Viesturs Rudzītis: Vecāki vampīru lomā? Jeb kāpēc ir svarīgi atklāt Bērnu sevī
Turpinot varbūt ne tik labo, bet uzmanību pieprasošo toties, tradīciju lietot vārdu „vampīrs”, padomāsim par situāciju, kad viss ir otrādi, salīdzinājumā ar manis nesen aplūkoto situāciju, kad vampīri ir bērni.
Bet kā ir tad, ja vampīri
ir vecāki? Kad, izmantojot citu terminoloģiju, viņi izmanto savus
bērnus, tajos esošos resursus un enerģiju? Tad mēs pavisam
nemanāmi, paslīdot garām robežzīmēm, kuras tomēr ir (par to vēlāk),
varam ieslīdēt zonā, ko sauc par vardarbību. Emocionālu, fizisku,
seksuālu…
Ak tu dieviņ tētiņ, kāds varētu iesaukties, tas tak ir par daudz –
vardarbība, varas darbi, nu kā tādos burlaku romānos! Un zināmā
mērā viņam būs taisnība – burlaku romānu vardarbība ir pavisam
citādāka. Jo vecāki, kuri vampīriski nodara pāri bērnam, dara to
aiz … mīlestības!
Šeit mēs esam nonākuši pie vēl viena mārketinga trika – šoreiz
vārda „vardarbība” lietojumā. Laikam jau, lai uzsvērtu, ka tam, ko
dara burlaki un tam, ko aiz citiem motīviem dara vecāki, var būt
vienādas sekas, tādēļ tas jākvalificē vienādi. Taču no motivācijas
viedokļa vecāku nodarījumi būtu jāsauc atšķirīgi. Varbūt par
„mīldarbību”?
Bet atgriezīsimies pie vampīrisma – enerģijas sūkšanas. Vecākiem un
pieaugušiem cilvēkiem vispār nereti ir grūtības būt spontāniem,
kreatīviem, atvērtiem un – radīt! Nonākuši bezizejā, kādā no tik
daudzajām dzīves krīzēm, vai kaut ko zaudējuši, tiem ir ārkārtīgi
grūti izdarīt to, ko es saucu – atrast Dievu, uztaustīt savu ceļu,
atrast spontānu rīcības programmu. Jo visu nosaukto var izdarīt
tikai no vienas – Bērna lomas. Pieaugušais bieži nespēj noticēt
psihes brīnumdarīšanas potenciālam, tādēļ paliek iegrožots savu
ierobežotu resursu aplociņā. Bērns to spēj, tādēļ tikai tam ir
iespējams tikt tālāk. Arī Kristus teica, lai laižot tos bērniņus
pie viņa…
Ja pieaugušais spēj sakontaktēt ar Bērna lomu sevī, viss būs labi,
izejas atradīsies. Bet ja nespēj, tad tam vampīriski jāsakontaktē
ar savu bērnu un jāizmanto tas par savu ideju un enerģijas banku.
Reizēm pieaugušais no tā iegūst sev vajadzīgo un iziet no krīzes,
reizēm neiegūst un tad izmantošanas iespēja paliek neizmantota.
Vecākiem un pieaugušiem cilvēkiem vispār nereti ir grūtības būt spontāniem, kreatīviem, atvērtiem un – radīt!
Tas varbūt nebūs sevišķi populārs viedoklis un arī man pašam tas ir
diezgan nesen iegūts – bērni grib tikt izmantoti, viņi grib
palīdzēt saviem vecākiem un izglābt tos. Bērniem ir svarīgi
iemācīties dot – tikpat svarīgi kā – ņemt. Tikai abām šīm tendencēm
aptuveni līdzsvarojoties, noris enerģijas un informācijas apmaiņa
ģimenē, grupā, sociumā. Ja virsroku ņem viena no tendencēm,
satikšanās nenotiek gana bieži. Un līdz ar to „virsvērtība”, kuru
šīs satikšanās varētu radīt, nav liela, jeb pat ir negatīva.
Bērniem būtu jāļauj glābt savus vecākus, ja vecāki paši to nespēj.
Būt Varoņiem – tā ir ne tikai vēsturiski nostiprinājusies pieredze
cilvēku sabiedrībā, tas ir viens no ģimenes un dzimtaskoka
attīstības rezerves variantiem.
Šeit ir tikai divas problēmas vēl, saistītas ar tikko teikto. Pirmā
– kā Bērnam – Varonim kļūt par pieaugušu cilvēku pēc savas misijas
beigām. Kā nomirt kā lomai, turpinot dzīvot kā cilvēkiem – šoreiz
jau nevis subjektīvajā, iekšējā, jūtu pasaulē, bet gan objektīvajā,
ārējā, attiecību, lietu, naudas un pienākumu pasaulē. Šeit bērnam
būs atkal jāprot ņemt – no saviem vecākiem un sava dzimtaskoka
vispirms.
Bet otrā problēma ir saistīta ar robežām. Robežas starp cilvēkiem
un cilvēku grupām nevar būt objektīvas, ar prātu noteiktas un
nostiprinātas Zemes - vai kādā citā grāmatā. Tās vienmēr ir
subjektīvas, vien izjūtamas, pie kam dažādi izjūtamas no divu
dažādu cilvēku puses – vienās vienīgās attiecībās. Vienam var
šķist, ka viņa pieskāriens otram pauž lūgumu un pateicību, bet
otram no tā var šermuļi noskriet pār kauliem, nerunājot par daudz
dramatiskākām dzīvē sastopamajām atšķirībām.
Vienam var šķist, ka viņa pieskāriens otram pauž lūgumu un pateicību, bet otram no tā var šermuļi noskriet pār kauliem, nerunājot par daudz dramatiskākām dzīvē sastopamajām atšķirībām.
Tikko teiktajam ir ļoti daudz konsekvenču – juridisku tajā skaitā.
Mēs vēl pieredzēsim lielu attīstību arī likumdošanā saistībā ar tā
saukto vardarbību pret bērniem. Bet konsekvences pirmkārt ir
prasībās pret mūsu pašu jūtīgumu un iekšējo inteliģenci. Mums ir
jāvar atzīt pats robežu starp cilvēkiem subjektivitātes jēdziens –
tas būtu milzu solis uz priekšu. Jo ietvertu sevī ne tikai
tiesības, bet arī atbildību par savu robežu aizsargāšanu. Un
nemitīgi jāattīsta sevi to izjušanā, mēģinot ievērot katru reizi,
kad robežpārkāpums ir noticis. Un atbildēt par tā sekām visos
iespējamajos veidos, daudzi no kuriem varētu būt ļoti
negaidīti.
Jā, laiks iet, tā es padomāju, pārlasot šīs rindas. Jo šķietami
visu pateikt gribēto par bērnu izmantošanu jau biju pateicis sešus
gadus atpakaļ, „Bendes meitiņa un viņas tēvs” bija lielā mērā par
to.
„Bet ne jau tik ātri”, teiktu kāds no Markesa „Simts vientulības
gadu” personāžiem. To varētu attiecināt arī uz informācijas blīvumu
iepriekšējās trijās rindkopās. Vajag daudz laika, lai atšķaidītu un
pa molekulai sagaršotu visu šo koncentrātu. Bet gadu taču pietiek,
mums ir veseli simts, pilni ja ne ar zaudējumpilno vientulību, tad
sakārtojošo vienatni gan.
Viesturs Rudzītis, www.viestursrudzitis.lv