"Kāpēc tu vienkārši neaizej?" Psihoterapeita padomi, ko teikt un ko ne, ja tuvinieks nonācis vardarbīgās attiecībās

"Katrs no mums var piedalīties problēmas risināšanā un vērsties pret vardarbību ģimenē. Diemžēl mūsu personīgā pieredze, zināšanas, vērtību sistēma un normas iespaido to, kā attiecīgajās situācijās rīkojamies. Sabiedrībā joprojām pastāv neviennozīmīga izpratne un nostāja par to, kas ir vardarbība un kas nav. Problēma rodas brīdī, kad mēs kādu no vardarbības formām minimizējam vai normalizējam, jo tā var tik novērsta uzmanība no nodarījuma būtības un attālināta palīdzības saņemšana," skaidro psihoterapeits Artūrs Miksons, kurš atbalsta IKEA sociālo iniciatīvu "Pamani vardarbību".

Kā atbalstīt cilvēku, kas nonācis vardarbīgās attiecībās?

Ir daudz veidu, kā sniegt atbalstu cilvēkam, kas cieš no vardarbības ģimenē: no vienkāršas līdzās būšanas līdz konkrētiem praktiskiem pasākumiem. "Ne vienmēr vardarbībā iesaistītie individuāli šo situāciju spēj pilnībā atrisināt. Tieši tāpēc vitāli svarīga ir līdzcilvēku iesaiste, izglītotība un izpratne par to, kas ir vardarbība, kā arī vēršanās pēc profesionāļu palīdzības," skaidro A. Miksons.

Psihoterapeits piedāvā šādus ieteikumus vardarbībā cietušo atbalstam:

• Radi atbalstošu vidi un uzklausi. Viens no pirmajiem soļiem, ko līdzcilvēki var spert, ir radīt drošu vidi un uzklausīt. Ļauj cietušajam dalīties izjūtās, pārdomās un savā skatījumā uz situāciju.
• Esi iejūtīgs un neuzspied padomus. Apkārtējo uzdevums situācijā, kad cietušais pirmo reizi ir atklājies un dalījies izjūtās, ir ieklausīties un censties izzināt visu apstākļu kopumu, nevis uzreiz sniegt savus risinājumus un padomus, līdz galam nezinot, kas notiek.
• Saglabā konfidencialitāti. Ja nav norunāts citādi, saglabā konfidencialitāti un paturi pārrunāto starp jums. Ja nejūties tik emocionāli spēcīgs, lai sniegtu atbalstu, vai tev trūkst zināšanu, vienojies ar cietušo, ka drīksti kādam, piemēram, atbilstošam speciālistam, izstāstīt un noskaidrot, kā šajā situācijā ieteicams rīkoties un kā labāk palīdzēt.
• Piedāvā savu atbalstu. Izvērtējot savus resursus, zināšanas un kapacitāti, kļūsti par atbalsta personu cietušajam. Vai tas būtu morālais atbalsts, praktiska palīdzība, zināšanas, kontakti vai palīdzība to atrašanā (informatīvā atbalsta tālrunis, uzticības tālruņi, juridiskā palīdzība, krīzes centri), savu iespēju robežās atbalsti cietušo.
• Apzinies, ka no sākotnējās sarunas līdz faktiskai darbībai var paiet laiks. Sākuma posmā svarīgi neuzspiest cietušajam darīt to, ko viņš pagaidām nav gatavs darīt. Rēķinies, ka cietušais var arī apliecināt, ka ir gatavs pārmaiņām, bet praktiska darbība tik drīz nesekos. Cietušais var apjukt un sabīties no lielās intensitātes, izjust bailes, kaunu, vainas izjūtu un skumjas. Regulāri sazinies ar cietušo, lai apjautātos, kā viņam klājas.
• Sniedz praktisku palīdzību un esi pieejams. Līdzcilvēki cietušajiem var palīdzēt daudz un dažādos veidos – ne tikai kopīgi meklējot ekspertus, pie kuriem vērsties pēc profesionālas palīdzības, palīdzot atrast jaunu mājvietu un pārcelties, bet arī vienkārši tikties uz tēju, kafiju vai pastaigu, kuras laikā izrunāties – mēs ne vienmēr varam zināt, kas otram cilvēkam tajā brīdī ir visnoderīgākais. Galvenais ir būt klātesošam, pieejamam un sasniedzamam, apzinoties situāciju, kurā nonācis cietušais. Ja cietušais zvana vēlu vakarā, atbildi uz viņa zvanu un, kad cietušais ir gatavs praktiski rīkoties, esi pieejams un palīdzi.
• Tūlītēju briesmu gadījumā vienmēr rīkojies un zvani 110. Ja esi aculiecinieks vardarbībai vai dzirdi, ka bērns vai pieaugušais sauc pēc palīdzības, zvani 110. Pat ja šaubies, vienmēr labāk ir zvanīt – tas varētu būt lēmums, kas glābs dzīvību.

Ko līdzcilvēkiem labāk nedarīt, piedāvājot atbalstu?

Līdzīgi ieteikumiem par to, kā labāk rīkoties, sniedzot atbalstu vardarbībā cietušajiem, pastāv arī ieteikumi par to, kā nerīkoties.

• Centies neizteikt kritizējošus, apsūdzošus vai nosodošus jautājumus un komentārus. Tādi izteikumi kā "Kāpēc tu ļauj, lai pret tevi tā izturas?" vai "Kāpēc tu vienkārši neaizej?" novirza atbildību no varmākas uz cietušo, liekot cietušajam justies slikti un izjust nosodījumu.
• Nemazini situācijas nopietnību un neattaisno vardarbību. Tādas frāzes kā "Visiem ir grūti" vai "Viņam(-ai) vienkārši ir liels stress" var pastiprināt cietušā tieksmi minimizēt vardarbības patieso apmēru. Esi uzmanīgs un centies nesekmēt šādu domāšanu.
• Sniedz padomus piesardzīgi. Pārāk vienkāršoti risinājumi var banalizēt situāciju, un nepārdomāti ieteikumi var pat kaitēt. Ļauj cietušajam virzīties uz pārmaiņām savā tempā – pārmērīgam ārējam spiedienam var būt pretējs efekts. Neapdomīga rīcība dažkārt var nodarīt vairāk ļauna nekā laba un saasināt vardarbību.
• Nelabo citu attiecības, bet vērs uzmanību vai novērs darbību, kas notiek šobrīd. Ja novēro vardarbību starp citiem, centies to apturēt. Ja, piemēram, viens cilvēks kliedz uz otru vai fiziski iespaido otru, izsaki savu viedokli un lūdz pārtraukt šo darbību. Neviens tev nevar pārmest, ja komentēsi darbību, kas acīmredzami nav pieņemama.
• Apzinies, ka svarīgi padomāt arī par savu drošību. Tavs uzdevums ir sniegt atbalstu, palīdzību, vienlaikus neapdraudot ne sevi, ne cilvēku, pret kuru izturas vardarbīgi. Ja šaubies, lūdz padomu, zvanot uz informatīvā atbalsta tālruņiem, un mudini personu vērsties pēc palīdzības pie profesionāļiem.

Ja meklē palīdzību vai nepieciešams atbalsts, vērsies šeit:

• informatīvā atbalsta tālrunis noziegumos cietušajiem: 116006 (katru dienu no plkst. 12.00 līdz plkst. 22.00);
• uzticības tālruņi emocionāla un psiholoģiska atbalsta saņemšanai: 116123, 67222922 vai 27722292 (visu diennakti);
• valsts nodrošināta juridiskā palīdzība: 80001801;
• bērnu un pusaudžu bezmaksas uzticības tālrunis: 116111;
• ārkārtas gadījumā ziņo par vardarbību policijai pa tālruni 110.