Kā savaldīties un dusmās nepateikt visu, ko patiesībā domā. Noderēs arī, kad nav pacietības pret bērnu

“Ir svarīgi, ka mēs savas dusmas ņemam vērā, jo tās liecina, ka kaut kādā ziņā robežas ir pārkāptas. Tas ir jāņem vērā! Dusmas nedrīkst ignorēt,” uzsver psiholoģijas doktore Sabīne Bērziņa.

Dusmu savaldīšana

“Ne vienmēr dusmas ir jāsavalda! Pārāk bieži mammām šķiet, ka viņām ir jābūt savāktām,”  norāda eksperte, “Katrā kultūrā ir viens multeņu varonis, kas ataino to, kādai it kā ir jābūt mammai. Mammām Latvijā tā ir multfilma par Bingu, kam ir draugs Flops, kurš vienmēr ir tik savākts, tik maigi un saprotoši atbild. Taču patiesībā ir vieta un laiks, kad mēs dusmās dusmīgā veidā nododam ziņu, ka, hei, šis vairs neiet cauri, tas vairs neder un ka man ir dusmas.” 

• Dusmām ir vieta un tā ir veselīga daļa no realitātes – ka mēs sadusmojamies.
• Ir jātrenē prasme savaldīgā veidā paust to, ka ir dusmas. “Visbiežāk diemžēl to sanāk pateikt, kad dusmas ir jau nesavaldīgas, kad jau dzirdam sevi izsaucamies: nu kas ir! Vai tiešām? Ja tā noticis, mēs tāpat varam pakāpties soli atpakaļ un teikt: fu, es tikko sevi dzirdēju un šādā veidā man to nevajadzēja pateikt, tomēr man tiešām ir dusmas. Es tagad aiziešu no šīs situācijas, lai izelpotu, bet vispār man ir milzīgas dusmas. 
• Savaldīgs veids, kā dusmoties, būtu to skaļi tā arī pateikt: man ir dusmas. Un tam pieder runāšana skaidrā un vienlaikus enerģiskā valodā: man par šo ir dusmas! Es jūtu, ka tūlīt vairs nevarēšu savaldīties un varbūt man nāks ārā lietas, kuras es pēc tam nožēlošu, bet šobrīd man ir dusmas un man ir jāaiziet, lai mazlietiņ varu savākties un neatbildu nesavāktā veidā.
• Jebkurš brīdis ir labs, lai pēc dusmu uzplūdiem atkal savāktos – pat ja ir sanācis pateikt ko tādu, par kuru pašam ir jautājums: kāpēc es tā pateicu? Varbūt tas notiek pēc pāris minūtēm, varbūt nākamajā dienā, varbūt tikai pēc gada. Jebkura veida savākšanās ir laba.

“Ja jautātu, cik man pašai bieži izdodas tādā savaldīgā veidā pateikt, ka man šobrīd ir milzīgas dusmas, tad varu teikt, ka tas sanāk aptuveni 30% no gadījumiem; parasti es sevi noķeru jau pēcbrīdī. Man dusmas visbiežāk sākas ar jautājumu: nu kāpēc?! Kad izdzirdam sevi šo sakām, turklāt dusmīgā tonī, uzreiz vajadzētu sev pajautāt: par ko man ir dusmas?” atklāti par savām attiecībām ar dusmām stāsta psiholoģijas doktore Sabīne Bērziņa.

Ja ir mežonīgas dusmas

Tas, ko nevajag darīt – nevajag izspļaut dusmas tādā veidā un formā, kā tās tajā brīdī nāk ārā. “Brīdī, kad mums ir mežonīgi lielas dusmas, tad var teikt, ka mūsu domājošā smadzeņu daļa ir aizgājusi pastaigā un vairs nav ar mums. Un bieži vien pēc dusmu izvirduma to tā arī var just: mēs atskatāmies uz notikušo un paši šausmināmies, kas tika sarunāts, kāpēc tika sista kāja pie zemes vai dauzīts ar dūrēm pa galdu. Liekas: kas tas tikko bija? Bet to tas arī nozīmē: tobrīd padomāt īsti nevarējām,” stāsta eksperte. 
 

Ja jūtam, ka ir tādas dusmas, ka padomāt vairs nevar un jau laužas ārā – tu esi vissliktākais! –, tad vajadzētu trenēt prasmi muti turēt ciet un mehāniski aiziet prom. Ķermeni sasprindzināt, saspiest dūres – tas var palīdzēt dusmu paturēt, jo mūsu emocionālā smadzeņu daļa būtu gribējusi, ka mēs spļaujam ārā visu, kas tobrīd uz mēles. Taču vajag aiziet, lai varētu sev pateikt: stop!

Vai palīdz aizskaitīšana līdz 10?

Vienam aizskaitīšana līdz 10 var palīdzēt, bet citam nē. Jo aizskaitīšana līdz desmit kādam var būt pārāk viegls uzdevums – ātri noskaita un domā, ka nu jau ir kļuvis mierīgs. “Vērtīgāk ir mācīties atpazīt savus dusmu signālus, piemēram, kad gribas sarunā izsaukties “kāpēc?”. Piemēram, es dusmās izbolu acis un dziļi ievelku elpu. Un man ir arī tipiskas domas, kas raisās, uznākot dusmām, piemēram, “kāpēc tu nevari pats?”. Kad šo piedzīvoju, es jau saprotu: šis ir brīdis, kad vairs netieku galā un labākais, ko tobrīd varu darīt, ir atkāpties.”

Tu drīksti visu domāt, bet ne visu drīksti pateikt skaļi

Ja ir sajūta, ka galvā katliņš vārās un tūlīt ūdens skries pāri, ir labi visu, kas tiek domāts, pateikt klusām pie sevis, nolamāties, izburkšķēties. Jo ir jauzgaida, kad no “pastaigas” pārnāks mūsu domājošā smadzeņu daļa. Kad pie sevis visi lamuvārdi pateikti, tad var teikt: es sapratu, man ir ļoti lielas dusmas par to, kas tagad notiek; es to vairs nevaru turēt un man ir jāpadalās un jāpasaka, ka šis tā neies cauri un jāsaprot, ko varam darīt citādāk, citādi tad gan man nāks viss ārā un es nesavaldīšos. “Citreiz, ja ir lielas dusmas, es mēģinu to rakstīt kā ziņu. Taču nenosūtu. Uzrakstu un pēc laika pārlasu. Tad pārrakstu. Izteikt dusmas ir labi, tomēr jātrenējas tās pateikt savaldīgi,” piekodina Sabīne Bērziņa.