Labklājības ministre Evika Siliņa: "Es biežāk gatavoju ēst, bet kūkas labāk padodas izcept meitai"

Mani bērni ir jau salīdzinoši lieli, un ikdienas pienākumus ģimenē dalām visi pieci. Taču milzīgs atbalsts man ir vīrs, kurš spēj sakoordinēt bērnu treniņus. Esam droši vien kā liela daļa ģimeņu – tas, kurš var, aiziet uz veikalu nopirkt pārtiku un uztaisa ēst. Ikdienā katrs esam ļoti aizņemti ar darba pienākumiem, treniņiem, ir dažādas tikšanās, un atklāti jāsaka – laiks tādai “godīgai” darbu sadalei neatliek. Esam viens otram pielāgojušies, un visa sadzīve notiek dabiski.

Tomēr visa pamatā ir savstarpēja sadarbība, un mājas lietas cenšas darīt tas, kurš mūsu komandā ir attiecīgajā brīdī pieejamāks. 

Atklāta saruna starp ģimenes locekļiem un situācijas pieņemšana, ka mums ir tāds dzīves ritms un pienākumi, kādi ir, un tie paņem mūsu laiku. Nevar novilkt striktu līniju, lai visi mājas darbi būtu sadalīti pavisam taisnīgi. Mēs stereotipiski mājas pienākumus nedalām, jo gan es, gan vīrs un bērni ieliek veļu veļas mašīnā, bet es biežāk gatavoju ēst, jo man labāk sanāk. Savukārt kūkas labāk padodas izcept meitai.

Kopīgi pienākumi mūsu ģimenē veido kopības un atbildības sajūtu citam par citu. Bērniem par palīdzību mājas darbos noteikti pasaku paldies.

Atceroties laiku, kad bērni bija mazi, man būtu noderējusi tāda kā SOS aukle, kas varētu, piemēram, reizi nedēļā atnākt uz četrām stundām un iedot mammai atelpas laiku. Iespējams, par šādu pakalpojumu varētu domāt arī Latvijā. Bet kopumā varu teikt, ka esam ļoti atbalstoša valsts vecākiem, kuriem ir bērni līdz divu gadu vecumam.