Tēva loma bērna izglītībā un kognitīvo spēju attīstībā: ko zinātnieki līdz šim izpētījuši

Kas īsti ir tēva iesaiste bērna attīstībā?

Par tēva iesaisti bērnu audzināšanā ir mazāk pētījumu nekā par mammas lomu šajā procesā [1], tamdēļ zinātnieki pagaidām nav skaidri definējuši, kādi tieši ir tēva uzdevumi bērnu audzināšanā un izglītošanā. Nav pilnībā skaidrs, kādas tēva rīcības tiešā vai netiešā veidā ietekmē bērna attīstību, taču ir skaidri virzieni, kuros tēva iesasite ir nepieciešama, lai veicinātu bērna sniegumu un kognitīvo prasmju attīstību* [2]. 

Sākotnēji varētu šķist nesaprotami, kāpēc pētniekiem nav skaidrs, kas tēvam ir jādara, lai veicinātu bērna zināšanu un prasmju attīstību. Šķiet saprotami – ja vecāks vēlas, lai bērns lasa, tad kopīgi ar viņu mācās burtus un likt tos kopā zilbēs. Vai, piemēram, ja grib, lai bērns spēlē futbolu, tad māca viņam šīs prasmes. Protams, konkrētām aktivitātēm ir nozīme bērna noteiktu prasmju attīstībā, piemēram, ir pierādīts, ka tēvi veicina sava bērna lasītprasmi un interesi par lasīšanu un rakstīšanu, kopīgi rakstot, lasot un daudz sarunājoties. Kopīgu izglītojošu aktivitāšu veikšana ir visbiežāk pētītais tēva un bērna mijiedarbības aspekts, taču ir arī citi nozīmīgi aspekti, kas tiešā vai netiešā veidā ietekmē bērna spēju attīstību [3]. 

Kā tēvs var iesasitīties bērna audzināšanā, lai veicinātu viņa sniegumu, kognitīvo prasmju attīstību?

Tēva iesaisti bērna attīstības veicināšanā var definēt, domājot, piemēram, par skolas aktivitātēm – vai tēvs ir iesaistīts skolas dzīvē, vai piedalās sarunās ar pedagogiem, vai palīdz bērnam izprast skolā uzdotos mājas uzdevumus [4], vai tēvs mājās palīdz savam bērnam apgūt kādas prasmes, kuras nepieciešamas skolā, piemēram, lasītprasmi vai skaitīšanu[5]. Vienlaikus pētnieki norāda, ka nozīme ir arī tam, vai tēvs ar bērnu kopā spēlē sporta spēles, dodas uz muzeju vai kino, jo arī tas ietekmē bērna sniegumu skolā [6].

Lai gan tēva iesaiste nozīmē  to, cik daudz laika viņš pavada tiešā kontaktā ar savu bērnu, sarunājoties, aprūpējot, fiziski spēlējoties bērna vajadzībām un vecumposmam pielāgotā veidā [7], vienlaikus nozīmīgi ir arī tas, cik kvalitatīva ir savstarpējā tēva un bērna mijiedarbība. Kvalitatīvu savstarpējo mijiedarbību nodrošina tēva emocionāla pieejamība, atbalsts un iesaiste kontaktā ar bērnu jeb tas, cik ļoti tēvs ir atsaucīgs bērna vajadzībām pretstatā pieprasīšanai/piespiešanai rīkoties atbilstoši saviem ieskatiem. Piemēram, bērns kopīgas riteņbraukšanas laikā ir izvēlējies nevis braukt ar riteni, bet gan stumt to un iet kājām. Šādā situācijā tēvs var likt bērnam, viņaprāt, rīkoties pareizi, norādot, ka velosipēds nav domāts stumšanai, un tam ir jāsēžas virsū un jābrauc. Vai arī tēvs var atsaukties bērna vēlmei stumt velosipēdu pie rokas un pielāgoties viņa darbībai – pat, ja tas izjauc plānus un sagrauj tēva priekštatus par to, kā būtu jādara.

Pielāgojoties bērnam, tēvs var pastāstīt, kā jāpagriež stūre, lai braucamrīks grieztos noteiktā virzienā, vai pastāstīt, kā likt kājas, lai pedāļi nenoskrāpē tās. 

Savukārt būt emocionāli pieejamam tēvam nozīmē ļaut bērnam justies tieši tā, kā bērns jūtas, nemēģinot kādas viņa reakcijas, izpausmes uzreiz noslāpēt, izlabot vai noraidīt, pazemojot bērna emocionālo reakciju (“kas tu bebis esi, ka raudi?”). Pieņemt bērna emocijas var, piemēram, sakot – “hei, es redzu, ka šī situācija tev ir grūta” (neatkarīgi no tā, vai tēvam pašam tiešām šķiet šī situācija grūta un bērna emociju reakcija atbilstoša) – un tad atbasltīt bērnu jeb domāt, par to, kas varētu palīdzēt mazajam nomierināties. 

Tēviem it īpaši jāpiedomā par to, ka brīžos, kad bērnam ir emocionāli grūti, mēs sākumā saslēdzamies ar bērnu uz viena viļņa un tikai tad pamācām viņu. 

Piemēram, kā jūs kā tēvs rīkotos, ja bērns paklūp, sasitas un raud, jo nav aizšņorējis savas kurpes? Tipiski pirmā atbilde, kas iešaujas prātā, ir sašutums un dusmas uz bērnu, jo jūs taču viņam jau desmit reizes esat teicis, ka nevar skriet, ja kurpes nav aizsietas. 

Ja vien tēvs grib, lai viņam ir labas attiecības ar bērnu, lai viņā ieklausās, tad brīdis, kad bērns ir emocijās un sāpēs, jo ir paklupis, nav īstais, lai viņu uzreiz pamācītu. 

3 soļi, ko darīt

1. Saslēdzamies ar bērna sāpi (jā, pats bija vainīgs, bet no kritizēšanas labāk nepaliks nevienam). “Oh, tu nokriti. Izskatās sāpīgi”
2. Palīdzam nomierināties (“pietiek raudāt” nepalīdzēs nomierināties). Palīdzoša būs, piemēram, bērna samīļošana vai, klusībā pietupjoties, pasniegta roka viņam.  
3. Mācām! Bet caur patiesu interesi un iejūtību. “Hei, kā tā gadījās? Kā varam šo labot, lai nākamreiz tā negadās” (“es taču teicu” – paturam pie sevis). Un, jā, šis būs jādara 1000 reižu pēc kārtas. Labu attiecību uzturēšana ir grūts darbs.

Varētu rasties jautājums – kāds sakars bērna emocijām ar bērna sasniegumiem? Īsā atbilde ir pavisam vienkārša. Pirmkārt, cilvēki vislabprātāk mācās no tiem, ar kuriem viņiem ir labas attiecības, kuru priekšā nav baiļu kļūdīties. Otrkārt, ja vecāks tiek galā ar bērna  un savām emocijām, palīdz tās regulēt, tad bērns var patiešām ar prieku izzināt pasauli, mācīties, spēlēties, savukārt izjūtot trauksmi (baidoties, piemēram, no vecāka dusmu uzplūdiem, kritikas), bērns nav gatavs mācīties un izzināt pasauli, jo viņš atrodas vairāk izdzīvošanas režīmā – “kas man jādara, lai izvairītos no soda”.

Kādi ir tēva iesaistes ieguvumi?

Tie tēvi, kuri saviem bērniem sniedz emocionālu atbalstu, ir gādīgi un spējīgi nodrošināt bērnu finansiāli, veicina viņa valodas kompetenci un kognitīvās spējas [8]. 

• Tie puiši, kuru tēvi aktīvi iesaistās mācību procesā, saņem labākas atzīmes un vidēji viņu sniegums ir kā gadu vecākiem bērniem. 
• Savukārt meitenēm, kurām ir labas attiecības ar tēviem, ir labākas matemātiskās prasmes. 

Tēva iesaiste bērna skolas aktivitātēs būtiski prognozē labāku akadēmisko sniegumu, pozitīvāku uzvedību un sociāli-emocionālās prasmes – saprast sevi, citus, veidot attiecības ar citiem, saprasties ar citiem un pieņemt atbildīgus lēmumus pret sevi un citiem.
Tāpat, ja tēvi iesaistās bērna izglītošanā, skolas apmeklēšana uzlabojas un skolēni vairāk iesaistās mācību iestādes aktivitātēs. 

Pretstatā, ja tēvi neiesaistās bērnu izglītošanā, pastāv divas reizes lielāka iespējamība, ka skolēns paliks uz otru gadu vai pametīs skolu priekšlaikus.

Pētījumu pārskati (daudzu iepriekšēju pētījumu kopīgs apskats) rāda, ka ir statistiski nozīmīga pozitīva saistība starp tēva iesaisti un bērna kognitīvām spējām agrīnā bērna vecumā, turklāt vairāk pat kā mātes iesaiste šajā laikā [9].  

Kas veicina tēva iesaisti?

• Tēva un bērna personiskie aspekti – mentālā veselība, vecāka izlglītības līmenis,  bērna temperaments un personība.
• Attiecību aspekti – ja ir konflikti starp bērna māti un tēvu, tad tēvi mazāk aprūpē savus bērnus un mazāk iesaistās fiziskās aktivitātēs ar viņiem.
• Labvēlīgi apstākļi – ja vecākiem ir finansiālas grūtības, mazāk atbalsta no ģimenes un draugiem, tie visi ir svarīgi faktori, kas nodrošina tēva iesaisti

*Kognitīvās spējas – Amerikas psihologu asociācija kognitīvās spējas definētē kā spējas, kuras ir iesaistītas uztverē, mācīšanās procesā, atmiņā, izpratnē, apzinātībā, loģiskā spriestspējā, lietu izpratnē, lemtspējā, intuīcijā un valodā (VandenBos, 2015).  

Raksts tapis ar Izglītības un zinātnes ministrijas atbalstu. 

Avoti

1. (Downer et al., 2008)

2. (Palkovitz, 2002; Pleck, 2007, 2010). 

3. (Varghese & Wachen, 2016)

4. (Grolnick and Slowiaczek, 1994; e.g., Hill, 2001)

5.  (Hill, 2001)

6. (Nord et al., 1997)

7.  (Lamb et al., 1987)

8. Black et al. (1999).

9. Flouri and Buchanan, 2004; McBride et al., 2005, 2009; Roopnarine et al., 2006; Saracho, 2007b; Downer et al., 2008; Coley et al., 2011; Fagan and Lee, 2012; McWayne et al., 2013; Duursma, 2014; Jeynes, 2015; Kim and Hill, 2015; Baker, 2017, 2018.

Rolle et al., 2019. Father Involvement and Cognitive Development in Early and Middle Childhood: A Systematic Review. Front. Psychol., 25 October 2019
Sec. Developmental Psychology 
Volume 10 - 2019 | https://doi.org/10.3389/fpsyg.2019.02405 https://www.frontiersin.org/articles/10.3389/fpsyg.2019.02405/full
https://www.fatherhood.gov/for-dads/father-involvement-education
Daniel Siegal. Whole Brain Child grāmata.