Bērns negrib sabučot kādu radinieku! Ieteikumi vecākiem, kā izlīdzināt situāciju

Vecāks var teikt: bērnam to negribas, un drīkst negribēt. Vai – mēs nespiežam apkampties tad, kad negrib. Vai arī – agrāk bija pieņemts, ka visiem pēc kārtas jāapkampjas un jāsabučojas, taču ne šoreiz. Ja pieaugušais pašam vecākam ir mīļš cilvēks, var teikt: es gan tevi varu apskaut! 
 

Pieaugušais var uzskatīt, ka tā ir cieņas izrādīšana. Taču tiek izpildīts noteikts sociāls rituāls, neatkarīgi no otra cilvēka vēlmēm. Ja cilvēks daudzas reizes dzīvē ir darījis to, kas viņam nepatīk, jo tā ir pieņemts, viņš to sāk normalizēt, uzskatīt, ka tā ir labi. Un tad izrādās: to drīkstēja nedarīt! Varēja visus radus, ko lika sabučot, nebučot! Jo kāpēc gan mazam bērnam būtu jāsniedz komforts pieaugušajam? 
 

Ir svarīgi, lai vecāks iestājas par bērna ķermenisko autonomiju arī šādos mazos brīžos. Ja vecāks neaizstāv, tad bērns var pieņemt: ir situācijas, kad man ir jāatsakās no sevis, jo otrs grib, neraugoties uz to, ka man ir nepatīkami, jūtos biedējoši, nedroši; tas iemāca neieklausīties sevī. 

Un brīdī, kad iestājas briesmas, ir grūti izlemt: tās ir vai nav briesmas? Pacietīšos, un būs labi. Taču šis nav tas diskomforts, kas ir jāpacieš! 

Ja mēs ejam pārgājienā un jānes smaga soma, tas arī ir diskomforts, taču tās ir pilnīgi citādas attiecības ar ķermeni. Te varētu teikt tāpat kā par labajiem un sliktajiem pieskārieniem – ir arī laba un slikta pacietība. 
 

Pret bērna diskomforta paušanu ir jāaizturas ar uzmanību un cieņu arī tāpēc, ka statistika liecina: astoņus no 10 dzimumnoziegumu gadījumiem veic pazīstami cilvēki. 

Ja ir cieņpilna attieksme no vecāku un citu pieaugušo puses, ja respektē bērna atteikumu vai nepatiku, viņš mācās, ka nav nosodāms vai vainīgs pie tā, ka nepieņem sava ķermeņa robežu pārkāpšanu. Arī tad, ja tas ir radinieks gados vai izskatās skumīgs atraidījuma dēļ. Bērnam jāiemāca, ka kontakta un attiecību jautājumos pateiktais “nē” ir – nē. Ka pie šī “nē” var turēties, pat ja cits cilvēks saka: tā nav pieklājīgi uzvesties, vecāki cilvēki jāciena, labi bērni klausa, kad tu biji maziņš, mēs ar tevi bijām draugi, vai ka – mēs taču esam draugi taviem vecākiem, mēs taču esam ģimene.
 

Tāpat šajā situācijā bērns iemācās, ka viņš, nonākot grūtībās, tostarp saistītās ar seksualitāti, var vērsties pie saviem vecākiem, un viņi uzklausīs un sniegs atbalstu. Bērnam jāzina ne tikai no vārdiem, bet arī no savas pieredzes dažādās ikdienas dzīves situācijās, ka vecākiem savu diskomfortu drīkst paust un viņi to respektēs. Šo cieņu pret sevi bērns iemācās, un tā kļūst par drošības stūrakmeni.