Savus bērnus sagaidījusi mājdzemdībās un skolo mājās. Evelīna saka: ''Visu laiku mācāmies dzīves skolā''

Evelīna ir sprigana un dzirkstoša, viņa it visā cenšas saskatīt gaismu, lai gan reizēm sacepas par apkārt notiekošo. Četru bērnu māmiņa uzskata, ka spēj mācīt citus, bet pašas bērni reizēm sašķoba ticību šīm spējām. “Piemēram, es jau trešo reizi stāstu vienu un to pašu, bet mani nesaprot. Tad mēģinu izdomāt, kā par to runāt no citas puses. Savukārt tie, kuriem esmu pasniegusi kādus kursus, ir teikuši, ka man ļoti labi sanāk mācīt. Man patīk sarežģītas lietas izteikt vienkārši,” saka Evelīna. Viņa sevi raksturo kā enerģisku cilvēku, neslēpjot – ir dienas, kad dzīvesspars noplok, tomēr tas ir klātesošs. Viņa spēj būt gan emocionāla, gan racionāla. Viņa var raudāt kopā ar kādu, bet spēj arī būt strikta un konkrēta. Tas arī veido viņas dzīves garšu.

Diezgan spontāna izvēle

Kādā vidē esat augusi?

Ļoti siltā un jaukā, esmu uzaugusi daudzbērnu ģimenē. Pirmie trīs bērni vecākiem nāca cita pēc cita, es esmu ceturtā, un ar jaunāko brāli mums ir desmit gadu starpība. Nebija tā, ka man būtu liels burziņš ar lielajiem brāļiem un māsu, jo viņiem pašiem bija savas darīšanas – skola un pulciņi. Mēs bijām pieci, tomēr varēju izbaudīt arī to sajūtu, ka esmu vienīgā un īpaša, jo, lai gan apmeklēju dārziņu, ar mammu daudz staigājām, runājām, viņa mani veda uz izstādēm.

Man bija mīļi vecvecāki, kurus parasti satiku vasarā. Viņi bija pedagogi, šīs profesijas līnija caurvij mūsu dzimtu, esmu sevī uzsūkusi to, ko prot un dara skolotāji. Mans tētis bija īsta darbarūķis, fizikas profesors, strādāja Latvijas Universitātes Cietvielu fizikas institūtā no rīta līdz vakaram, kādu laiku viņš bija arī fizikas skolotājs. Tēti satikām tikai vēlu vakaros un brīvdienās, kad visi kopā braucām uz dārzu Bauskas pusē, un man ļoti patika palīdzēt celt māju. Es labprātāk maisīju cementu, nevis rosījos dobēs un ravēju.

Vai toreiz domājāt par savu nākotnes ģimeni – cik liela tā būs?

Es ne tikai nāku no daudzbērnu ģimenes, bet man ir arī daudz brālēnu un māsīcu, tāpēc šķita pašsaprotami, ka arī pati vēlētos savu ģimeni un bērnus. Es gan nesapņoju par konkrētu bērnu skaitu. Atceros, ka barikāžu laikā ar mammu bieži staigājām pa Rīgu un kādā reizē nonācām Mateja baznīcā. Tā mēs sākām to apmeklēt – sākumā bija svētdienas skola, tad iesaistīšanās jauniešu grupā, un reiz mani uzrunāja diakona teiktais, kā viņš ir lūdzis par savu meitu vīriem, kad meitiņas vēl bijušas mazas. Tas man šķita tā īpaši, un tad arī es sāku domāt, kādu vīru gribētu. Es pat kaut kur uzrakstīju, ka vēlētos, lai viņš nepīpētu un nedzertu, būtu sportisks un krietns, laikam arī garāks par mani. Un tā arī ir! Vīrs Andris ir man pasniegta dāvana. Viņā ir liels miers, viņš ir iejūtīgs, sirsnīgs, ļoti iesaistās bērnu audzināšanā. Īpaši šķita tas, ka kāda bērna dzimšanas dienā spēlējām spēli, un, atbildot uz jautājumu, kāds ir tavs hobijs, vīrs atbildēja – bērnu audzināšana. Andris neatstāj visu tikai manā ziņā, bet iesaistās, kad domājam par mācību procesu un atpūtas aktivitātēm. Viņam ir svarīgi, kas ar bērniem notiek, uz kurieni viņi virzās. Es ļoti to novērtēju.

Ar vīru Andri šogad tiks svinēta astoņpadsmitā kāzu jubileja. (Foto: no privātā arhīva)

Kad pieteicās jūsu pirmais bērniņš?

Man bija divdesmit septiņi gadi. Ar Andri draudzēties sāku, kad man bija divdesmit viens. Pēc piecu mēnešu draudzības Andris mani bildināja. Mums bija nostāja, ka fiziskā tuvība būs pēc laulībām. Apprecoties gribējām kādu laiku padzīvot divatā. Tas arī izdevās, mēs nostiprinājām emocionālo tuvību, un tad jau arī bērniņi nāca cits pēc cita. Kad gaidīju Adrianu, vēl nedomāju par mājdzemdībām. Ik reizi, kad braucām garām dzemdību namam, ar vīru iedunkājām viens otru, spriežot, ka te varbūt būs jāiegriežas.

Kādā reizē atcerējos radu ģimenes apciemojumu, kura bija piedzīvojusi mājdzemdības un kuru mēs drīz vien pēc dzemdībām devāmies apsveikt. Mani uzrunāja šajā ģimenē valdošais svētsvinīgais miers – mamma atpūtās, bebītis čučēja, blakus vēl rosījās vecmāte. Tas tiešām bija īpaši. Šī gaisotne man ļoti patika. Reiz, braucot mājās no manikīres, nolēmu iegriezties savā iepriekšējā darbavietā, pirmsskolā Mazais prātnieks. Te pēkšņi pēc sava bērna ienāca vecmāte Dina Ceple, un es viņai sacīju: “Man ir viens jautājums. Vai nav par vēlu trīsdesmitajā nedēļā izlemt par labu mājdzemdībām?” Viņa atbildēja, ka tas, protams, ir iespējams, tikai jāveic vairāki sagatavošanās darbi. Tā nu mēs ar vīru sākām apmeklēt Dinu un pieteicāmies vecāku skolā Stārķa ligzda. Viss notika ļoti intensīvi. Tā bija brīnišķīga Dieva vadība, ka varējām dzemdēt mājās.

Kāda ir jūsu mājdzemdību pieredze?

Tas patiešām ir kaut kas sevišķs, bet nav tā, ka satraukums nav klātesošs. Īpaši ar pirmo bērniņu ir liela neziņa, jo nav dzemdību pieredzes. Man ļoti šajā laikā palīdzēja Lindas Rozenbahas grāmata Gaidības un radības ar prieku, kas deva pārliecību, ka dzemdības ir dabisks process un mēs, sievietes, esam radītas, lai iznēsātu mazuli un viņu piedzemdētu. Par mājdzemdībām ir dažādi mīti, bet līgumā ar vecmāti ir atrunāts, ka tuvākajai slimnīcai jābūt pusstundas brauciena attālumā. Vecmātei ir līdzi somas ar dažādiem palīglīdzekļiem. Mājdzemdības nav tāds process, kad vecmāte ierodas ar rokassomiņu un saka: “Tagad mēs te padzemdēsim!” Viņa ir gatava uz visu, vecmāte var nolasīt, kas ar sievieti kurā brīdī notiek, kādā fāzē ir iegājušas dzemdības.

Man kopā ir bijušas sešas dzemdības. Tūlīt paskaidrošu – divas grūtniecības aprāvās 18. nedēļā. Abi bija puisīši. Ar vecmātes atļauju sagaidījām viņus mājās. Tās vienlaikus bija arī atvadas un sēras, kas noslēdza zināmu posmu mūsu dzīvē. Bet, atgriežoties pie pārējām mājdzemdībām – katras no tām bija atšķirīgas. Pirmajās dzemdībās ļoti būtisks bija vecmātes atbalsts un iedrošinājums, jo dzemdību ceļi nevērās tik ātri kā gribētos. Savukārt otrajās dzemdībās bija tā, ka man negribējās nevienu palīgu, vīram nebija jāmasē man mugura, es piedzemdēju, vecmātei mani vērojot. Trešajā reizē vajadzēja, lai katru reizi, kad ir kontrakcijas, Andris uzspiež uz krustiem, bet ceturtajās vajadzēja pārdurt ūdens apvalku, un tā atkal bija cita pieredze. Kristaps vienīgais ir dzimis piepūšamā ūdens baseinā mūsu virtuvē.

Lielākie bērni ar prieku sagaidīja brāļus

Vai tad, kad dzima jaunākie bērni, vecākie piedalījās šajā notikumā?

Kad dzima trešais bērniņš, pirmie divi bija turpat klāt. Viņi rotēja apkārt, bet kādā brīdi Adriana teica brālim: “Ejam uz otru istabu palasīt grāmatu!” Kad dzima Kristaps, pirms tam biju piedzīvojusi bērniņa zaudējumu, tāpēc man galvā bija bremzējoši bloki, šajās dzemdībās man it kā traucēja lielāko bērnu klātbūtne. Mēs sarunājām ar tajā paša mājā dzīvojošajiem radiņiem, ka mūsu bērni paliks pie viņiem un es varēšu mierīgi dzemdēt.

Kristaps ieradās pirms pusnakts, Andris pāris stundu pēc dzemdībām pa vienam nesa mūsu aizmigušos bērnus uz dzīvokli, pa ceļam ausī iečukstot jaunumus. Meita, izdzirdējusi priecīgo ziņu, uzreiz pamodās un nāca apskatīties mazulīti, ieinteresēti čaloja, uzdeva jautājumus, vecākais dēls tā kā pamodās, paskatījās uz mums un aizgāja gulēt, bet otrs dēls, kuram tobrīd bija gandrīz divi gadi, pat nepamodās un ar brālīti iepazinās nākamajā dienā. No rīta Niklāvs, guļot gultā brīnījās, kas tā par dīvainu skaņu – Kristaps viegli ieraudājās –, un Adriana paziņoja, ka ir piedzimis brālītis. Man ļoti patika tas, ka lielākie bērni varēja būt tuvumā un piedzīvot to brīnumu, kad ģimenē ienāk vēl viens bērniņš. Es ceru, ka tas viņu zemapziņā paliks kā īpašs un svinams stāsts.

Evelīnai patīk izmēģināt dažādas kūku receptes. (Foto: no privātā arhīva)

Un kādas bija jūsu emocijas, dzemdējot mājās?

Vislabākās, jo man apkārt bija atbalstoši cilvēki, iedrošinoša vecmāte un mīlošs vīrs. Svarīga bija arī pazīstamā mājas vide, un tas viss kopā deva tik spēcinošu pieredzi! Man bija tāda sajūta – nu, ja es šo izdarīju, tad varēšu paveikt arī visu pārējo. Atceros, cik iedrošinoši un spēcinoši bija tas, ka vecmāte brauca pie mums pēc dzemdībām. Viena vizīte ir arī pirms dzemdībām, tad vecmāte iepazīstas ar vidi, kopā ar māmiņu apskatās, vai viss ir sagatavots, pārrunā vēl kādas detaļas. Un pēc tam, kad mazulītis ir piedzimis, vecmāte ierodas pie ģimenes pirmajā, trešajā un piektajā dienā pēc dzemdībām. Es nezinu, kā šīs vizītes tiek organizētas tagad, bet tāda ir mūsu pieredze.

Esmu tik pateicīga, ka manā dzīvē ir bijusi vecmāte Dina, kura man palīdzēja pārkāpt šo nozīmīgo slieksni, kad kļuvu par mammu. Viņa mani iedrošināja, atbalstīja, instruēja par krūts barošanu un to, kā rūpēties par mazulīti – nomazgāt, nomainīt pamperu. Pastāstīja tieši tik daudz, lai es sagaidu viņas nākamo vizīti. Kopīgi paraudājām trešajā dienā pēc dzemdībām, kad sievietei ir izteiktākas hormonālās svārstības, priecīgi šķīrāmies pēdējā mājvizītē. Tad parasti ir ziedi un kūkas, un pateicība par lielisko sadarbību.

 Emocionālas, protams, bija arī abas mūsu puisīšu dzemdības, kurus zaudējām 18. nedēļā. Es tās saucu par dzemdībām, jo arī tad sieviete piedzīvo kontrakcijas, notiek tie paši procesi, tikai ne tik lielos apjomos. Sagaidīt bērniņus mājās un atvadīties no viņiem likās ļoti organiski un cieņpilni. Un tad jau sekoja dziedināšanās un atjaunošanās ceļš pēc piedzīvotā zaudējuma, kas iekļāva noliegumu, dusmas, kaunu, lielas skumjas un pieņemšanu.

Ikviena mazā sirsniņa prasa mīlestību. Vai izdodas samīļot katru no četriem bērniem?

Skatos uz viņiem un priecājos, ka mums ar vīru ir uzticētas tādas Dieva dāvanas. Lūdzu Viņa gudrību audzināt meitu un dēlus. Esmu viņus dažādi mīļojusi – gan paturot klēpī tik minūšu, cik bērnam gadu, gan apmīļojot katru dienas gaitā. Tas ir tas burvīgais, ka mēs visu laiku esam kopā, jo mācāmies mājās, un tad var atrast mirkli, lai apstātos un veltītu laiku katram bērnam – individuāli. Taisnības labad gan jāteic, ka arī mūsu ģimenē ir dienas, kad it kā esam visi kopā mājās, bet tā ieurbušies savos darbos, ka vienīgais laiks, kad bērnu samīļoju, ir pirms naktsmiera.

Vai jūs, dzīvojot lielā ģimenē, pazīstat arī sarežģījumus?

Protams! Nezinu, ko nozīmē iztikt bez problēmām, jo mēs visi augam un attīstāmies. Visiem ir vajadzības, visiem ir vēlmes. Kad gadās kāds lielāks sarežģījums, saku sev, ka jāpaskatās uz notiekošo no malas, nevis sakāpināti. Viss taču ir pārejošs. Tas, kas šodien šķiet grūts, pēc mēneša jau būs pārvarēts. Bērni mēdz uzšvirkstēt, ja otrs apsēdies viņa krēslā, un tā ir laba iespēja runāt par savstarpējo attiecību veidošanu. Visu laiku mācāmies dzīves skolā.

Aizbraucot ceļojumā, kad vairs neesi ierastajā vidē, ir iespēja no malas paskatīties, kādi tad mēs esam, un es jaušu, cik forši, ka mums ir tieši šāda ģimene un ka mums kopā ir labi. Es redzu, ka maniem bērniem ir prieks saskarsmē citam ar citu. Tā ir mājmācības burvība – viņi vēro, kā klājas pārējiem, un varam svinēt cits cita uzvaras. Manu sirdi silda tas, ka lielā māsa redz, kā mācās mazais brālis, un pasmaida par viņa jokiem. Kopā būšana ir ļoti svarīga. Jā, savu reizi ir kāds kašķis un dusma, bet ieguvumu tomēr ir vairāk.

Investē jaunajā paaudzē

Kā lēmāt par labu mājmācībai?

Kad sākām gaidīt meitu, man likās, ka izvēlēšos to ceļu, kuru iet visi, proti, dzemdību nams, pēc tam bērnudārzs un skola. Bet, piedzīvojot mājdzemdību svētsvinīgumu, sāku domāt, vai es tiešām gribu savu mazuli tik agri uzticēt citu cilvēku aprūpei. Un es apjautu, kāda tā būtu loģistiska – visus trīs bērnus vienlaikus kaut kur dabūt. Tā mēs ļoti organiski nonācām līdz mājmācībai, kad var izveidot savu ritmu un dienas kārtību, atrodot laiku ne tikai mācībām, bet arī rotaļām, pastaigām un cita veida atpūtai. Atradu skolu, kas sadarbojas ar ģimenēm, kuras izvēlējušās mājmācību, un tā joprojām ejam šo ceļu.

Pēc sestās klases vairs nav iespējama mājmācība, bērnam ir jādodas uz skolu vai jāizvēlas tālmācība. Meita tagad mācās tālmācībā un ir apradusi ar jauno mācību veidu. Viņai ir savs mazais biznesiņš – Adriana tamborē un ada, un šī nodarbe iemāca vēl labāk plānot dienu, jo ir jāpagūst izdarīt vairākas lietas. Tā kā dzīvojam laukos, bērni zina, kā izaug kartupelis, dodas ravēt sakņu dārzu un pabaro vistas un suņus. Viņi redz, kā notiek reālā dzīve, un tas ir ļoti vērtīgi.

Ieguldīt enerģiju mūsu bērnos ir Dieva aicinājums. Viņš dod spēku un apziņu, ka sēkla, ko sēju, nav velta, tā krīt bērnu sirdīs, un es ceru, ka viņi būs priecīgi pieaugušie ar mugurkaulu un morāli, saprotot, kas ir labs un kas ir slikts. Šajā laikmetā, kad daudzas vērtības mainās, man šķiet iedrošinoši, ka ir Dievs, kurš ir nemainīgs.

Evelīna vada Montesori semināru Tallinā. (Foto: no privātā arhīva)

Ko bērni saka par mājmācību – vai viņiem nepietrūkst kontaktu ar vienaudžiem?

Viņiem patīk, ka rītos var pagulēt un astoņos nav jābūt ārpus mājas, bet ierastajā vidē. Atceros, vienā brīdī meita gan teica, ka gribētu apmeklēt skolu, jo tad būtu vairāk dzimšanas dienu ballīšu, bet tas bija tāds īss mirklis. Jūtu, ka maniem bērniem ir labi citam ir citu un viņi izbauda kopā būšanu. Bērni vairākas reizes nedēļā dodas uz pulciņiem, kā arī regulāri satiekas ar māsīcām un brālēnu. Par socializēšanās trūkumu viņi nesūdzas.

Jums, lai mājmācība būtu sekmīga, ir jābūt universālai un jāzina daudzas lietas.

Saviem bērniem esmu kā tāds pavadonis un kopā ar viņiem izzinu pasauli. Man nav atbilžu uz visiem jautājumiem, bet mēs noskaidrojam tās kopā. Ir tik daudz dažādas literatūras, ir pieejami video, un mēs apgūstam konkrēto tēmu. Mēs to pētām padziļināti, ja ir tāda vajadzība. Jā, es reizēm dzirdu savus bērnus sakām, ka viņi negrib darīt prasīto, un tad skaidroju, ka jāmācās būs jebkurā gadījuma – vai nu skolā, vai mājās. Kad ir grūtākas dienas, tad mudinu saņemties, jo vairāk tādēļ, ka nelieku visu dienu sēdēt un mācīties. Kopā to darām trīs stundas, pēc tam bērni strādā paši. Viņi lasa daudz grāmatu un labprāt kaut ko meistaro. Mums ir sarunas par attieksmi pret darbu un tā kvalitāti, arī darba plānošanu. Process nav atstāts pašplūsmā. Ir reizes, kad mācīšanās notiek ar piespiešanos, bet lielākoties tā rit raiti. Pašiem ir prieks un gandarījums, īpaši tad, kad bērni apskata savus darbus, viņi ir lepni. Man ir arī svarīgi, ka mājās varu pasniegt saviem bērniem kvalitatīvu ēdienu. Bieži vien visas trīs ēdienreizes baudām visa ģimene kopā. Šī ir lieliska blakne mājmācībai un darbam no mājām.

Taču primārais iemesls par labu mājmācībai bija brīvība izvēlēties, ko un kā mācīties, kur un ar ko kopā mācīties. Mēs, protams, ievērojam valsts programmu, bet es varu pamainīt vietām tēmas un to, kas interesē, paņemt padziļinātāk. Ar saviem bērniem strādāju pēc individuāla mācību plāna. Viņiem ir atšķirīgs vecums, bet ir lietas, kuras var darīt kopīgi, piemēram, apgūstot dabaszinības un vēsturi, dažkārt arī literatūru. Kā ģimene dodamies arī mācību ekskursijās. Ja tuvojas diagnosticējošie darbi, individuāli padarbojos ar to bērnu, kuram tie būs jāizpilda. Jā, mēs uzņemamies atbildību par savu bērnu skološanu un nevarēsim nevienu vainot, ja kaut kas nebūs iemācīts.

Protams, ir brīži, kad arī es nogurstu un gribu mieru. Tad līdz jūrai aizeju viena. Skatos, ka arī bērniem ir vajadzīga vienatnes deva, viņi dažkārt labprāt pa vienam izmet aplīti dārzā vai izbrauc ar riteni, vai palasa grāmatu. Bet vispār es gribētu, lai beidzamajā dienā mani vistuvākie varētu priecāties par to, ka es ar viņiem biju kopā, nevis visu mūžu veltīju savai karjerai.

Teicāt, ka vienam nav viegli iet šādu ceļu, ir labi, ja atrodas domubiedri.   

Kad bērni bija bērnudārza vecumā, mēs satikāmies ar draudzeni un viņas bērniem, lai reizi nedēļā spēlētu skolu. Organizējām tematiskas nodarbības un pēc tam kopīgi uzēdām. Šīs tikšanās no divām mammām izauga līdz piecām, mūsu dzīvoklis bija kompakts, bet visiem bija labi, jo iesaistījāmies aktivitātēs, kas visus interesēja, bērniem patika arī kopīgās rotaļas. Un tā jau ir tā socializēšanās, par ko iepriekš runājām.

Rīgas vietā izvēlas laukus

Jūs esat Rīgas iedzimtā, bet nu trešo gadu dzīvojat piejūras pagastā Užavā.

Pārmaiņu iemesls bija prozaisks – kovids. Mans vīrs ir no Ventspils, tāpēc saikne ar Kurzemi radās jau tad, kad pirms astoņpadsmit gadiem apprecējāmies. Braucām uz laukiem, uz Užavu, pie vīra vecākiem, piedalījāmies kartupeļu talkās un citos lauku darbos. Dzīvojām Rīgā, un tad atnāca kovids. 2020. gada martā pēkšņi viss apstājās. Vīrs, nedaudz padomājis, teica: “Ko mēs te, pilsētā, līdz ārkārtas stāvokļa beigām braucam uz Užavu!” Toreiz nenojautām, ka beigas visu laiku tiks atliktas. Laukos pabeidzām mācību gadu un tad domājām, ko nu vasarā skriesim uz Rīgu. Užavā tolaik vēl bija aitas un govis, bērniem bija, ko darīt, nebija īpaši jāorganizē viņu brīvais laiks. Meita un dēli vai nu palīdzēja vecvecākiem, vai izdomāja dažādas spēles un rotaļas. Savukārt vīrs, kurš ir fotogrāfs, nolēma, ka varētu filmēt manas uzstāšanās, kas kādreiz notika semināros Latvijā un Igaunijā, stāstot par Montesori izglītības metodi.

Sākumā saķēru galvu, jo tas ir liels darbs, nevar tā vienkārši nosēsties kameras priekšā un parunāt. Vispār man ir maģistra grāds biznesa vadībā, bet Montesori pedagoģija šķiet ļoti tuva un saprotama, jo tā aicina ieklausīties bērnā un veicina viņa pašiniciatīvu. Aprīlī internetā atvērām Evelīnas virtuālo skolu, kurā ir pieejami četri videokursi par Montesori pedagoģiju. Pavasarī tiks publicēti vēl divi. Tie ir radīti vecākiem un citiem pieaugušajiem, kuri ikdienā ir kopā ar pirmsskolas vecuma bērniem. Kursi dod instrumentus, kā palīdzēt attīstīt dažādas noderīgas prasmes un veicināt bērna izglītību caur dabaszinību tēmām, sajūtām, valodas, matemātikas un praktiskās dzīves aktivitātēm. Evelīnas virtuālā skola ir veids, kā uzrunāt vairāk cilvēku, turklāt arī tos, kuri nedzīvo Latvijā.

Kādā brīdī abi ar vīru sapratām, ka varam strādāt attālināti un nav vērts uzturēt dzīvokli Rīgā, lai reizēm turp aizbrauktu, un tā noenkurojāmies Užavā pavisam, plānojot, ka ar laiku varētu pārcelties uz Ventspili. Divus gadus dzīvojām ar vienu kāju Užavā, ar otru Rīgā, bet jau gadu esam šeit pavisam. Sākumā man kā rīdziniecei šis lēmums saistījās ar nelielu krīzīti, bet tagad esmu ļoti laimīga par dabu, par jūru un svaigo gaisu. Es to tiešām novērtēju!

Vairākas reizes sarunā pieminējāt Dievu. Kā Viņš ienāca jūsu dzīvē?

Viņš vienmēr ir bijis klātesošs. Kad biju maza meitene, man nebija domas, ka Dieva nav. Skaidrs, ka ir! Es jau minēju, ka barikāžu laikā ar mammu aizgājām uz baznīcu, un man šķiet, Atmodas laikā reti kurš bija neticīgs. Baznīcas bija pilnas, cilvēkos bija patiesas alkas pēc brīvības. Un bija sajūta, ka ir jālūdz Dievs, lai Viņš šo brīvību dod. Reiz biju baptistu jauniešu nometnē, un vakaros tajā bija viesi, kuri runāja par evaņģēlija vēsti un Kristus nopelnu.

Mani īpaši uzrunāja Viljama Šulca runa par to, ko Dievs katra mūsu labā ir darījis, sūtot savu dēlu Jēzu uz zemes. Pēc pāris gadiem kristījos. Man bija svarīgi publiski paust savu attieksmi pret Dievu. Tagad apmeklējam Užavas baptistu draudzi, bet reizēm iegriežamies Ventspils baznīcā. Kad bijām aktīvi Mateja draudzē Rīgā, strādāju draudzē par bērnu kalpošanas nozares vadītāju. Užavā viss, protams, ir stipri mazāks un ģimeniskāks, turklāt šeit esmu kopā ar savu pirmo svētdienas skolas skolotāju no Mateja Dzintru Skuju. Viņa Užavā ir organizējusi vairākas vasaras Bībeles skolas, un mēs arī piedalījāmies to rīkošanā.

Vai jums ir pazīstamas situācijas, kad tu lūdz, lūdz, bet atbilde tā arī nenāk?

Jā, ir bijuši šādi brīži, bet tad es atslābstu un saku: “Dievs, Tu zini, ka es gribētu to vai šo, lai tad tas paliek Tavā ziņa, kad un vai es to saņemšu.” Palaikam, protams, Viņam atgādinu savas vēlmes, jo īpaši tad, ja gadiem lūdzu par kādu cilvēku, bet viņš neatgriežas pie Dieva. Bet es taču nevaru iet un dot otram ar Bībeli pa galvu. Mani iedrošina apziņa, ka Dievs redz lielo bildi un katra cilvēka vietu tajā. Ticu, ka katram no mums uz zemes ir savs uzdevums – vienam lielāks, otram mazāks. Un mūsos ir alkas noskaidrot, kāda jēga mums ir dzīvot un būt.

Un kāda ir jūsu dzīves jēga?

Man šķiet, tā ir saistīta ar bērniem, izglītību, gaismu, atstājot pozitīvu pēdu nospiedumos tajos cilvēkos, ar kuriem krustojas mani ceļi.

Par ko domājat vakarā, kad diena ir galā?

Vīrs jau daudzus gadus vakaros bērniem lasa priekšā grāmatas, bet pirms tam mēs visi sanākam kopā, katrs izstāsta, par ko ir pateicīgs. Tad viens no vecākiem pielūdz Dievu, es dodu katram buču, svētīju katru bērnu. Kamēr bērni klausās Andra lasījumus, es vai nu pabaudu mirkli vienatnē, vai arī steidzu pabeigt vēl kādus dienas darbus. Apzinos, ka man ir jāiemācās vismaz stundu pirms gulētiešanas aizvērt datoru un nolikt malā telefonu. Kad apguļos, pasaku Dievam paldies par nodzīvoto dienu, bet, ja ir kāds stress, atdodu Viņam visas savas nastas.