Neignorē! Šīs pazīmes bērnam var liecināt par attīstības, tostarp autiskā spektra, traucējumiem

Svarīgi gan atšķirt nežēlību un agresīvas reakcijas.

• Agresija ir tādu emociju izpausme caur uzvedību kā dusmas, aizvainojums, vilšanās, niknums utt. Agresīvām reakcijām visbiežāk mērķis ir pašaizsardzība.
• Kamēr nežēlība ir izveidojies uzvedības stereotips pret apkārtējiem bez skaidri definēta mērķa.

Kāpēc bērns ir nežēlīgs

Vardarbības pirmsākumiem var būt gan ģenētiski, gan sadzīviski cēloņi. Reizēm bērna uzvedību ietekmē abi šie faktori. 

Bieži vien paaugstināta agresivitāte bērnam ir ģenētisku mutāciju, iedzimtības dēļ, piemēram, kādiem vecākās paaudzes radiniekiem bijuši psihiski traucējumi u.tml. Tāpat pie vainas var būt kāda galvas smadzeņu trauma vai infekcija, kas traucē normālu nervu sistēmas attīstību.

Šajā gadījumā cietsirdība nav saistīta ar audzināšanu, tā neattīstās vecāku kļūdainas rīcības rezultātā, bet gan ir patoloģija, kas prasa regulāru novērošanu pie ārstiem un bērnu psihologiem.

Cits izplatīts bērnu nežēlības iemesls ir vide, kurā viņš aug. Piemēram, ja bērns regulāri novēro konfliktus starp vecākiem, īpaši, lietojot fizisku spēku, vai arī viņš pats piedzīvo pret sevi vērstu vardarbīgu rīcību, tad šāds uzvedības modelis tiek nostiprināts psihē un translēts tālāk uz ārpasauli. Bērnam viss, ko dara vecāki, apriori ir pareizi, tāpēc viņa apziņā veidojas tāda pasaules aina, kurā vardarbība ir pieļaujama vai pat apsveicama.

Ko darīt, lai bērns neaugtu nežēlīgs

Ja vēlamies mainīt bērna uzvedību, tad jāstrādā pie visu ģimenes locekļu uzvedības pārkārtošanas: svarīgi, lai viņa acu priekšā būtu vairāk piemēru labam, empātiskam, emocionāli piepildītam kontaktam starp vecākiem, lai viņš pats izjustu mīlestību, rūpes un atbalstu caur apskāvieniem, atklātu jūtu izpausmi, uzslavu u.tml.

Kā reaģēt uz bērnu agresiju

Lai gan agrā vecumā mazulis vēl tikai iepazīstas ar emocionālo pasauli, jau no 2–3 gadu vecuma viņam var būt agresijas izpausmes. Piemēram, pastaigas laikā cits bērns atņem rotaļlietu jūsējam, bet viņš neatdod, cenšas saglabāt to, kas viņam ir dārgs.

Šajā gadījumā bērna agresijai ir aizsargraksturs, un tā ir normāla parādība – viņš tā rīkojās, jo viņu izprovocēja to darīt. Bērns aizstāvēja sevi un savas rotaļlietas. Taču dažkārt šajā vecumā agresija var liecināt par attīstības traucējumiem, tostarp autistiskā spektra.

Ja redzi, ka bērns ir dusmīgs, izrāda agresivitāti, tad ar viņu ir jārunā, jāstāsta par emocijām, jāiemāca saprast savas izjūtas:

1. Palīdzi bērnam nosaukt savas emocijas: “Es redzu, ka šobrīd tu esi ļoti dusmīgs.”
2. Paskaidro negatīvo emociju rašanās iemeslu: “Tu dusmojies, jo tev grib atņemt tavu rotaļlietu.”
3. Izrunājiet nekontrolētas dusmu izpausmes sekas: “Iespējams, tev gribas kliegt vai kauties, bet tad tu vari ļoti nopietni sastrīdēties ar draugu vai pat izjaukt jūsu draudzību. Padomāsim, ko vēl mēs varam darīt, lai tu nomierinātos? Varbūt mazliet palēkāt vai paskriet?"
4. Paskaidro, kā iespējams rīkoties situācijā, kas izraisījusi agresiju: “Tu vari palūgt atdot tev rotaļlietu vai ļaut citam bērnam nedaudz ar to paspēlēties. Kā lai mēs labāk rīkojamies?"

Kad agresija rodas bez redzamiem iemesliem, piemēram, ja bērns lauž mantas vai dara pāri dzīvniekiem, tad tas signāls, ka jāmeklē speciālista palīdzība.  

Ja vecāki sākuši pamanīt, ka bērns izrāda cietsirdību, tad ir vērts vispirms izanalizēt situācijas, kurās tā rodas. Ja izdodas konstatēt agresīvas uzvedības cēloni, visticamāk, runa ir par vides faktoru izraisītām reakcijām.

Savukārt, ja agresija ir nemotivēta, piemēram, pret dzīvniekiem vai citiem bērniem, iespējams, ir vērts vērsties pie ārsta.

Avots: pēc ārzemju ziņu materiāliem