Psiholoģe: vecāki neizprot, ko nozīmē emociju regulēšana

Bērna emociju regulēšanā ļoti liela nozīme ir pieaugušo cilvēku piemēram. Bieži vien pieaugušie paši neprot regulēt savas emocijas vai dara to vāji, piemēram, autobusā kliedzot uz bērnu, kurš nokritis pie zemes un niķojas: “Celies augšā! Ko tu guli!”

Mēs neizprotam emociju regulēšanu 

Psiholoģe sacīja: “Šī ir viena no Latvijas galvenajām problēmām. Pirmkārt, pieaugušie neizprot, ko nozīmē regulēt emocijas. 

Mēs esam pieauguši un ikdienā savas emocijas izstrādājam citādāk, piemēram, pārstrādājoties, izrunājoties ar draugiem, komunicējot “Instagramā”, “TikTokā”. 

Šādā veidā mēs savas emocijas regulējam. Mēs atrodam kaut kādus veidus, kā emocijas izlikt uz āru it kā sociālā veidā.” Tāpēc ikdienā apkārtējie mūs reti redz spēcīgās emocijās tādās situācijās, kas nav saistītas ar bērniem. 

Paskatīties uz sevi ar bērna acīm 

Runājot par emociju regulāciju, jāsaprot, ka lielās emociju vētras ir sekas tam, ka emocijas iepriekš nav regulētas. 

“Emociju regulācija notiek līdz vētras brīdim.” 

Būtu svarīgi padomāt, ko bērns redz, skatoties uz savu vecāku emocijām un to paušanu. “Es bieži vecākiem saku: “Ko jūsu bērns redz, kad viņš skatās uz jums? Paskatieties uz sevi ar bērna acīm! Kā viņš redz jūsu ikdienas sarunas par emocijām?”

Kā vecāki pauž neapmierinātību un prieku? 

Speciāliste aicināja pieaugušos paskatīties uz sevi un savām emociju izpausmēm ar bērna acīm. Piemēram, kā es reaģēju, kad partneris novietoja automašīnu citādāk, nekā es gribēju? Kā izturējos, kad nevarēju noparkoties iecerētajā vietā un tāpēc bija vairākkārt jābrauc apkārt kvartālam? 

“Kā jūs par emocijām runājat ikdienā? Kā tās izskan? Piemēram, gaidāms kāds foršs notikums, atvaļinājums. Kādiem vārdiem jūs runājat? Vai sakāt: “Cik forši, es nevaru sagaidīt! Man ir nepacietība, vēders kņud, gribu daudz ko darīt u.tml.” Tam ir jāizskan pieaugušo sarunās. 

Bļaušana kā risinājums 

Bieži vien pieaugušie grib iemācīt bērniem emociju regulāciju, pašiem ikdienā par emocijām nerunājot vai darot to minimāli. 

Tad gadās krīzes situācijas, kad bērns izdomājis pārbaudīt robežas un tāpēc nekārtos mantas vai nedarīs to, ko vecāki viņam saka. Tad vecākiem paceļas dusmas, bet kā viņi tās rāda, kā risina šīs problēmsituācijas? Ar bļaušanu!” 

Līdz ar to bļaušanu dusmu situācijās pārņem arī bērns. 

“Nevar sagaidīt, ka bērns brīdī, kad ir iespītējies, darīs kaut kā citādāk, ja viņš nebūs redzējis citus variantus, ja viņam nebūs piedāvāti citi varianti!” speciāliste teica. 

Kā kaut kas, tā uzreiz bļauj

Bļaušana dusmās var izveidoties arī kā ikdienas paradums. “Kad vecāki bļauj, viņi kairina savu nervu sistēmu. 

Pašiem vecākiem izdalās stresa hormons kortizols, kas ir kaitējošs smadzenēm, ja ir daudz. Tad tas burtiski ēd nervu šūnas. 

Ja vecāki uzbļauj vienreiz, pēc laika – otrreiz, bet vēl pēc laika – trešo reizi, tad veidojas paradums, ka dienu dienā ir jābļauj, jo smadzenes, bieži nonākot spriedzes stāvoklī, ir kļuvušas vājākas. Tās ātrāk reaģē uz ārējiem stimuliem,” viņa paskaidroja. 

Grūti pārtraukt bļaušanas ciklu 

Bieži vien vecāki jautā, kā lai to maina un pārstāj bļaut. “Bet, ja tu esi iekāpis bļaušanas ciklā, tad ir ļoti grūti to pārtraukt. 

Kas notiek ar bērnu? Ar viņu notiek tieši tas pats! 

Viņš arī visu laiku ir stresā. Tieši tāpēc bērni sāk reaģēt strauji, ātri un emocionāli neatbilstošās situācijās. Viņu smadzenes jau ir pavājinātas un straujāk un ātrāk reaģē uz ārējās vides kairinātājiem.

Līdz ar to bļaušana kopumā ir pilnībā jāizslēdz, jo tas ir pamats, kas veido citas krīzes un ātras aizsvilšanās. Tur jāizmanto citas stratēģijas,” psiholoģe atzina.

Avots: www.jauns.lv