"Sāp dvēsele, un tas sagādā ciešanas..." Vai brūces pēc bērna nāves vispār ir iespējams sadziedēt? Skaidro psihoterapeits

Sērošanas process var būt ilgstošs un dažkārt nekad pilnībā nebeigties

Psihoterapijas speciālists Sandis Ratnieks sarunā ar mammamuntetiem.lv padziļināti analizē zaudējumu pieredzi un to, kā dažādi cilvēki izdzīvo sērošanas procesu. Viņš īpaši uzsver bērnu zaudējumu kā vienu no smagākajiem emocionālajiem pārdzīvojumiem, kas var radīt ilgstošu psiholoģisko ietekmi. "Nu nav tādas brīnumreceptes, kā tikt galā," norāda Ratnieks, skaidrojot, ka ikkatrs zaudējums ir individuāls un nav iespējams atrast universālu pieeju tam, kā cilvēkiem sadzīvot ar sērām.

"Zaudējumi ir dažādi," viņš turpina, uzsverot, ka ikviena situācija ir unikāla un zaudējuma apmērs un emocionālais smagums ir atkarīgs no konteksta.

 "Un es teiktu, ka bērna zaudējums – tajā skalā ir viens no smagākajiem zaudējumiem."

Ratnieks atzīmē, ka bērna nāves gadījumā vecākiem jāpiedzīvo īpaši sarežģītas emocijas, un ka sērošanas process var būt ilgstošs un dažkārt nekad pilnībā nebeigties.

Viņš atsaucas uz Elizabetes Kibleras-Rosas teoriju par piecām sērošanas stadijām, norādot, ka cilvēkiem šis process ir jāizdzīvo, jo tam nav iespējams iziet cauri vienkāršā un ātrā veidā. "Nav nekādu lielo variantu," viņš saka, skaidrojot, ka sērošana parasti sākas ar noliegumu un šoku, kam seko dusmas, tirgošanās, depresija un, visbeidzot, pieņemšana. Viņš gan uzsver, ka šo fāžu secība ir individuāla un ne vienmēr notiek konkrētā kārtībā. "Cilvēks var iestrēgt kādā no fāzēm, piemēram, depresijā, un nekad pilnībā nepieņemt zaudējumu."

Bērna nāve izraisa dziļāku satricinājumu

Runājot par dažādām nāves pieredzēm, Ratnieks skaidro, ka sabiedrībā ir dažādi priekšstati par nāvi un tās pieņemšanu. Vecāka cilvēka aiziešana nereti tiek uztverta kā dabisks dzīves cikla noslēgums, savukārt bērna nāve izraisa daudz dziļāku satricinājumu. 

"Kad runa ir par bērniem, tad liekas, ka tā nāve ir par ātru iejaukusies – tas to lietu padara sarežģītāku. 

Kad nomirst cilvēks gados, tad to ir vieglāk pieņemt - viņš to savu dzīvi ir nodzīvojis. Tās iespējas, kas viņam ir bijušas, tās viņš ir vai nav izmantojis, bet dzīvi ir nodzīvojis. Bet tad, ja runa ir par bērniem un jauniešiem, tur tad arī parādās tas traģisms, jo viņi jau vēl nav dzīvojuši." Viņš skaidro, ka šādās situācijās cilvēkiem ir īpaši grūti samierināties ar notikušo, jo tas šķiet pretējs dabiskajai kārtībai.

Speciālists norāda, ka ir faktori, kas padara sēras smagākas, un citi, kas palīdz tām tikt pāri. Piemēram, vecāki, kuri ir darījuši visu iespējamo, lai glābtu savu bērnu, var gūt kaut nelielu mierinājumu. Aplūkojot ar vēzi slimā jaunieša Gabriela Mutora došanos mūžībā, speciālists skaidro, ka piederīgie cīnījās, to darīja arī sabiedrība un mediķi. 

Šādas dvēseliskās sāpes kā bērna došanos mūžībā tāpat nav iespējams izstāstīt, bet šeit piederīgie zināja - viņi izdarīja visu, ko varēja. 

“Neviens jau nav Dievs un neviens nevar to brīnumu paveikt. Bet es domāju, svarīgi, ka mēs izdarījām visu, kas ir mūsu spēkos. Arī sabiedrība piedalījās. Cīņa ir zaudēta, jo puisis ir devies mūžībā, bet vienlaikus es domāju, ka to mierinājumu kaut nedaudz var sniegt tā apziņa un sajūta, ka tu zini, ka darīji visu, ko varēji. ”

Savukārt, pieskaroties traģēdijai Rēzeknes novadā, kur līdz nāvei nosala divus gadus vecs puisēns, Ratnieks norāda uz vecāku atbildības nozīmi un smago psiholoģisko nastu, kas  gulsies uz piederīgajiem. "Viena no vecāku funkcijām ir bērniņu aizsargāt. Šajā gadījumā tas mazais bērniņš viens pats nepieskatīts devās kaut kur prom." Viņš piebilst, ka šādos gadījumos vecākiem var nākties visu dzīvi sadzīvot ar vainas apziņu un tas var radīt ilgtermiņa emocionālus traucējumus.

 “Pašiem cilvēkiem šis ir ļoti sarežģīts stāsts. Tas ir noticis viņu nolaidības dēļ…”

Parasti sērošanas process ilgst apmēram gadu, jo šajā periodā cilvēks pārdzīvo visas svarīgās dienas bez zaudētā tuvinieka. "Ja sērošana ilgst vairāk par diviem gadiem, var runāt par apgrūtinātu sērošanu." Dažos gadījumos cilvēki nespēj pieņemt zaudējumu pat pēc desmit un vairāk gadiem, un tas viņus "vienkārši satriec un salauž". Tas notiek īpaši traģiskos gadījumos, tāpat psiholoģiski grūtāk var būt pieņemt situāciju, ja nelaimē zaudēts vienīgais bērns. “Situācijās, kad traģiski iet bojā, turklāt vienīgais bērns, kopš tā notikuma var paiet padsmit gadu, bet cilvēks joprojām līdz galam var nespēt to pieņemt. ”

Sāpīgas, neizpaustas emocijas var kļūt toksiskas

Ratnieks uzsver, ka cilvēkiem ir nepieciešams izpaust savas emocijas. "Ārkārtīgi spēcīgas emocijas, kurās ir klātesošs arī negatīvais komponents, var kļūt toksiskas, ja tās paliek mūsos." 

Viņš skaidro, ka apspiestas emocijas var veicināt ilgtermiņa arī fiziskas veselības problēmas. 

"Nu tās spēcīgās emocijas, kuras nerodas adekvātā izpausmē, viņas tiek deponētas ķermenī, un tad notiek somatizācija." Viņš aicina cilvēkus runāt par savām emocijām un meklēt atbalstu, ja nepieciešams.

Svarīgs aspekts ir emocionālā atbalsta meklēšana. "Ir labi, ka mums ir draugi, ar kuriem varam dalīties. Vai arī domubiedri un atbalsta grupas." Viņš norāda, ka profesionāla palīdzība, piemēram, no psihoterapeitiem, psihologiem un kapelāniem, var būt izšķiroša, lai cilvēks pārvarētu sēru procesu un atrastu veidu, kā turpināt dzīvi. “Vajag dalīties savā pieredzē, runāt ar citiem cilvēkiem, kuriem varbūt ir līdzīga pieredze. Bieži vien lielos pārdzīvojumos cilvēks grib kaut kur nolīst un bēdāties vienatnē. Es nerunāju tikai par tuvinieka zaudēšanu, bet arī par citiem sāpīgiem zaudējumiem -  ārējiem notikumiem, kuri satricina mūsu eksistenci līdz kaut kādiem mūsu dvēseles dziļumiem vai pamatiem, un tās ir ļoti spēcīgas emocijas, kuras mūsos rodas. ”

Kad cerības sagrūst

Runājot par depresiju, Ratnieks uzsver, ka tā bieži vien ir saistīta ar zaudējumu. "Ne tikai tad, kad tuvi cilvēki aiziet, bet arī citos brīžos, kad mūsu cerības mirst.  Tas brīdis, kad tā pasaule, ko mēs esam uzbūvējuši, viņa sagrūst. 

Tas var atstāt ļoti spēcīgas emocionālās sekas. Tad tev atkal no jauna tas viss jābūvē un kur tev ir garantija, ka tagad uzbūvēs un atkal nesagrūs? Šie ir ļoti sarežģīti jautājumi..." 

Viņš norāda, ka depresijas gadījumā cilvēkam var būt grūti novērtēt savu stāvokli, īpaši, ja nomākts garastāvoklis ir bijis ilgstošs. 

"Cilvēks dzīvo tajā 5 vai 10 gadus vai pat visu savu dzīvi, un viņš nezina, ka var justies citādi." 

Tāpēc apkārtējiem ir svarīgi pamanīt pārmaiņas un mudināt cilvēku meklēt palīdzību. “Mēs nezinām, kas kuram tur galvā notiek. jebkurā gadījumā emocijas kaut kādā veidā vajag vilkt ārā un izstrādāt. Ir svarīgs tas skats no malas. Varbūt tomēr līdzcilvēki var motivēt. Redziet, jāskatās, cik tā viņu psihe spēj izturēt to slodzi un spriedzi, jo pie zināmas spriedzes viņš var neizturēt, viņš var sabrukt, viņš var salūzt…Vajag teikt, ka cilvēkam vajag palīdzību. Pašam bieži vien ir grūti novērtēt savu psihisko stāvokli, jo neviens no mums neredz sevi no malas. Var sev uzdot godīgu jautājumu - vai es tiešām tieku galā ar šo situāciju? "

Nerunātāju tipiem viegli ieslīdēt depresijā

Kā palīdzēt tādam cilvēkam, ja redzi, ka palīdzība viņam ir vajadzīga, bet viņš nerunā vai arī speciālistu konsultācijas uztver par muļķībām? "Ir tādi cilvēki, kas pa dzīvi nerunā.

Ja viņi nerunāja pirms tā zaudējuma, tad viņi to nedarīs arī pēc. Cilvēki sēro atšķirīgi. Lai kaut cik veselīgi izietu cauri sāpju procesam, ir svarīgi saprast savas emocijas un par viņām runāt. Jā, ir tādi cilvēki, kas uzskatīs to par tādu kā tukšmuldēšanu, - ka tam visam nav jēgas. Šim cilvēkam ir ļoti viegli ieslīdēt tajā depresijā.  Tad vēl pienāk tuvā cilvēka nāves diena. Tas datums ir nozīmīgs arī simboliski. Katru gadu, kad tas datums tuvojās, tad tas mūsos var izraisīt gana spēcīgas emocijas. Cilvēks kļūst emocionāli nestabils, un citreiz šādi cilvēki arī var sadarīt visādas muļķības...  

Nu nav jau daudz variantu īstenībā -vai nu to emociju velc ārā vai nu viņu tur turi uz iekšu dziļumā un tas, protams, kaut kādā brīdī atspēlēsies uz veselību."

Speciālists arī norāda, ka “nerunātāju” psihisko stāvokli vispār bieži vien ir grūti novērtēt. No malas tas var izskatīties labāk, nekā ir īstenībā. “Var gadīties, ka tas depresīvais noskaņojums jau ir ilgstoši … Cik viņš sevi atceras, viņš tā ir juties. Viņš nekad nav juties citādāk, viņš nezina, ka var justies citādi. Viņam ir grūti novērtēt to savu psihisko veselību, un arī tiem pārējiem ir grūti to novērtēt, jo mēs neredzam nekādas krasas izmaiņas kā tas ir citos gadījumos. ”

Dvēseles ciešanas ir ļoti spēcīgas sāpes

Ratnieks liek akcentu, ka dvēseles ciešanas ir ļoti spēcīgas sāpes. 

"Jā, viņam nesāp ķermenis, bet viņam sāp dvēsele un tas sagādā ciešanas. 

Reizēm der sākt ar medikamentiem, jo tie dod tam cilvēkam kaut kādu drusku tādu atpūtu un atspirgšanu, un tad viņš var pamazām meklēt citus palīdzības veidus. jo tā psihoterapeitiskā palīdzība nav ātra, tas ir darbs, ko tu dari, ir ilgtermiņā. 

Speciālists uzsver, ka reizēm smagākos gadījumos var būt nepieciešama arī medikamentoza terapija. “Medikamenti dod cilvēkam atspirdzinājumu, un tad viņš var meklēt citus palīdzības veidus.”

Izsāpēt līdz galam, nevis daļēji

Ir svarīgi izsāpēt līdz galam. “Piemēram, pēc kaut kāda laika piedzimst cits bērns šajā ģimenē, kur iepriekš piedzīvota zaudējuma traģēdija. Un tad sanāk tā, ka faktiski tad, ja vecāki nav izsērojoši, tad pastāv liela varbūtība, ka tam jaunajam bērnam tiek uzlikts papildu slogs neapzināti. 

Tā kā atbildība par to, ka tagad viņam ir jānodzīvo divas dzīves: ne tikai par sevi, bet arī par mirušo brālīti vai māsiņu.

Tas ir novērojams, ja tā sērošana nav notikusi vai notikusi tikai daļēji. Nenoliedzami, vecāki meklē mierinājumu. Vai tas būtu pašu nākamais bērniņš vai adoptēts, ir jāatceras, ka viņš ir cits bērniņš un ka viņam nav nekādā veidā nekas jākompensē. Protams, nevajadzētu uzlikt cilvēkiem priekšlikumus par to, kā viņiem vajadzētu sērot. Bet jāatceras, ka mierinājums ir kā plāksteris. Nevar pārmest, ja meklē mierinājumu, bet ir jāsaprot, ka plāksteris ir plāksteris. Tad beigās kaut kādā brīdī tas cilvēks jautā: ”Es cenšos, cenšos, bet kaut kas tur īsti nesanāk… Tas ir kā sēdēt pie datora ar daudz atvērtiem logiem, kas “ēd” enerģiju un brīnīties, kāpēc lietas nenotiek tā, kā mēs gribētu…"