"To nespēj atsvērt pilnīgi NEKAS!" – tētis pavisam atklāti, kā ir būt tam, kurš iet bērna kopšanas atvaļinājumā

Likums nosaka, ka bērnu kopšanas atvaļinājumā var iet mamma vai tētis. Turklāt kopš 2023. gada vecāku pabalsta kopējā periodā ietilpst nenododamā daļa – katram no vecākiem tie ir divi mēneši. Tēti mūsdienās vairs nav tikai “mamuta nesēji”, bet arvien vairāk tiek iesaistīti bērna audzināšanā.

Savā pieredzē, kā tas ir būt tētim, kurš devies bērna kopšanas atvaļinājumā, dalās Andris:

Pēc dažām dienām beigsies mans bērna kopšanas atvaļinājums. Esmu atpakaļ savā baltajā Rīgas darbistabā. Pēdējos gados arvien vairāk šādus atvaļinājumus izmanto arī tēvi. Un tas ir labi. Šobrīd jau varu padalīties ar savu pieredzi. Varbūt kādam tas ir noderīgi. 
 

Šo 11+ mēnešu laikā esmu saņēmis gan daudzus jocīgus jautājumus, gan apgalvojumus. Viens no tiem: “Nu, esi labi atpūties?” Gan jā, gan nē. Jā – esmu atpūties no ierastās rutīnas, taču par kaut ko tomēr liecina tas, ka šī gada laikā esmu sakomponējis krietni mazāk kā parasti šādā laika periodā, esmu arī atteicis, bet vairs gan neatteikšu. 

Neesmu arī līdz galam izdarījis neko no tā, ko biju iecerējis esot mājas režīmā, savā datoru bardakā paspēju sakārtot vienu vienīgu folderi. 

Visas manas publiski redzamās sociālās aktivitātes – sportošana, esejošana, vēl sazin kas, arī tas, ko rakstu šobrīd, noticis vai nu tad, kad bērns jau guļ, vai agrās rīta stundās. Un ar tām dalos tādēļ, ka tā ir brīvā laika prieka eiforija. Pat ja tas nevienu neinteresē. 
 

Mums ir bijusi kolosāla iespēja pabūt ārpus Rīgas, Latvijas un pat kontinenta. Taču vai tas ir nozīmējis atpūtu? Citādu pieredzi, lielus iespaidus. Bet arī lielu atbildību kopā ar nebeidzamu noguruma sajūtu. Protams, citādu nogurumu. Priekpilnu.
 

Joprojām pret “atvaļinātajiem tēviem” valda arī šādi tādi aizspriedumi un stigmas. Piemēram: “Nu droši vien, ka Tev forši ienākumi, ka tā vari atpūsties”, vai, piemēram, tas, ko vairākkārt esmu dzirdējis no konservatīviem ļaužiem - “bērnam pirmajos gados tak vispār ir vajadzīga tikai mamma, tētim – jāstrādā un jānes mamuts.”

It kā senos laikos – kamēr nerunā, ko tad ar tādu lai iesāk… Varbūt kā Stīvs Džobss – tikai kad meita sāk prast rēķināt vienādojumus? Es nezinu, un labi, ka nezinu, vai mammas nomāktība un pārgurums būtu vai nebūtu lielāks ja es nebūtu blakus cik vien varu? 

Man nav piena. Tas nu gan. Vai daudzi zina par to, ka eksistē arī tēvu pēcdzemdību depresija? 

Jā, ģimeniskās pašpietiekamības un rūpju dēļ brīžam kļuvu vēl antisociālāks par to, kāds jau esmu, tam bijušas arī savas blaknes, arī dziļi krīzes momenti, personības krīzes padziļināšanās, terapeiti, medikamenti. 
 

It īpaši Vara pirmajos mēnešos bieži kopā apmeklējām dažādus speciālistus, fizioterapeitus, ārstus, jo arī man bija svarīgi zināt ikkatru detaļu, saprast, vingrot, galu galā – vispār turēt un nest bērnu rokās. Izklausās smieklīgi, bet esmu redzējis tēvus, kas to nedara, vai dara ļoti reti, vai nezin kāda izmēra pamperi un kāda putra jāpērk. Pēc tam – liela dienas daļa midzināšanās, diendusās, kam gan ir arī savi plusi – šo to pārdomāt vai noklausīties izlaistos radio “Klasika” tiešraižu ierakstus un secināt, ka, patiesībā, šobrīd mūziku nemaz negribas. 
 

Būsim godīgi – mēs abi esam pārliecināti, ka šis mūsu dzīvē ir pēdējais mazulis, un kad vēl ja ne šeit un tagad veltīt visu uzmanību, uzsūkt katru minūti kopā būšanas, redzēt mazuli pieaugam, maināmies, vingrinot muskulatūru, jūtot līdzi zobu sāpēs, sadzirdot pirmo apzināto smieklu un ieraugot pirmo patstāvīgo soli. 

Jau tagad ar šausmām domāju par to, kā būs, ka turpmāk Vari redzēšu tikai agri no rītiem, pāris stundas pēcpusdienā un brīvdienās. Tas būs grūti.

Sava daļa rūgtuma ir atgriešanās

Pirms atvaļinājuma strādājot trijās darba vietās, radīju apstākļus, lai Valsts piešķirtais pabalsts būtu mūsu ģimenei pietiekams. Tā arī bija – gods kam gods, un pabalsta apmērs bija normāls. Pieļauju gan, ka tā gluži nav visām ģimenēm, jo ne visi spēj turēt darbu trijās vai pat vairākās darba vietās, lai eksistētu, kur nu vēl nomenedžēt VSAA ierēdņus, lai visu pēc tam pareizi sarēķina. 

Jā, es neesmu tik pieprasīts un dārgs komponists, lai kaut vai pieticīgi spētu dzīvot tikai no savas mūzikas. Nebūt ne. Bija dzirdēti daudzi rūgti sieviešu stāsti par atgriešanos vai pareizāk sakot, neatgriešanos darba vietās. No trijām darba vietām tikai ar vienu, komunicējot par atgriešanos, nav nekādu problēmu. Sapratu, ka vienā gadījumā varu būt gana viegli aizvietojams, otrā – mana cena (ja tā var teikt) pa šo laiku ir kritusies. Viss tiek sakārtots likumiski. Tomēr eksistē arī jautājuma morālā puse, kuru Ministru kabinets nekur nav atrunājis.

Ja līdz šim mana pieredze un darba rezultāti ir tikuši vērtēti ļoti augstu, cerēju gan uz to, ka būšu neaizvietojams savā profesijā, gan uz to, ka pēc gada, mainoties vadības pozīcijām, mana alga neizrādīsies par trešdaļu mazāka kāda tā bijusi iepriekš, jo tas, kas bijis agrāk, pa manu prombūtnes gadu nevienu vairs neinteresē, ir sākušies citi laiki, citi ļaudis, un ja nepatīk... Tas gan vairāk ir jautājums Valstij, tomēr arī līderim, kurš spēj ietekmēt to, lai strādāt gribētos. 
 

Patiesībā, līdz pat šim gadam biju cerējis, ka man jaunajai paaudzei joprojām ir pietiekami daudz pieredzes, ko nesavtīgi dot, kas ļautu bez seniluma, haltūras un vecuma marasma mācīt jaunos talantus godīgi, līdz likumiskajiem pensijas gadiem. 

Un panikā pēdējos mēnešus nesākt apsvērt ko vēl protu, un ko pēkšņi darīt, ja vairs nav nekā? Jā, manas metodes ir manas. Bet tās strādā. Ļoti labi strādā. Un tāpēc žēl, ka atgriešanās ir ar rūgtu vilšanās piegaršu.

Atceros visus tos kolēģus-seniorus (dažus arī ne tik seniorus), kurus savulaik “aizgājināja” no darba, jo patiešām dažkārt arī kādam no mums bija vīpsna par viņu mūžseno atrašanos savās nespējīgajās pozīcijās. Vai arī man drīz ir pienācis TAS laiks? Ar visu, it kā sakārtoto likumdošanu, līdzīgus stāstus no sievietēm mēs turpinām dzirdēt vai ik dienas. 

Arī no vīriešiem? Var saprast, ka jaunās paaudzes un domāšanas moto ir nepārtrauktas pārmaiņas. Bet vai tās tiešām ir nepieciešamas vienmēr un visur, viss jājauc un jāmaina, jo tā ir interesantāk un dinamiskāk? Pārkāpjot zināmu gadu slieksni tā ir bezgalīga, auksta nedrošības sajūta. Nezini, kurā dienā ar vai bez ziediem Tev var pateikt “paldies” par ieguldīto darbu. Tā ir šī gada rūgtā bilance. Bet to, kāpēc šī sajūta MAN IR TIEŠI TĀDA, var saprast tikai tāds, kurš spēj iekāpt tajās pašās kurpēs, kurās esi pārvietojies, visu gadu esot kopā ar mazuli, ziedojot daudz ko no tā, ko varētu darīt karjeras, papildināšanās un socializēšanās labā. 
 

Protams, tā ir mana izvēle! Taču tas nenozīmē tikai smelt izvēles sekas, bet arī būt turpinājuma devējam Valstij – to izvēlas ne visi. Par to gribētos ne tikai ierasti pieklājīgi un it kā cieņpilni dzirdēt, bet arī sajust reālu “paldies”!  (Andris piebilst, ka dienu pēc bērna kopšanas atvaļinājuma beigām bijis spiests uzrakstīt atlūgumu vienā no darba vietām, izteikta mobinga dēļ). 
 

To arī neizvēlas visi tuvojoties pusmūžam, kad karjeras iespējas kļūst mazāk ideālistiskas, panika par turpinājumu un nākotni – dziļāka. 

Lai vai kā – esmu izdarījis pareizo izvēli un savu mazo bumbuli bezgalīgi mīlu! Viss šis gads kā nepārtraukta smaidu un sirsnības filma ir ierakstīta kaut dziļi manā atmiņā, manā apziņā un paliks tur mūžīgi. 

To nevar nopirkt ne par kādu naudu, biļeti uz kolosālu koncertu, ne par kādu karjeru, un esmu gatavs doties jebkādā karā savas ģimenes dēļ! 
 

Tēvi – topošie un esošie – turamies! Īpaši tie, kas pusmūžā. Un ja vajadzīgs – runājamies par krīzēm un šaubām! Un, bez šaubām, iepriekš apzinoties seku potenciālu – izšķirieties par labu pirmajam gadam kopā ar mazuli. To nespēj atsvērt pilnīgi nekas!