Mans bērns melo! Kāpēc tas notiek un ko noteikti nedarīt vecākiem?

Pamatmotivācija melot bērniem un pieaugušajiem krasi neatšķiras, parasti ir divi iemesli - vai nu kaut ko iegūt, vai no kaut kā izvairīties (visbiežāk soda, kauna). Līdz ar to, ja bērns melo, vecāki var sākt domāt par šīm divām lietām ko bērns vēlas iegūt no melošanas, vai no kā viņš baidās.
 

Dusmām šeit nav vietas! 

Pirmo reizi bērni parasti samelojas 2 līdz 3 gadu vecumā un tas saistīts ar valodas un domāšanas attīstīšanos, līdz ar to var teikt, jo labāk attīstās valoda un domāšana, jo lielāka iespēja kaut ko samelot, kas no vienas puses ir laba zīme, jo tas prasa nelielu plānošanu un norāda, ka kognitīvās spējas attīstās. 

Bieži arī šajā vecumā bērnu melošana nav apzināta, vismaz pirmās reizes, jo bērns vēl ir ļoti egocentrisks, viņš var daudz dzīvot iztēlē un fantāzijās.

Tāpat bērns ne vienmēr māk nošķirt, saprast, ka tas, ko viņš vēlas  nav iespējams uzreiz un tagad, ka citi nezina, ko viņš domā, viņš vēl nemāk iejusties ‘’otra ādā’’ utt.  

Vienlaikus bērnam liekas, ja viņš pateiks, piemēram, ka viņš kaut ko ir/nav darījis, vecāki tam ticēs, piemēram, bijis uz podiņa vai nav ēdis konfektes, kaut visa mute šokolādē. Šis nav arī vecums, kad vecākiem vajadzētu dusmoties uz bērnu vai sodīt viņu par melošanu, jo viņš ir tikai procesā, lai mācītos, ‘’kas tas ir un ko ar to darīt’’, tādēļ vecākiem būtu jāskaidro un jāstāsta, kāpēc melot nevajadzētu un skaidrot cēloni, kāpēc bērnam sanācis samānīties. 

Piemēram: “Es zinu, ka tev tik ļoti garšo un gribējās konfektes, ka tu tās paņēmi pa kluso, bet būtu labāk, ja tu nāktu man paprasīt un mēs varētu visu sarunāt!’’. Vajadzētu izvairīties no tā, ka vecāki priecājās par bērna melošanu, jo tad tas var kalpot kā pastiprinājums tam, lai bērns to darītu vēl biežāk. 
 

Lietas jāsauc īstajos vārdos

Vecāki nedrīkst būt arī bargi un nosodoši, jo tas bērnu nobiedēs, bet viņam nebūs izpratne par ko vecāks ir tik dusmīgs un mudinās pēc iespējas mazāk vecākam ko atklāt. Tomēr tas nenozīmē, ka melus mēs nesaucam par meliem. Lietas ir jāsauc īstajos vārdos, tikai vecāku reakcijai ir jābūt mierīgai un adekvātai. 

Mazu bērnu vecākiem nevajadzētu bārt un par melošanu saukt bērna fantazēšanu, piemēram, ja viņš stāsta, ka viņam piemīt kādas superspējas vai tml.,

bet atspoguļot, ka viņš gribētu, lai viņam tās piemīt vai vienkārši apspriest tēlu  un situāciju par ko viņš fantazē. 
 

Kā reaģēt uz skolas vecuma bērna meliem? 

Bērnam pieaugot, paliek vieglāk pieskaņot emocijas un ķermeņa valodu  meliem, ja pirmsskolas vecuma bērnus vecāki vienmēr pieķers melos, tad līdz ar skolas sākšanos tas paliek sarežģītāk, jo bērni spēj labāk regulēt savas emocijas un izturēt spriedzi, kaut gan labi pazīstot savu bērnu, sākumskolā vēl bieži var pieķert bērnu melos.

Bērnudārza beigās un sākumskolā bērni bieži melo, jo grib vai nu sevi parādīt spējīgāku vai izvairīties no nepatikšanām, līdz ar to ļoti svarīga loma ir vecāku reakcijām, īpaši tad, ja bērns atnāk un izstāsta, ko ir sastrādājis vai kas atgadījies. 
 

Pat ja cita autoritāte ir piespiedusi viņam izstāstīt patiesību, vecākiem nekad nevajadzētu būt dusmīgiem  un bargiem. Jā, var sekot  sekas vai pārrunāt pastāvošos noteikumus, bet nevajadzētu būt reaktīviem un eksplozīviem. Reizēm bērni šajā vecumā melo, lai pārbaudītu robežas, ja tas ir tā, tad vecākiem ir svarīgi tās noturēt un palikt konsekventiem.

Ja bērns melo par pavisam vienkāršu lietu, tad der padomāt par to, kāpēc bērniem ir bail stāstīt patiesību? 

Vai viņa bailes par sekām ir iedomātas vai reālas? Vai vecāks bērna skatījumā ir prognozējams (vai bērns var justies droši par to, kā vecāks reaģēs)? Kādus uzvedības modeļus rāda vecāki? (Tiek šķirots, ko teikt vai neteikt mammai, tētim vai vecmāmiņai). 
 

Negaidi patiesību, ja melo pats!

Vecāki nevar prasīt no bērniem patiesību, ja paši melo bērniem vai nestāsta būtiskas lietas, jo bērni vēl ir ‘’mazi’’. Bērni jūt, ja vecāki kaut ko noklusē un tas ietekmē viņu uzvedību. Jo biežāk vecāki melo, jo lielāka iespēja, ka arī bērni to darīs. 
 

Vecumā no 5 līdz 6 gadiem un 9 līdz 10 gadiem bērniem ļoti svarīgi ir noteikumi un tas, lai viss būtu godīgi, līdz ar to viņi ļoti jūtīgi uztvers citu, un jo īpaši vecāku noteikumu pārkāpumus, svarīgi, lai šajā vecumā blakus esošie pieaugušie būtu labi paraugi un atzītu savas kļūdas. 
 

Vienlaikus tie paši noteikumi var būt iemels, kādēļ samelot, jo bērni negrib, lai viņus pieķer. Tā kā bērni šajā vecumā ir jau pietiekami lieli, tad šis ir arī laiks, kad var skaidrot un apspriest godīgumu, tā vērtību, ko tas dod  būt patiesam. Skaidrot, kādās situācijās ir ‘’atļauts melot’’, jo protams, mēs katrs šad tad melojam un bieži tos saucam par ‘’baltajiem meliem ‘’, kad mēs samelojam kādam, lai viņu nesāpinātu vai neapvainotu.
 

Cik daudz mēs drīkstam melot? 

Šī arī ir plaša tēma, ko apspriest ar bērnu. Cik daudz un kad mēs varam melot, lai neaizskartu otra jūtas vai kā mēs varam teikt patiesību, otru nesāpinot? Un kas sāpēs vairāk - meli vai patiesība? Šie visi ir jautājumi uz kuriem nav vienas atbildes, un ar kuriem arī pieaugušie mokās, jo morāle un ētika bieži mainās saistībā ar kontekstu un situāciju kurā cilvēks atrodas. 
 

Sākot ar 10 gadiem un pusaudžu vecumā bērni jau apzinās, ka noteikumi var mainīties, tos kāds rada un svarīgs ir arī sabiedrībā notiekošais. Bērni kļūst autonomāki savos spriedumos, nostiprinās vērtību sistēma un tas viss ietekmē arī melošanu. 
 

Pusaudžu vecumā, protams, kaut kādi meli būs, bet cik daudzi un kādi, tas būs atkarīgs no attiecībām ģimenē un to, kādā vidē bērns uzturas. 

Nav jāgaida, ka pusaudzis vecākiem stāstīs visu un būs draugs, bet svarīgi, lai viņš uzdrīkstētos nākt un runāt ar vecākiem tad, kad tiešām ir grūti vai nepatikšanas. 

Kopumā parastu un ‘’normālu’’ bērnu melošanu ietekmē daudzi un dažādi faktori, kurus var apkopot zem trim lielām grupām: 

• bioloģiskie; 
• vides;
• psiholoģiskie.

Visi šie faktori ir jāpatur prātā, domājot par bērnu melošanu. Visi bērni melo, bet kamēr tā nekļūst par pārāk biežu tendenci, vecākiem nebūtu jāsatraucas. Ja melošana kļūst par ikdienu, tad tas var signalizēt arī par kādiem nopietniem traucējumiem vai attiecību problēmām. Melošana var būt arī kā signāls, ka bērnam nepieciešama palīdzība un atbalsts .
 

Kā melošanu novērst? 

Lai bērnus atturētu no melošanas, svarīgi vecākiem vienmēr atcerēties, ka viņi ir tie, kas rāda piemēru, kas nozīmē būt atklātiem un godīgiem attiecībās ar bērniem un skaidrot lietu kārtību. 

Vienmēr novērtēt bērna atzīšanos un reaģēt mierīgi. Tas nenozīmē to, ka vecāks nedrīkstētu paust savas jūtas, var un vajag, bet jāpiedomā pie veida kā to paust. 

Līdzīgi ir arī ar sekām. Reizēm pietiek tikai ar situācijas pārrunāšanu, bet citreiz ir jābūt sekām, bet tās nevar būt bargi sodi, kas iedzen bērnu bezspēcībā, un agresija, jo tā tikai veicinās melošanu. Meli nepazudīs, ja bērnam būs bail no vecākiem. 
 

Bērnībā bērniem var lasīt priekšā pasakas, kurās kā vērtība parādās godīgums, un to apspriest. Bērnam pieaugot, var pārrunāt un apspriest gan dažādus sabiedriskus procesus, kuros parādās melošana, gan kopīgi skatīties filmas, kuros redzamas ētikas dilemmas, tās pārrunājot, var veicināt domāšanu par vērtībām un atbildību.