Svetas stāsts: "Tētis regulāri sita mammu un vienā reizē gandrīz nosita mūsu acu priekšā"

Sveta stāsta: “Jēkabpils gadījuma iespaidā pēdējā laikā medijos un sabiedrībā daudz runā par vardarbību ģimenē, bet mana bērnības pieredze liecina, ka sieviešu, kas regulāri cieš no vardarbības ģimenē, ir ļoti daudz.

Neskaitot manu mammu, zinu vēl vismaz trīs sievietes, pret kurām vīrieši (visbiežāk vīri vai civilvīri) izturējušies agresīvi un pacēluši roku.”

Kad tētis piedzērās, viņš mēdza sist mammu

Viņa dalījās savās bērnības atmiņās: “Tās caurstrāvo vardarbība un alkoholisms. Protams, ne jau visu laiku tētis bija piedzēries un ne jau visu laiku sita mammu, bet tas notika regulāri.

Es tagad nevaru pateikt, cik bieži viņš kāvās, bet atceros, ka tas notika gandrīz ikreiz, kad viņš piedzērās.”

Pēkšņi pamodos no mammas šņukstiem

Sveta raksturoja kādu spilgtu vardarbības epizodi, kas dziļi iespiedusies viņas atmiņā. “Atminos, ka bija vasara. Mēs ar brāli mierīgi gulējām savās gultās, kad pēkšņi pamodos no mammas šņukstiem. Domāju, kas gan noticis, ka viņa pa nakti tā raud, varbūt kaut kas sāp.  

Kaut kā nevarēju uzreiz aizmigt. Pēc brīža saklausīju arī tādus kā mammas kunkstus. Tikai pēc laika sapratu, ka viņa mēģināja uzvesties pēc iespējas klusāk, lai nepamodinātu mūs, bērnus.

Tētis sita pa mammas seju

Dzirdot mammas raudāšanu un vaidēšanu, izkāpu no gultiņas un devos lejā pa kāpnēm. Apstulbu no redzētā. Tētis sēdēja uz mammas vēdera, gurniem, atvēzējās un sita ar kulaku pa viņas seju…

Mamma kaut kā mēģināja viņu apturēt un izvairīties no sitieniem, bet viņai tas ne pārāk izdevās, jo tētis bija fiziski stiprs vīrietis. Viņš pat skaidrā bija bravūrīgs un izaicinošs, kur nu vēl dzērumā.”

Gribēju mammai palīdzēt, bet bija arī ļoti bail

Sveta turpināja: “Kad mamma pamanīja mani, viņa iekliedzās, lai es eju atpakaļ uz gultiņu, lai nestāvu te un neskatos. Arī tētis, paskatījies uz mani, uz brīdi tā kā saminstinājās.

Es nezināju, ko darīt. Gribēju mammai palīdzēt, bet vienlaikus bija arī ļoti bail. Es, aptuveni 5-6 gadus veca meitene, uzskrēju augšā, palīdu zem segas, aizspiedu ausis un centos nedzirdēt, kā mamma raud un kliedz.”

Nekad neziņoja policijai

“Šī bija tikai viena no vardarbības epizodēm, bet kopumā tādu manā bērnībā bija diezgan daudz. Atceros, ka dažkārt iejaucās arī kaimiņi, jo mamma sišanas laikā bija kliegusi un saukusi palīgā. Neatceros, ka kādu reizi notiekošajā būtu iesaistījusies policija vai kāds cits likumsargs. Visticamāk, tas bija tādēļ, ka dzīvojām laukos un tuvākā pilsēta, kur atradās policijas iecirknis, bija padsmit kilometru attālumā.

Mamma kaunējās no notikušā

Šodien tas nozīmē nieka 10-15 minūšu braucienu ar auto, bet tolaik arī nebija parasts, ka tādu gadījumu pēc traucē policiju. Tā teikt, tā ir ģimenes iekšējā lieta, kas arī iekšienē ir jāatrisina, neiesaistot liekus cilvēkus un nepiesaistot lieku uzmanību.

Tagad domāju, ka mamma arī kaunējās par notiekošo. Cik vien iespējams, viņa slēpa vardarbības sekas. Zilumiem viņa lika priekšā matus, plakstiņus centās nopūderēt, nekad neteica, ka viņai kaut kas sāp. Tikai laiku pa laikam raudāja (vismaz tad, kad domāja, ka mēs, bērni neredzam).

Centās slēpt vīra agresiju no apkārtējiem

Kad kāds pajautāja, kas noticis, viņa kaut ko nomurmināja, ka sasitusies, pakritusi vai uzskrējusi kaut kam virsū. Lai gan nedzirdēju, ka kāds kaut ko teiktu tieši acīs, tomēr mazā ciematiņā jau nevarēja noslēpt tādas lietas.

Parasti nākamās dienas pēc vardarbības mamma bija mazrunīga. Atceros, ka pēc manis minētās epizodes viņa pat negribēja lasīt vakara pasaku. Teica, ka sāpot galva. Es vēl toreiz sadusmojos uz viņu, ka izlasīja tikai vienu mazu četrrindīti.”

Tēta nebeidzamā solījumu virkne

Un kā pēc tam izturējās tētis? “Par tēti ir īpašs stāsts. Otrā dienā viņš parasti izgulēja dzērumu, bet pēc tam centās mammu apvārdot, ka tas tikai tā nejauši gadījās, ka viņš to nebija domājis nopietni, ka tā bija pēdējā reize, ka patiesībā viņš mammu ļoti mīl, ka viņš jūtas vainīgs, ka grib palikt kopā, ka atmetīs dzeršanu, ka atradīs darbu, ka nenodzers visu naudu, ka vairs nepīsies apkārt, ka rūpēsies par ģimeni, ka meklēs palīdzību u.tml.

Var jau būt, ka viņš tiešām centās un, sakot šos solījumus, pats tiem ticēja (droši vien arī mamma noticēja), bet es kā bērns nekādus lielos uzlabojumus nesajutu. Iespējams, kādu brīdi viņš nedzēra un nekāvās, bet pēc laika riņķa dancis atsākās.”

Citu klātbūtnē bija galants vīrietis

Sveta pastāstīja, ka parasti kautiņi notika vēlu vakaros, naktīs, kad tētis atgriezās mājās no iedzeršanas. “Neatceros, ka kādreiz viņš būtu sitis mammu pa dienu, īpaši tad, kad citi bija klāt. Tad viņš bija galants vīrietis.

Ja tētis bija dusmīgs (un sadusmoties viņš varēja pat par vismazāko sīkumu), pa dienu mēs ar brāli dabūjām pa dibenu, bet mammu viņš fiziski neaiztika. Viņa bija “vainīga” tikai tad, kad viņš bija piedzēries vai tikko beidzis dzert.”

Kāpēc mamma nemeklēja palīdzību?

“Jūs varbūt domājat, kāpēc mana mamma ilgstoši pacieta vardarbību un nemeklēja palīdzību? Es arī tā domātu, ja vien nepazītu savu mammu.

Pirmkārt, 80.gados, 90.gadu sākumā manos laukos neviens nebija dzirdējis par krīzes centriem. Pat nezinu, vai tādi jau bija izveidoti, varbūt tikai Rīgā. 

Tētis draudēja atstāt mammu pliku un nabagu

Otrkārt, šķiršanās no vīra (kaut arī dzērāja un varmākas) ir ļoti smags lēmums, kas maina visu sievietes dzīvi.

Reiz, kad dzirdēju mammu ierunājamies, ka viņa turpmāk gribētu dzīvot bez tēta, viņš dusmās sāka kliegt, lai viņa iet prom, ja kaut kas nepatīk! Lai savācot savas parpalas, bet māja, mašīna, saimniecība, kūts, zeme, traktors u.c. vērtīgās lietas paliks viņam, jo viņš ir galvenais ģimenes apgādnieks. Viņš draudēja, ka mamma paliks plika un nabaga. 

Mamma arī baidījās pamest tēti

Ar šodienas domāšanu saprotu, ka šķiršanās gadījumā tētis viens pats nevarētu paturēt visu kopdzīves laikā iegūto īpašumu (īpaši tāpēc, ka viņam bija divi nepilngadīgi bērni – es un mans brālis), bet, visticamāk, mamma viņam tobrīd noticēja. Viņai nebija augstākās izglītības, viņa nebija gājusi smalkās skolās, viņa bija beigusi tikai arodskolu. Viņa bija vienkāršs lauku cilvēks.

80.gadu beigās un 90.gadu sākumā laukos ar darbu bija ļoti sarežģīti. Mamma tolaik nestrādāja algotu darbu, jo arī pašu saimniecībā pietika darāmā.

Domāju, ka arī materiālo apsvērumu dēļ mamma baidījās pamest tēti, lai arī viņš dzēra un kāvās. Lielu daļu ienākumu viņš vienkārši nodzēra, bet kaut kāda daļa naudas droši vien nonāca līdz ģimenes kopējai kasei,” Sveta sprieda.

Aicina cietušās sievietes meklēt palīdzību

Runājot par savu bērnības pieredzi un plaši izskanējušo Jēkabpils vardarbības gadījumu, Sveta uzsvēra, ka sievietēm tādās situācijās noteikti jāvēršas pēc palīdzības un nevajag turpināt gaidīt, ka situācija atrisināsies pati no sevis.

“Tagad ir dažādas palīdzības iespējas, krīzes centri un sociālie dienesti. Mīļās sievietes, lūdzu, pārtrauciet paciest pret sevi un bērniem vērstu agresiju! Es redzēju, kas notika ar manu mammu, dzīvojot blakus varmākam. Es zinu, cik daudz darba man bija jāiegulda, lai neitralizētu šo bērnības pieredzi.

Sargiet sevi un savus bērnus!

Paldies Dievam, mans tētis nenosita mammu, kā to izdarīja vīrietis Jēkabpilī, bet, godīgi sakot, tālu no tā nebija… Mēs ar brāli to redzējām paši savām acīm.

Neklusējiet un sargiet sevi un savus bērnus! Neļaujiet vīrietim jūs sist vai citādi fiziski iespaidot! Ejiet prom no tādām attiecībām, cik vien ātri varat,” Sveta uzrunāja vardarbībā iesaistītās sievietes un piebilda, ka tādos gadījumos noteikti nav vērts palikt kopā arī bērnu dēļ.

Nepalikt kopā bērnu dēļ

“Bērni jūt, kas notiek ģimenē un kādas ir mammas un tēta attiecības pat tad, ja jūs cenšaties slēpt vardarbību. Daudz vairāk bērni iegūs, ja dzīvos bez tēta, nekā kopā ar tēti, kas regulāri dzer un sit mammu.

Ja vīrietis ir vardarbīgs pret savu tuvāko cilvēku (sievu), tad iespējams, ka ar laiku viņš kļūs vardarbīgs arī pret bērniem. Arī mēs ar brāli bērnībā tikām sisti. Toreiz mums tas likās normāli, jo nezinājām par citu attiecību modeli, bet tagad saprotu, ka bērnus var audzināt arī bez siksnas.”

Neklusēt, bet rīkoties drosmīgi

“Manai mammai tolaik nebija resursu (ne emocionālu, ne praktisku, ne finansiālu), lai izšķirtos no tēta, un es nezinu, kā būtu beigusies viņas dzīve, ja tētis nebūtu smagi saslimis un pēc vairākiem gadiem nomiris. Visticamāk, manas mammas šodien vairs nebūtu starp dzīvajiem.

Bet tagad ir citi laiki! Vardarbība ģimenē vairs netiek tolerēta un uzskatīta par ģimenes iekšējo lietu, par ko sievietei jākaunas. Tāpēc aicinu sievietes neklusēt un rīkoties drosmīgi, cīnoties par sevi un savu dzīvi,” Sveta aicina cilvēkus, kas dzīvo vardarbīgās attiecībās, meklēt palīdzību un izeju no tām.

Avots: www.kasjauns.lv