Kāpēc mans trīsgadnieks grauž nagus?

Visbiežāk nagu graušanai ir psiholoģisks iemesls. Bērni grauž nagus, kad jūtas nedroši, nestabili vai nobijušies. Tā var gadīties, kad bērns sastopas ar nezināmu, jaunu situāciju, kad jāpieskaņojas videi vai jaunai kārtībai. Arī situācija, kad mājās ir piecus mēnešus vecs mazulis, trīsgadniekam ir jauna, un viņam jāpierod pie jaunas kārtības, ar to jāsadzīvo. Visticamāk, mammai patlaban atliek mazāk laika savai meitiņai, jo ir jārūpējas arī par mazuli, un ir tikai normāli, ka meitenīte nesaņem tik daudz uzmanības, cik vēlētos! Ja nagu graušana nepāriet, vecākiem tas jāuztver kā signāls: mans bērns nejūtas labi, man jādomā, kā viņam palīdzēt, jāmeklē cēlonis — no kā bērns ir nobijies, kādi viņam ir pārdzīvojumi, vai nav kādi notikumi ģimenē, kas bērnu satraukuši.

Bērns grauž nagus, jo nervozē un netiek galā ar kādu situāciju, kas izraisa stresu. Reizēm šādu bērnu rīcību apkaro, liekot lietā lakas, ziedes vai cimdus. Tādi līdzekļi neārstē pašu problēmu.

Vecākiem nevajadzētu bērnu kaunināt vai rāt par nagu graušanu, jo tas tikai pastiprina nervozēšanu un bērns grauzīs nagus vēl vairāk, mēģinās to pat slēpt no vecākiem. Jāsaprot, ka bērns grauž nagus, jo nervozē un netiek galā ar kādu situāciju, kas izraisa stresu. Reizēm šādu bērnu rīcību apkaro, liekot lietā lakas, ziedes vai cimdus. Tādi līdzekļi neārstē pašu problēmu. Ja bērns ir ļoti emocionāls, viņam būs ārkārtīgi grūti atturēties no nagu graušanas, un tas tikai padziļinās slimību. Sākumā vecākiem pašiem jācenšas izprast un pārrunāt ar bērnu, kas ir noticis pēdējā laikā. Varbūt mazo satraucis vai izbiedējis televīzijā redzētais, varbūt nedrošība saistīta ar pārmaiņām bērna ikdienā vai arī bērnudārzā bijis kāds konflikts. Lai iedrošinātu bērnu uz atklātību, vecāki var atzīties, ka arī paši bērnībā reiz grauzuši nagus, jo viņus kaut kas satraucis, un arī pastāstīt, ka pēc tam viss nokārtojies un nagu graušana pārgājusi. Diemžēl ļoti bieži vainojamas ir problēmas pašā ģimenē — nav stabilitātes vecāku attiecībās, viņi konfliktē bērna klātbūtnē, nav pietiekami daudz runāts par to, ka būs ģimenes pieaugums, vai arī runāts, nepastāstot par problēmām, kas var sekot: mazuļa raudāšana, sagurusī mamma, uzmanības sadalīšana starp bērniem utt. Te patiesībā terapija vajadzīga vecākiem, un bērna uzvedība ir tikai viņu attiecību spogulis. Lai palīdzētu savam bērnam, vecākiem jārunā ar viņu — atklāti, ar atbalstu un sapratni, ja tomēr neizdodas visu ar bērnu pārrunāt vai arī sarunas nedod rezultātu, laikus jāmeklē psihologa palīdzība.

Efektīva ir arī smilšu terapija, kur bērns var izlikt visas savas sāpes. Tas vajadzīgs, jo noklusētas lietas izraisa bailes. Ļoti svarīgs bērnam, kas grauž nagus, ir brīdis nedalītas uzmanības! Daudzas problēmas atkristu, ja vecāki ik dienu pusstundu vai vismaz 15 minūtes veltītu vienkāršai sarunai ar bērnu, bez televizora, radio, telefona iejaukšanās, bez citu darbu darīšanas, pat bez citu ģimenes locekļu klātbūtnes. Tai jābūt sarunai, kad vecāki ieskatās bērnam acīs, apvaicājas, kā viņam klājas, uzmanīgi uzklausa un atbild uz viņa jautājumiem. Faktiski nav tādas situācijas, ko nevajadzētu ar bērnu pārrunāt, izskaidrot vai vismaz informēt, kas un kāpēc tiks darīts. Vecākiem jāuzņemas atbildība par to, kā jūtas katrs no viņu bērniem, un jāiemācās sadalīt rūpes, uzmanību, jo mēs taču katrs esam nākuši šai pasaulē, lai saņemtu mīlestību!