Aldis, Edīte un viņu 9 bērni: viena no bagātākajām un skaistākajām Latvijas ģimenēm

Aldim ir 53 gadi, bet Edītei – 38 gadi. “Mums pa 16 gadiem laulībā ir deviņi bērni, no kuriem astoņi ir savi, bet viens ir pieņemts cilvēks ar īpašām vajadzībām. Viņa ir pilngadīga un liela, bet īpašie bērni nevar paši par sevi parūpēties, tāpēc viņa dzīvo pie mums un mēs rūpējamies par viņu.”

Ļaujam piedzimt dzīvībai

Čamāniem ir liela saime. “Mēs esam kristieši katoļu baznīcā. Mūsu devīze ir tāda: mēs ļaujam piedzimt dzīvībai. Es pati nāku no deviņu bērnu ģimenes. Pastāv stereotips: ja tev ir daudz brāļu un māsu, tad tu noteikti negribētu tik daudz bērnu. Bet es zināju, ka man noteikti būs četri bērni. Vīrs teica, ka viņam būs desmit bērnu, bet pagaidām ir deviņi… Mēs joprojām esam atvērti dzīvībai.

Ja esi atvērts dzīvībai, tad arī viss pārējais pienāk klāt

Kad mēs satikāmies, mūsu domas šajā jautājumā saskanēja. Es neesmu tā, kura dzīvību nonāvēs vai arī domās, ka vispirms vajag izaudzināt vienu bērnu, ka tikai vienam vajag izglītību, bet pēc tam varbūt domāsim par citiem.

Mūsu dzīves gājumā svarīga doma ir: ja esi atvērts dzīvībai, tad arī viss pārējais pienāk klāt. Mēs iesākām kopdzīvi mazā mājiņā. Mums bija tikai viena liela istaba un virtuve. Tad apstākļi sakārtojās tā, ka pārvācāmies uz dzīvokli. Tur mums bija četras istabas.

Vēlme parūpēties ne tikai par savu ģimeni, bet arī grūtdieņiem

Kad pārvācāmies uz Ilūksti, es sapratu, ka gribu kalpot ne tikai savā ģimenē un rūpēties ne tikai par viņiem, bet iesaistīt arī savu ģimeni kalpošanā līdzcilvēkiem. Es atvēru zupas virtuvi, kur ar siltu ēdienu barojam cilvēkus, kuriem nav iespēju [pašiem to pagatavot].

Meklējām līdzekļus un telpu, kur zupas virtuvi atvērt, jo mums pašiem nebija tādu finanšu. Tas bija vismaz pirms desmit gadiem. Es gāju lūgt palīdzību citiem cilvēkiem.

Vienkārši saskatījāmies un pateicām: “Jā, labi.”

Tolaik vīram parādījās cits darbs. Viņš pēc augstākās izglītības ir pedagogs un mūsu laulības sākumā strādāja skolā ar īpašajiem bērniem.

Tādā veidā arī mūsu vecākā meita, kurai ir īpašas vajadzības, nonāca pie mums. Viņa paprasīja: “Aldtētīt, vai jūs varat mani paņemt?” Mums pat nebija nekādu diskusiju. Mēs ar vīru vienkārši saskatījāmies un pateicām: “Jā, labi.”

Īpašas telpas sapnim par zupas virtuvi

Laika gaitā mums piedzima vēl vairāki bērni, izdevumi kļuva lielāki un ar to algu, ko vīrs saņēma par darbu skolā, mums vairs nepietika. Sakārtojās tā, ka viņš aizgāja strādāt uz pašvaldības domi, tagad viņš ir Augšdaugavas novada pašvaldības galvenais enerģētiķis. Viņam ir arī sava firma.

Mēs atradām kādu māju. Pazīstams cilvēks, kurš tolaik bija uzņēmējs, ziedoja mums telpu, kur varējām pabarot sabiedrībā nepieņemtus ļaudis. Atvērām viņa mājā zupas virtuvi, bet paši dzīvojām Ilūkstes četristabu dzīvoklī. Mums piedzima vēl bērni, un mēs sapratām, ka arī tā vieta ir par mazu.

Kā bez kredīta tika pie savas mājas

Tad meklējām māju, bet visas piedāvātās mājas bija tik lielas, kāds bija mūsu [četristabu] dzīvoklis. Tas mūs neapmierināja. Tad kādu dienu uzņēmējs, kurš bija ziedojis telpu mūsu zupas virtuvei savā mājā, teica: “Jūs varat iegādāties visu māju.” Mēs atbildējām: “Mums nav tādas naudas, lai to iegādātos.”

Mums nevajadzēja ņemt kredītu, jo noslēdzām ar viņu līgumu un katru mēnesi maksājām noteiktu summu. Paldies Dievam, šī māja tagad jau ir mūsu! Mums ir milzīga māja pašā Ilūkstes centrā – tai ir 700 kvadrātmetru.

Beidzot pašiem sava māja!

Kāpēc mēs šo māju ņēmām? Tajā ir īrnieki, kuri pirmajā stāvā īrē telpas auto detaļu veikalam, skaistumkopšanas salonam un šūšanas ateljē. Īrnieki maksāja mums īres naudu, bet mēs par to varējām atļauties maksāt mājas saimniekam noteikto summu mēnesī.

Paldies Dievam, urrā, mēs jau gadu dzīvojam ar māju, kas ir mūsu īpašumā! To kurina ar malku. Mums vajag ļoti daudz malkas, jo māja ir liela.”

Ideja par savu kafejnīcu

Pēc mājas iegādes Edītei radās doma par savas kafejnīcas atvēršanu. “Mēs rakstījām projektu, tas izturēja pārbaudi, es atvēru savu kafejnīcu.

Remontā ieguldījām savu naudu, bet visas iekārtas nopirkām par projekta līdzekļiem. Tagad piecus gadus centīsimies šo projektu īstenot.”

Grūti apvienot darbu mājās un kafejnīcā

Edīte atvēra savu kafejnīcu, bet, tā kā ģimenē ir daudz bērnu, viņai bija ļoti grūti apvienot darbu kafejnīcā un mājās. Viņa nestrādāja algotu darbu, bet bija pilna laika mamma.

“Kādam ir vienkārši jābūt mājās. Ne tāpēc, lai mēs savus bērnus kontrolētu, bet tāpēc, lai bērniem, atnākot mājās, būtu siltas pusdienas, lai viņi būtu samīļoti, lai viņiem vienmēr būtu iespēja piezvanīt un parunāt, ja ir kādas problēmas skolā.

Šefpavārs atgriezās Ilūkstē

Tāpēc mēs ar vīru nolēmām, es būšu tas cilvēks, kurš darbosies mājās. Māja ir liela, ir vajadzīga arī milzīga uzkopšana, līdz ar to kafejnīcu atstāju novārtā, bet man bija jādarbojas projektā.

Labi, ka pirms aptuveni gada Alda māsas dēls, kurš Rīgā strādāja par šefpavāru, atgriezās laukos. Viņš tagad darbojas manā kafejnīcā. Vārdu sakot, šeit viss notiek!

Dievs dod tik, cik tu vari panest

Mums dzīvē lietas tā sakārtojas, ka viss notiek. Tāpēc mums ir uzskats: ja tu esi atvērts dzīvībai, tad arī viss pārējais pienāk klāt. Ir teiciens: Dievs dod tik, cik tu vari panest.

Es ļoti priecājos par bērniem un nekad, nekad neesmu teikusi, ka nožēlotu, ka man ir tik daudz bērnu. Esmu pateicīga un nekad nevarētu iedomāties savu dzīvi bez kāda bērna!”

Visi bērni izglītojas un attīstās

Edīte strikti noraidīja stereotipu, ka laba izglītība iespējama tikai vienam bērnam un ka kuplā ģimenē bērni ir mazāk izglītoti. “Mūsu bērni iet uz baseinu, piedalās starptautiskās sacensībās. Pilnīgi visi bērni, izņemot jaunāko, kam ir četri gadi, iet mūzikas skolā. Kāds spēlē saksofonu, cits – vijoli, marimbas, flautu vai ir vokālists. Vecākā meita jau ir pabeigusi mūzikas skolu.

Bērni spēlē arī futbolu, apmeklē vieglatlētikas nodarbības. Bērni attīstās. Nav tā, ka mēs varētu teikt, ka mums nav naudas, lai savus bērnus izglītotu. Tā gluži nav!”

Nepārtiek no pabalstiem!

Vēl ģimene saskārusies ar stereotipu, ka daudzbērnu ģimenes pārtiek no dažādiem pabalstiem. “Vīrs piedalījās visās mūsu dzemdībās, viņš nav nevienas dzemdības izlaidis.

Dzemdībās esam dzirdējuši, ka kāds saka: “Kur jums tik daudz bērnu!? Tagad valstij būs par jums jārūpējas!” Laikam Latvijā ir tāds stereotips, jo padomju laikā bija uzskats: ja ir daudz bērnu, tad ģimene dzīvo no pabalstiem. Mums tā nav. Mums ir svarīgi, lai būtu darbs, lai mēs spētu nopelnīt paši.

Bērniem māca strādāt

Mums daudzi saka: “Kāpēc nebraucat uz ārzemēm? Tur jūs saņemsiet ļoti lielu naudu, nebūs jāstrādā, varēsiet atpūsties un braukāt uz visādām salām. Bet ir viens bet: ko iemācīsies mūsu bērni no tā visa? Viņi iemācīsies dzīvot un būt atkarīgiem no valsts pabalstiem. Nē, šādam variantam mēs nekad nepiekrītam! Mēs savus bērnus mācām strādāt. Darbs viņiem nozīmē skolu, mūzikas skolu, sporta skolu, visus mājas ikdienas darbus. Viņiem šie darbi ir jāpilda, piemēram, jāsakopj sava istaba, jānomazgā trauki, jāsaliek tie trauku mazgājamā mašīnā.

Svarīgākais ir darbs nevis pabalsti

Visi mani bērni prot taisīt ēst, cept kūkas, gatavot tortes, viņi iepriecina viens otru, mammu un tēti. Mums svarīgākais ir darbs, nevis kādi pabalsti, ko saņemam. Protams, mēs neteiksim, ka nevajag pabalstus, ja dod, bet neesam cilvēki, kuri no valsts tikai prasīs un čīkstēs, ka mums ir par maz, ka mums nav, ka mēs esam neapmierināti, kā valsts tā var.

Nē, mēs dzīvojam no tā, ko paši spējam nopelnīt, paši spējam izaudzēt un paši spējam salikt burkās ziemai.”

Lūdz piedošanu, ja nodara pāri

Vienlaikus Edīte uzsvēra, ka viņu ģimene nav ideāla. “Es neteikšu, ka mēs esam ļoti ideāla ģimene. Es mājās strīdos ar vīru, mums ir strīdi par dažādiem sīkumiem. Mēs tiešām esam ikdienišķa ģimene. Es citreiz sabļauju uz bērniem, kāds bērns saņem pērienu un gadās, ka man ir emocijas, kuras esmu uzbļāvusi vīram vai bērniem.

Bet ir viens svarīgs bet: es protu lūgt piedošanu arī savam bērnam. Es protu arī savam bērnam atvainoties un atzīt, ka es tajā brīdī rīkojos nepareizi un man nebija taisnība: “Kā mamma es  nedrīkstēju uz tevi vienkārši sabļaut vai sadot pērienu, jo nebiju pārliecināta, ka tieši tu bija tajā situācijā vainīgs.”

Es nekad neattaisnojos bērna priekšā, ka tas bija tikai tāpēc, ka viņš kaut ko izdarīja. Nē, es tā izdarīju, jo pati nespēju savaldīt savas emocijas.

Vīrs un sieva strīdas katru dienu

Mēs esam ikdienišķa ģimene. Mēs ar vīru strīdamies katru dienu. Sievietēm ir daba no skudras uzpūst ziloni. Mēs neesam ideāla ģimene. Mums viss ir tāpat, kā tas ir citiem.”

Lai gan kopumā Edītei ir gaišs skats uz dzīvi, ir dienas, kad arī viņa jūtas slikti. “Bet es nekad nerādu to citiem. Es to izrādu tikai savam vīram. To zina tikai mans vīrs, varbūt arī bērni. Parasti saka: “Ja tev ir dusmas, aizej uz mežu un izlādējies.” Es vienmēr, smejoties pie sevis, iebilstu: “Mežā taču nav interesanti, jo nebūs, kas man runā pretī un manī klausās.””

Viņai ir ieradums smaidīt pat tad, kad izdara kaut ko tādu, ko nevajadzēja, piemēram, pasaka kaut ko skarbu, kā arī tad, ja kāds cits viņai velta nelāgus vārdus.

Nekad nejūties viens un pamests

Kas ir jaukākais, dzīvojot tik kuplā saimē? “Tas, ka tu nekad nejūties viens un pamests, tu vienmēr esi gaidīts, mīlēts, aprūpēts un samīļots. Tev ir iespēja vienmēr izrunāties un mācīties ļoti daudz lietu: pacietību, sevis uzupurēšanu, sevis atdošanu kādam citam.

Tādā kuplā skaitā tev nav laika domāt par savām problēmām, tev ir jādomā par bērnu problēmām, vīru. Tev vienmēr jāspēj uzklausīt, rast atbildes uz problēmām. Nav laika egoismam.

Ja tu kritizē cilvēkus, tev nav laika viņus mīlēt

Es savā dzīvē esmu iemācījusies pacietību, esmu iemācījusies dažās vietās paklusēt un neizpaust savu viedokli, esmu iemācījusies mīlēt ne tikai vienu cilvēku, bet vairākus cilvēkus. Akcentēšu Mātes Terēzes teikto: “Ja tu kritizē cilvēkus, tev nav laika viņus mīlēt.”

Līdz galam gan neesmu iemācījusies nekritizēt, jo ir dienas, kad mana mute atveras un es kādu kritizēju.”

Edīte atzina – pat tad, ja kāds cilvēks nepatīk, viņai nav tiesību to kritizēt, jo pati nav nogājusi šī cilvēka dzīves ceļu un nezina, kāpēc viņš tāds ir, kāpēc viņš grib aprunāt vai viņam kaut kas nepatīk. “Man nav tiesību šo cilvēku kritizēt. Jo es mazāk kritizēju, jo vairāk mīlu. To es esmu iemācījusies savā kuplajā ģimenē.”

Regulāri mazie un lielie randiņi

Edītei un Aldim dažkārt vaicā, kad un kā viņi atpūšas. “Es atpūšos tad, kad bērni guļ, jo tad ir miers un klusums. Mums ar vīru ir tā saucamie randiņi. Mēs katru gadu vismaz trīs reizes aizlidojam uz ārzemēm. Mūsu iecienītākā vieta ir Bosnija un Hercegovina, Medžugorje. Tur mēs sajūtam mieru un varam atpūsties 7-10 dienas. Gada laikā mēs to izmantojam divas reizes.

Daudzi jautā: “Vai jums mājās nav kafijas?” Mēs vienkārši izbraucam no mājām katru vakaru, kaut uz benzīntanku. Mēs paņemam kafiju un aizbraucam uz kādu klusu vietu, piemēram, mežu, parku. Mēs vienkārši kādu stundu esam vieni. Tad mēs varam viens otram veltīt laiku, varam viens ar otru izrunāties, varam pateikt, kas mums patīk un nepatīk. Tā notiek katru vakaru.”

Protams, izņēmumi ir tajos vakaros, kad ir kādas problēmas, saslimuši bērni vai vīrs ir aizņemts savās studijās. “Pārsvarā mēs kopā katru dienu dzeram kafiju, jo ikdiena ļoti nogurdina, citreiz ieved depresīvās domās un pārdomās, tāpēc vajag pabūt kopā ar vīru.”

Vajadzīga atpūta arī vieniem pašiem

Vienlaikus laulātie dažkārt atpūšas arī atsevišķi. “Man ar vīru ir ļoti paveicies. Viņš mani laiž visur, varu aiziet, kur vien vēlos, piemēram, sakopt sevi, par sevi parūpēties, aiziet vai pat aizlidot pie savām draudzenēm, radiem. Man viss ir atļauts.

Vienkārši es kā mamma, atstājot bērnus pieskatīšanai ne tikai vīram, bet arī citiem cilvēkiem, vienmēr domāju par viņiem.

Es ļoti satraucos, man liekas, ka kaut kas nav kārtībā. Tas nav pareizi, bet pagaidām neesmu iemācījusies to nedarīt. Ceru, ka iemācīšos varbūt tad, kad bērni būs lieli,” viņa smējās.

Pērn Edīte aizlidoja uz Amsterdamu ciemos pie krustmātes un uz Londonu pie labākās draudzenes. “Arī vīru es laižu atpūsties vienu pašu.”

Piepilda kopīgu sapni par Medžugorji

Tāpat Čamānu ģimene kopā bieži vien kaut kur brauc. “Mums bija sapnis, ka gribam pilnīgi visi 11 cilvēki kopīgi aizlidot uz Medžugorji. Urrā, paldies, nezinu, kā mums tas viss izdevās, bet pagājušā gada Lieldienās mēs aizlidojām pilnīgi visi!

Man likās, ka tas būs ļoti smags lidojums, bet tas izvērtās tiešām brīnumiem pilns ceļojums. Protams, neiztikām bez strīdiem…”

Visgrūtākā cīņa ir ar slinkumu

Visgrūtākais, vadot tik kuplu saimi, ir bērnu slimošanas reizes, kad vecāki nezina, kā palīdzēt atvasēm, lai atvieglotu sāpes, kā arī darbs ar sevi: “Uzskatu, ka ir jāstrādā pie sevis pašas.

Bieži vien gribas apgulties gultā un paskatīties kaut ko nevajadzīgu telefonā vai paspēlēt kādu muļķīgu spēlīti, ko uzskatu par lieku laika šķiešanu. Noteikti vēlos piestrādāt pie sevis, lai vairāk veltītu laiku bērniem, piemēram, lai spēlētu ar viņiem galda spēles.

Man pašai pēc bērniem sāp kājas un mugura. Visi saka, ka katru dienu ir jāvingro. Daudzi saka: “Kur tu vari atrast laiku tādā lielā saimē?” Es vienmēr atbildu: “Laiku varu atrast. 15 minūtes, ko veltīšu vingrošanai, no manas dzīves neatņems pilnīgi neko.” Tas vispār neko nemainīs, bet man ir slinkums.

Manā dzīvē visgrūtākais ir pārvarēt slinkumu, negribēšanu, atkarību no telefona. Man ir ļoti grūti ar sevis savaldīšanu, ar savām dusmām, tas mani dažreiz dzen ļoti lielās depresīvās domās. Tas man ir smagākais.

Viss pārējais man liekas ļoti ikdienišķas lietas, kas ir katram cilvēkam dzīvē. Tās ir finanses, bērnu audzināšana, darbošanās mājās, pusdienu gatavošana, mājas kārtošana, darbs, dokumenti. Tās visas ir cilvēku dzīves ikdienišķas lietas, un es uzskatu, ka tās problēmas nesagādā, tās vienkārši ir jādara.”

Kāda būšu pati, tādu veidošu pasauli ap sevi

“Man vēl daudz jāstrādā ar sevi, piekodināšu: ar sevi, jo viss sākas mūsos. Kāda būšu es pati, tādu es veidošu pasauli ap sevi! Kalpojot citiem, es mācos pati. Vienmēr esmu teikusi, ka cilvēki manā ceļā ir doti, lai es iemācītos strādāt ar sevi, lai es iemācītos nekritizēt.”

Edīte piebilda: “Kad es dusmojos (uz bērniem, vīru) vai kritizēju, man paliek ļoti smagi ap sirdi, tas nospiež manu ikdienu un es nesaprotu, kas ar mani notiek, bet tad, kad lūdzu piedošanu, mana ikdienas dzīve kļūst vieglāka. Tāpēc arī teicu, ka viss sākas mūsos. Tāpēc vēl joprojām mācos un strādāju ar sevi, lai kritikas un dusmošanās manā dzīvē būtu mazāk.”

Man tādām muļķībām nav laika!

Edītes dzīvē nav neviena brīža, kad viņa iedomātos: ja es tagad būtu viena, tad dzīvotu cepuri kuldama, bet šobrīd ir vīrs, bērni, liela māja, nogurums utt.

“Man tādām muļķībām nav laika! Es esmu tik ļoti apkrauta ar ikdienas rūpēm, ka nav laika tam. Jā, ir bijuši brīži, kad esmu jutusies ļoti nogurusi, bet tad gribu, lai kāds mani tajā brīdī pažēlo.”

Vīram nav jāuzmin, ko sieva grib

Laulības 16 gados Edīte sapratusi, ka savas vajadzības un jūtas jāmācās izteikt vārdos, nevis vīram tās jāuzmin. “Sākumā man vajadzēja, lai vīrs uzmina to, ko es gribu.

Varbūt es šodien gribēju aizbraukt uz kafejnīcu, kā viņš varēja neuzminēt? Vai es šodien gribēju pabūt ar vīru, bet viņš to vienkārši nezināja. Es staigāju viņam apkārt un neteicu, ko gribu, jo man likās, ka viņam ir jāuzmin tas, ko es tieši tobrīd gribu. Tad, kad viņš neuzminēja, es biju ļoti neapmierināta, dusmīga. Tā notika aptuveni desmit gadus,” viņa atminējās, taču piebilda, ka šobrīd situācija ir uzlabojusies.

Gandarījums par bērnu muzicēšanu

Sarunas noslēgumā Edīte padalījās ar saviem lielākajiem gandarījuma mirkļiem. Pandēmijas laiks ģimenei bija diezgan smags, īpaši pirmais pusgads, kad bērniem bija jāmācās mājās. Mamma centās vadīt bērnu mācības, nodrošināt ar datoriem un palīdzēt citos veidos. Ģimene priecājas, ka tagad mācības notiek ierastajā veidā - klātienē.

“Es jūtos gandarīta un ļoti raudu (priecīgi), kad eju uz bērnu koncertiem mūzikas skolā, kur mācās pieci mani bērni. Visi pieci piedalījās nesenā mūzikas skolas koncertā, katrs kaut ko spēlēja vai dziedāja. Tas ir tāds gandarījums! Man ir tik daudz bērnu! Man ir, uz ko skatīties!

 

Man ir ļoti liels lepnums, ka bērni caur “negribu”, “nevaru”, “nepatīk” iet un kaut ko iemācās! Tas man ir ļoti liels gandarījums!” Parasti bērnu koncertos vecāki jūtas saviļņoti un pacilāti.

Īpaši brīži ir arī kopīga muzicēšana, bērnu dzimšanas dienas rīti, kas sākas ar agru celšanos un pašu gatavoti torti, un ikgadējais kopīgais brauciens uz jūru.  

Vairāk bērnu, vairāk mīlestības

Edīte uzskata, ka vairāk bērnu nozīmē arī vairāk mīlestības un laimes piepildītu dzīvi. “Es nekad nejūtos vientuļa, atstāta vai nesamīļota. Neesmu ideāla mamma, bet ļoti mīlu savu ģimeni. Vienkārši jāmācās ļauties mīlestībai.

Dievs ir mūsu prioritāte, bez ticības mums nebūtu nekā. Man patīk Svēto rakstu vieta: "Ja mana ticība būtu kā sinepju graudiņš, es varētu kalnus gāzt.””