi nesit, naudu mājās nes; mūsdienās visiem ir parādi, ko tu uztraucies? Tā ir sevis iemidzināšana, lai nebūtu jādzīvo trauksmē. Daži minimizē primitīvā veidā, bet citi to dara caur ezoteriku vai garīguma prizmu, piemēram, paziņojot, ka dvēsele pati izvēlas pārbaudījumus, tāpēc tai jāļauj tos izdzīvot.

Problēmas noliegšana

Ir reizes, kad cilvēks vispār neredz un ignorē savu problēmu pat tad, ja citi uz to norāda. Visbiežāk noliegums attiecas uz atkarībām. Cilvēks saka – man nav nekādu atkarību; es tikšu galā, nevajag uztraukties; citi dzer vēl trakāk; ja es gribētu, tad varētu vispār nedzert; gribu – dzeru, negribu – nedzeru.

Reizēm slimnieki un viņu tuvinieki noliedz slimību – mamma izveseļosies, viņai viss būs kārtībā, mēs brauksim pie dziedniekiem, dzersim tējas, ārsts mums nav vajadzīgs. Vai arī – mēs neliksim tēti pansionātā, jo bērniem pašiem par vecākiem jārūpējas. Tas ir dramatiski situācijās, kad paši par tuvinieku nevar pienācīgi parūpēties, bet neuztic viņa aprūpi citiem, jo tas nozīmētu, ka viņi ir slikti. Ir vieglāk iegalvot sev, ka esmu laba meita, lai arī nevaru parūpēties par tēti, nekā atzīt savu nevarēšanu un nodot aprūpēšanu profesionāļiem, kas to darīs pēc labākās sirdsapziņas.

Noliegums ir psiholoģiskās aizsardzības mehānisms, kas palīdz justies labāk, jo, apzinoties problēmu, būs ārkārtīgi grūti izturēt trauksmi, ka, piemēram, ir veselības problēmas vai beidzas bezdarbnieka pabalsts, bet jauna darba vēl nav. Periodiski mēs visi pasakām kaut ko, kas liecina par noliegumu. Piemēram, sākoties rudenim, daudzi mēdza teikt – es vispār negribu zināt, cik maksās apkure. Bet šāda attieksme apkures rēķinus nesamazinās! Dažreiz vecāki saka – es negribu zināt, ko tīņi dara ballītēs. Tas ir ļoti nopietns strausa politikas piemērs. No vienas puses, tas vecākus pasargā, no otras, zināšana ļautu bērnu pasargāt no iespējamām nepatikšanām.  

Rīkojies un izvelc galvu no smiltīm

* Apzinies. Lai problēmu varētu sākt risināt, to nepieciešams atzīt. Būtu vērtīgi periodiski pārskatīt būtiskākās dzīves jomas. Piemēram, finanses. Šogad daudziem nākas secināt, ka jāpārdala līdzekļi, lai varētu samaksāt rēķinus. Vai arī veselība – jo vecāks cilvēks kļūst, jo biežāk nepieciešams veikt pārbaudes. Kādas pārbaudes šogad esi veicis? Uz kādu izmeklējumu vēl vajadzētu pierakstīties?

Noliedzējiem visgrūtāk ar problēmas atzīšanu veicas tad, ja apkārtējie norāda uz sarežģījumiem. Tad līdz risinājumam var būt neiespējami tikt.

* Sadali pa soļiem. Ja problēma ir milzīga un tu nezini, no kuras puses tai ķerties klāt, sadali to mazākās daļās. Piemēram, tev ir divi mazi bērni, darbs, vīrs bieži dodas komandējumos, turklāt šogad jābeidz augstskola. Ja ir tik daudz pienākumu, gribas no kāda atteikties, un nereti tā ir izglītības iegūšana. Tomēr tas nav risinājums, bet bēgšana. Vispirms jāierauga dzīves jomas, kurās viss ir kārtībā, jo tie ir tavi resursi.

Piemēram, darbā viss ir labi, nauda ir, arī veselība turas. Lieliski! Ja vīrs bieži ir komandējumos, tev nepieciešama palīdzība ar bērniem. Jāizdomā, kurš varētu palīdzēt, piemēram, vecāki. Ideāli, ja ir iespēja algot aukli. Jāpieradina sevi pie domas, ka turpmāko pusgadu, kamēr pabeigsi augstskolu, mājā nebūs tādas tīrības kā līdz šim, jo nevarēsi uzkopšanai veltīt daudz laika. Tas ir apzināts lēmums. Neviens vēl nav nomiris tāpēc, ka logi nav nomazgāti. Maģistra darbs – tas šķiet kaut kas liels un nepaveicams, to nevar uzrakstīt vienā dienā, tāpēc jāsadala mazos soļos. Pieraksti, kas vajadzīgs, lai tas taptu: temats, darba vadītājs, darba plāns, jāveic pētījums, jāapkopo un jāizanalizē dati, jāapraksta... Par katru paveikto soli sevi paslavē.

* Apzināti atliec nepaveicamo. Dažreiz vienlaikus ir daudz risināmu jautājumu, tāpēc apzināti uz laiku vari nolikt malā kādu problēmu, kamēr risini citas. Tomēr jāapzinās, ka problēmas atlikšana var nozīmēt, ka tā samilzīs.

* Lūdz palīdzību. Strausa politikas iemesli nereti meklējami uzskatā, ka ar visu jātiek galā tikai tev, ka neviens nevar palīdzēt. Bet viss nav jāizdara pašam, mūsdienās ir daudz konsultantu visdažādākajās jomās – vajag vērsties pie viņiem un lūgt palīdzību. Aizmirsti novecojušo uzskatu, ka palīdzības lūgšana ir vājuma izpausme. Ja atteiks viens, ej pie nākamā.