Lielākā oga pasaulē – ķirbis
Gludas, rievainas, grubuļainas, apaļas, plakanas, garenas, zaļas, dzeltenas, pelēkas - ogas, kas pieder vairākām sugām, bet visas vienā vārdā tās sauc par ķirbjiem. Jā, tik dažādi tie ir, un diezin vai kāds var pateikt, cik dažādu sugu un šķirņu ķirbju kopumā Latvijā tiek audzēts.
Ķirbju dzimtene - Centrālamerika
Ķirbjaugi ir izplatīti visā pasaulē. Gurķu dzimtene ir Āzija;
arbūzu, kabaču un lagenāriju - Āfrika. Vairumam ķirbju izcelsme
meklējama Centrālamerikā. Ķirbji uzskatīti par vecākajiem
kultūraugiem pasaulē, apsteidzot pat kukurūzu un pupiņas. Indiāņiem
Kolumba laikā jau bija izveidotas vairākas ķirbju šķirnes. Ar jūras
braucēju starpniecību Amerikas ķirbji, tai skaitā patisoni, tika
ievesti Eiropā un sākumā tika audzēti klosteru un dižmaņu dārzos,
no kuriem izkonkurēja līdz tam laikam audzēto lagenāriju.
Pudeļu ķirbju dzimtene ir Centrālamerikas tropu meži, no kurienes
jūras straumes augļus ar sēklām aiznesa uz Dienvidameriku. Pēc
arheologu datiem, trauku ķirbjus audzēja Peru jau pirms 12
tūkstošiem gadu, Meksikā - pirms 9 tūkstošiem gadu, bet Ēģiptē -
pirms 5 tūkstošiem gadu. Botāniski ķirbja auglis ir oga, kas ir
lielākā oga pasaulē. Arī ķirbju sēklas ir lielākās no visiem
kultūraugiem.
Ķirbji uzskatīti par vecākajiem kultūraugiem pasaulē, apsteidzot pat kukurūzu un pupiņas.
Latvijā izplatītākie ķirbji
Pasaulē ir zināmas vairākas ķirbju sugas un pasugas, lielākā daļa
no tām ir savvaļas, bet apmēram 5 audzē kultūrā. Latvijā ir
izplatītas 3 sugu šķirnes, bet 1973. gadā izdotajā terminoloģijas
vārdnīcā ir uzskaitītas 46 ķirbju sugas un pasugas.
Lielaugļu ķirbji
Audzētēju - amatieru vidū ir populāras lielaugļu ķirbju
šķirnes. Tieši no tām izaug izstāžu brīnumi. Raugoties no praktiskā
viedokļa, mūsdienu nelielajās 3-4 cilvēku ģimenēs šo ķirbju
audzēšana ir neracionāla, jo sagriezti tie vairs lāgā neglabājas un
liela daļa aiziet zudumā. Šai pašai šķirņu grupai pieder arī virkne
šķirņu ar sīkākiem augļiem, piemēram, Ushiki Kuri; to
ražība mēdz būt pat augstāka nekā lielaugļu šķirnēm, un
mājsaimniecībā tie ir izdevīgāki.
Dārzeņķirbji
No plaši audzētajiem dārzeņķirbjiem mēs vislabāk pazīstam
kabačus un patisonus, bet šai grupai pieder arī Helovini,
makaronu jeb spageti ķirbji, Bīskapa cepure un
Ozolzīļu ķirbis (Acorn), kā arī kailsēklu ķirbji.
Lielražošanā - Austrijā, Spānijā - tos audzē ķirbju eļļas ieguvei,
bet Latvijā daudzi ēd ķirbju sēklas, kuras ir tikpat vērtīgas kā
rieksti.
Kaut ari daži mūsu amatieri uzskata dekoratīvos ķirbjus (acīmredzot tieši rūgtās garšas dēļ) par ārstnieciskiem, patiesībā šos ķirbjus uzturā lietot nevajadzētu.
Muskata ķirbji
Muskata ķirbjiem piemīt īpatnēja muskata smarža, un daudzām šķirnēm
raksturīga arī riekstu piegarša. Latvijā no šīs grupas vislabāk
pazīst riekstu ķirbi Butternut. Salaspilī pazīstams
amatieris Māris Bērziņš pat nodarbojas ar šo ķirbju selekciju.
Ziemas ķirbji
Amerikāņu un angļu literatūrā ķirbjus mēdz iedalīt vasaras un
ziemas ķirbjos. Pie ziemas ķirbjiem pieskaita šķirnes ar biezāku
mizu: Acorn, Butternut tipa šķirnes,
Turban, Gelber Zentner, Haloween. No šīs
šķirnes ķirbjiem pārtikā izmanto tikai mīkstumu. Izņēmumi ir japāņu
(Hokkaido tipa) ķirbji. Lai pagatavotu ēdienu, šīs grupas
ķirbjus ne tikai jānomizo, bet jāizņem arī sēklas un rupjākās
šķiedras. Mīkstumu sagriež vai sarīvē un izmanto sulu spiešanai,
sautējumiem, zupām vai pudiņu gatavošanai. Lielākus nenomizotus
gabalus var izcept cepeškrāsnī pie 190°C, līdz mīkstums kļūst
patiešām mīksts un viegli atdalās no mizas - tas ir viens no
ātrākiem ķirbju pagatavošanas veidiem. Ziemas ķirbji vēsā sausā
telpā uzglabājas vairākus mēnešus, ja vien to miza nav slimību,
kaitēkļu vai mehāniski bojāta.
Vasaras ķirbji
Vasaras ķirbjus patērē agrākā gatavības pakāpē, tiem ir maigāka
miza un mīkstākas sēklas. Šai šķirņu grupai pieskaita kabačus,
patisonus, līkkakla ķirbjus Cro-okneck un makaronu ķirbi.
Šos ķirbjus bieži vien gatavo ar visu mizu; cep un papildina ar
sviestu vai dažādām mērcēm, kā saldām, tā asām. Tāpat šos ķirbjus
mēdz ēst svaigus. Ar nenobriedušo mizu vasaras ķirbji uzglabājas
ilgākais 3-6 nedēļas. Latvijā amatieri arī kabačus un patisonus ar
cieto mizu un nobriedušām sēklām sekmīgi uzglabā līdz
pavasarim.
Dekoratīvie ķirbji
Dekoratīvie no ēdamiem ķirbjiem atšķiras ar sīkiem augļiem un
izteikti neparasto izskatu. Lielākoties tie ir savvaļas sugu
ķirbji, kuri parasti satur rūgto alkaloīdu - kukurbitacīnu. Kaut
ari daži mūsu amatieri uzskata tos (acīmredzot tieši rūgtās garšas
dēļ) par ārstnieciskiem, patiesībā šos ķirbjus uzturā lietot
nevajadzētu. Lielās devās kukurbitacīns ne tikai izraisa nopietnu
organisma saindēšanos, bet maziem bērniem un veciem cilvēkiem tas
var būt pat nāvējoši. Tieši šī iemesla dēļ nav vērts nodarboties ar
pašmāju sēklkopību, jo nekad nevar zināt, ar ko jūsu ķirbja augļi
ir saziedējušies (apputeksnējušies) un vai iegūtie hibrīdi nebūs
rūgti.
Dažas populāras šķirņu grupas
Acorn (ozolzīļu) - izskatīgs ēdamais dārzeņķirbis,
augļu izskats atbilst nosaukumam. Tie ir 1-2 kg smagi, līdz 15 cm
diametrā, dažādās krāsās (zaļā, baltā, dzeltenā), gludi. Mīkstums
salds ar riekstu aromātu, vislabāk garšo svaigi sarīvēti vai arī
sautēti un cepti. Ļoti labi uzglabājas.
Hubbard (labdaris) - šīs šķirnes satur ļoti daudz
karotīna (12 reizes vairāk par burkāniem!). Augļu forma atgādina
regbija bumbu, krāsa atkarībā no šķirnes mēdz būt zaļa, dzeltena
vai zilgana, bet mīkstums ir koši oranžs. Augļa svars mēdz būt 2-6
kg; labi uzglabājas.
Makaronu (spageti) ķirbis - augi ar 4-5 m garām
vasām, ovāli apaļiem, ap 20-25 cm diametrā lieliem augļiem bālā
krāsā. Daudzas namamātes vilina doma pagatavot spageti no pašu
audzēta ķirbja. Tas ir iespējams, tikai jārēķinās, ka vidēji 4-6 kg
smagais ķirbis ir ievietojams ne katrā cepeškrāsnī un ne katrā
katlā. Veselu ķirbi jāvāra aptuveni 40 minūtes (var arī cept),
vairākkārt pārdurot mizu ar nazi. Izvārīto jāpārgriež uz pusēm un
no augļa vidus ar dakšiņu vai karoti jāizgrebj makaroniem līdzīgā
ķirbja masa. Raksta autorei nav izdevies pārbaudīt to savā praksē,
jo izaudzēto ķirbi nebija iespējams ievietot cepeškrāsnī.
Maldīgs ir uzskats, ka ķirbji nebaidās no nezālēm. Ja ķirbjus audzē lielākā platībā, nevis uz komposta kaudzes, nezāļu apkarošana jāveic regulāri, līdz lapas nosegs lauka virsmu.
Lufa (sūkļa ķirbis) - ķirbjaugs, kurš ir ne
tikai dekoratīvs, bet arī noderīgs. Nogatavojušos ķirbjus vairākas
dienas izmērcē ūdenī, pēc tam kārtīgi izmazgā šķiedras no mīkstuma
un iegūto švammi izžāvē. Lieto kā ekoloģiski tīru pirts piederumu.
Lufai nepieciešams daudz siltuma, un mūsu apstākļos to drošāk
audzēt siltumnīcā, tikai jārēķinās, ka šis augs spēcīgi stīgo un
ātri vien nāksies to uzsiet līdzīgi gurķiem vai tomātiem. Savā
dzimtenē Dienvidaustrumāzijā jaunos lufas augļus patērē pārtikā
līdzīgi kabačiem. Nobriedušie augļi ir rūgti un nav ēdami.
Kavbūzis - ilgu laiku amatieru vidū tika uzskatīts
par arbūza un ķirbja krustojumu, jo pēc izskata tik tiešām atgādina
arbūzu. Tomēr tas ir vīģlapu ķirbis, kurš no citiem ķirbjiem
atšķiras galvenokārt ar augstu slimību izturību pret fuzariālo vīti
un tādēļ tiek plaši izmantots kā gurķu un meloņu potcelms. (Gurķus
lielražošanā mēdz uzpotēt uz piemērota potcelma tāpat kā ābeles!)
Vīģlapu ķirbja jaunie augļi ir ēdami tāpat kā ķirbji, piemēram,
parīzieši savulaik gatavoja no tā saldo ēdienu - eņģeļmatus.
Izvārīto mīkstumu sajauc ar akāciju ziedu medu un atstāj uz dažām
dienām ievilkties. Pēc tam to vāra pusstundu, un gardums ir
gatavs.
Lagenārija (griežamais kabacis) arī ir ķirbjaugu
dzimtas augs. To dēvē arī par ķiniešu gurķi, pudeļu jeb trauku
ķirbi. Siltumā šim augam piemīt neticami straujš augšanas ātrums,
diennaktī tā dzinumi var pieaugt līdz 60 cm. No citiem ķirbjaugiem
atšķiras ne tikai ar balto ziedu krāsu, bet arī ar smaržu (ķirbjiem
vīrišķie ziedi parasti ir aromātiski), jo dabā tiek apputeksnēti
vairāk ar mušām nekā ar bitēm. Atkarībā no šķirnes augļa garums var
būt 10-100 cm, bet pēc formas tie ir ļoti dažādi: cilindriski,
bumbierveida, olveida u.c. Šos augļus var nogriezt pa gabaliņam
augšanas laikā tik daudz, cik nepieciešams ēdiena pagatavošanai,
bet pārējais auglis turpina augt. Lagenārijas gatavo tāpat kā
kabačus.
Daudzu interesanto ķirbju sēklas var iegādāties ar interneta
starpniecību mājas lapā: www.kuerbis.net. Šeit atrodams vairāk par 700
šķirņu.
Īsās dienas augi
Ķirbji ir viengadīgi, siltumprasīgi augi. Lielākā daļa ķirbju ir
īsās dienas augi - tas nozīmē, ka tie sāk ziedēt tikai īsās gaismas
dienas apstākļos (optimāli 10-12 stundas) un Eiropas dienvidos
parasti ir vācami oktobrī. Latvijā 12 stundu diena ir septembra
vidū, tieši tādēļ ķirbju ražas ir zemākas nekā kabačiem (tiem
dienas garums nav nozīmīgs). Parasti pie mums ķirbji sāk ziedēt
augustā, atsevišķas šķirnes - jūlijā. Sākumā veidojas vīrišķie
(tukšie) ziedi, vēlāk arī sievišķie. Daudzām vecajām šķirnēm
sievišķie ziedi veidojas pārsvarā uz sānu vasām, tādēļ nereti
iesaka auga galotņošanu virs 4.-6. lapas.
Kāda vietaķirbjiem piemērotāka?
Ķirbjus ir iespējams audzēt ar tiešo sēju gruntī (jāsēj jūnija
sākumā), bet drošāk tos audzēt no dēsta. Dēsta audzēšanas periods
atkarībā no podiņa lieluma ilgst 2-3 nedēļas, jo pārauguši dēsti
slikti ieaugas. Ķirbju augšanai nepieciešama iesilusi augsne, tieši
tādēļ tos tik bieži audzē uz komposta kaudzes. Tomēr šajā gadījumā
jārēķinās, ka komposta kaudzi drīz vien nevarēs ne papildināt, nedz
izņemt kompostu. Ķirbjus ar mazākiem augļiem var iestā-dīt koku
pakājē un palaist kāpelēt pa zariem - rudenī kokus greznos
eksotiska raža. Tāpat Vācijā, Anglijā un vairākās citās valstīs ir
izplatīta ķirbju audzēšana uz vertikālām sastatnēm, no kurām bieži
veido piramīdas, ko apaudzē ar ķirbjiem. Šādas konstrukcijas ir ne
tikai dekoratīvas, bet arī pasargā ķirbju augļus no puves.
Baidās no nezālēm
Kaut arī ķirbji labāk par kabačiem un gurķiem pacieš mitruma
trūkumu, tomēr sausā laikā, sevišķi ražas veidošanās periodā, ir
nepieciešama laistīšana. Maldīgs ir uzskats, ka ķirbji nebaidās no
nezālēm. Ja ķirbjus audzē lielākā platībā, nevis uz komposta
kaudzes, nezāļu apkarošana jāveic regulāri, līdz lapas nosegs lauka
virsmu. Austrijā bioloģiskie audzētāji ķirbju rindstarpās sēj balto
āboliņu - šis augs ātri izplatās, nomāc nezāles un neaizēno
kultūraugus. Rezultātā nav jāravē, arī augļi ir tīrāki.
Ķirbji ir veselīgi dārzeņi, it sevišķi svara vērotājiem un kaloriju skaitītājiem, jo satur maz kaloriju (27 kcal /100 g - svaigos ķirbjos), tikpat daudz cik ziedkāposti, puravi un skābie kāposti.
Novāc dienu pirms salnas
Ņemot vērā mūsu īso vasaru, labākais ķirbju novākšanas laiks ir
diena pirms salnas. Apsaluši augļi uzglabājas ļoti slikti. Ja ir
iespējams, novāktie ķirbji jānomazgā ar 40°C siltu ūdeni un
jānovieto uz divām nedēļām sausā telpā pie temperatūras 27-30°C
(piemēram, tukšā siltumnīcā vai aizstiklotā verandā). Šajā laikā
ķirbji iziet ārstēšanas periodu (līdzīgi kartupeļiem) - visas rētas
un nobrāzumi sadzīst un nobriest miza. Pēc tam ķirbjus var sekmīgi
uzglabāt pie temperatūras 10-12°C. Mājas apstākļos tos var labi
uzglabāt arī siltākā temperatūrā pagultē vai uz skapja augšas.
Ar ko ķirbjus pabarot?
Audzējot ķirbjus dobēs, ir nepieciešama gan pamata, gan
papildmēslošana. Pirms dēstu izstādīšanas vai tiešas sējas zemē
iestrādā līdz 50 g/m2 kompleksā mēslojuma (tas var būt Kemiras
Universālais dārza mēslojums) un, sākoties ziedēšanai, to
vēlreiz izkaisa starp augiem līdz 20 g/m2. Karstā laikā ķirbju
lapas mēdz novīst, tādēļ dienas vidū ieteicams augus aprasināt ar
ūdeni (piemēram, uzstādot zāliena laistītāju), lai palielinātu
gaisa mitrumu un mazinātu lapu temperatūru. Ja šādas iespējas nav,
augiem var palīdzēt, apsmidzinot lapas ar kalcija nitrāta šķīdumu
(100 g/10 l ūdens). Šo apstrādi jāveic no rīta, kamēr lapas ir
stingras, bet vairs nav norasojušas.
Vai vērts ārstēt?
Augustā atsevišķas ķirbju šķirnes mēdz saslimt ar neīsto miltrasu.
Pret šo slimību labi palīdz profilaktiskie smidzinājumi ar
preparātu Ridomil Gold (25 g/100 m2, ūdens pēc vajadzības) jau
jūlija vidū, atkārtojot pēc 2 nedēļām (dažu augu dēļ miglošana
neatmaksājas). Kaitēkļi, atskaitot zemes vēzi pavasarī, ķirbjiem
praktiski netraucē. Biocīdus zemes vēžu apkarošanai var iegādāties
dārzkopības preču veikalos.
Zināšanai!
Ķirbji ir veselīgi dārzeņi, it sevišķi svara vērotājiem un kaloriju
skaitītājiem, jo satur maz kaloriju (27 kcal /100 g - svaigos
ķirbjos), tikpat daudz cik ziedkāposti, puravi un skābie
kāposti.
Taukvielu saturs svaigos ķirbjos ir gaužām niecīgs - 0,1 g/100
g.
Arī ogļhidrātu ir maz - tikai 5,5 g/100 g svaigas masas, kas ir 2
reizes mazāk nekā melonēs, 5 reizes mazāk nekā ķiplokos un 4 reizes
mazāk nekā konservētajā kukurūzā.
Ķirbji satur daudz kālija (383 mg/100 g), kas ir 3 reizes vairāk
nekā gurķos vai arbūzos, 1,5 reizes vairāk nekā kāpostos vai
tomātos.
Nātrija ķirbjos tikpat kā nav (1 mg/100 g).
Satur arī kalciju, fosforu un dzelzi.
Ķirbjos ir A vitamīna provitamīns (100 mg/100 g), C un B grupu
vitamīni.
Materiālu sagatavoja: Mārīte Gailīte, žurnāls Dārza Pasaule, 05/2007