Zirņi bez tārpiem

Zirņi (Pisum sativum L.) ir viena no senākajām lauksaimniecības kultūrām, sauso graudu dēļ tos audzēja Mazāzijā vēl pirms vairākiem tūkstošiem gadu. Latvijā populārie pelēkie zirņi pieder citai, arī izplatītai sugai - Pisum arvense L.

Zirņiem aukstums neskādē

Zirņi ir aukstumizturīgi, to sēklas sāk dīgt jau pie 1-2°C, bet cukurzirņu sēklas pie 4-6°C. Tādēļ zirņus var droši sēt kaut vai marta beigās, bet biežāk to dara aprīlī. Zirņu dīgsti pacieš salnas līdz -5-7°C, bet lielākie augi aiziet bojā jau pie - 2°C. Zirņi aug ļoti ātri un piemērotas šķirnes ir iespējams sēt līdz pat Jāņiem. Optimālā temperatūra auga attīstībai ir 14-16°C, ģeneratīvo orgānu (ziedu) veidošanai 18-20°C, bet pakšu augšanai un sēklu nobriešanai 18-22°C.

Zirņi ir ļoti prasīgi pēc mitruma. Samirkušas sausas sēklas uzbriestot, palielina savu apjomu vairākas reizes, un ir zināms gadījums, kad samirkušu zirņu krava tilpnē pārplēsa uz sēkļa uzskrējušo kuģi. 

Mitrums ir vajadzīgs ne tikai dīgšanas laikā, tas ir nepieciešams arī aktīvas augšanas periodā līdz pat pākšu veidošanās brīdim. Optimālais augsnes mitrums ir 70-80%, tas ir, saspiežot augsni saujā, starp pirkstiem jāparādās lieliem ūdens pilieniem. Arī pārmērīgo mitrumu vasaras sākumā zirņi pacieš gana labi, bet veģetācijas periods tādēļ mēdz ievilkties.

Vēl zirņiem ir nepieciešams daudz gaismas, tie necieš noēnojumu, bet zied garās dienas apstākļos, pie mums tas ir no jūnija beigām līdz augusta sākumam. Zirņi ir dažāda auguma lakstaugi ar vijīgu stublāju. Rūpnieciskai ražošanai parasti izmanto zemas šķirnes līdz 50 cm augstas, kuru augi atbalsta cits citu un ir piemēroti ražas mehanizētai novākšanai. Šīs šķirnes ir agrīnākas un ir ātri novācamas. Mazdārziņā var audzēt arī augstākas šķirnes, kuru augi mēdz sasniegt augstumu līdz pat 1,5-2 m, bet šiem augiem nepieciešami balsti, turklāt ražas periods būs garāks.

Ir zināms gadījums, kad samirkušu zirņu krava tilpnē pārplēsa uz sēkļa uzskrējušo kuģi.

Vai zirņiem vajag slāpekli?
Uz zirņu saknēm, tāpat kā uz citiem pākšaugiem, mīt gumiņu baktērijas, kuras saista atmosfēras slāpekli un piegādā to auga saknēm. Gumiņi sāk veidoties, kad augam ir attīstījušas 5-6 lapas (īstās lapas, nevis plūksniņlapas, jo lapas zirņiem ir pārplūksnainas un arī ūsas ir pārveidotas lapas). Ja zirņu sēklas pirms sējas apstrādā ar speciāli zirņiem paredzēto mikrobioloģisko preparātu Nitragins zirņiem, vīķēm un pupām, gumiņu baktērijas vairosies ātrāk, bet augšanas perioda sākumā zirņiem tomēr ir nepieciešams slāpekļa mēslojums. Ir aprēķināts, ka no atmosfēras zirņi saņem (atkarībā no šķirnes) 42-78% kopējā nepieciešamā slāpekļa daudzuma.

Vai zirņi var saziedēties?
Interesanti, ka zirņu ziedu apputeksnēšanās norisinās vēl pirms ziedpumpura atvēršanās un tikai ļoti karstā vasarā ir iespējama vairāku šķirņu savstarpēja apputeksnēšanās vai, kā tautā saka, saziedēšanās. Viens zieds zied trīs dienas, bet viens augs 2-3 nedēļas.

Kas ir cukurzirņi?
Atkarībā no šķirnes pākstis var būt 3-12 cm garas un līdz 2,5-3 cm platas. Pākstīs veidojas sēklas, atkarībā no šķirnes nogatavojušās tās mēdz būt gludas vai krokotas. Zaļo zirnīšu konservu ražošanai parasti izmanto šķirnes ar gludām sēklām, bet mazdārziņā audzējot zirņus tūlītējai ēšanai, šī šķirnes īpašība nav tik svarīga. Tāpat daudzām šķirnēm pāksts iekšpusē mēdz veidoties pergamentveida slānis un šos zirņus var ēst tikai svaigi lobītus vai izžāvētus. Tādēļ šīs šķirnes tā arī sauc - lobāmie zirņi. Savukārt cukurzirņiem pergamentveida slānis neveidojas nemaz un tos var ēst ar visu pāksti, bieži vien pat tad, kad sēklas ir tikko kā aizmetušās. Pēc agrīnuma izšķir agrīnas šķirnes, kurām sēklas nogatavojas 65-80 dienas no uzdīgšanas, vidēji agrīnas - 75-90 dienas, vidēji vēlīnas - 90-105 dienas un vēlīnas, kurām līdz sēklu nogatavošanai paiet vairāk par 100 dienām. Protams, zaļo zirnīšu ražu vāc ievērojami agrāk. Neapšaubāmi, mazdārziņā labākas ir agrīnas vai vidēji agrīnas šķirnes.

Zirņu audzēšanai labākas ir auglīgas, vidēji smagas mālsmilts vai smilšmāla augsnes ar neitrālo skābuma reakciju. Mazāk piemērotas ir blīvas māla augsnes, kā arī purvainas un smilts augsnes.

Vietas izvēle
Zirņu audzēšanai labākas ir auglīgas, vidēji smagas mālsmilts vai smilšmāla augsnes ar neitrālo skābuma reakciju. Mazāk piemērotas ir blīvas māla augsnes, kā arī purvainas un smilts augsnes. Tomēr mazdārziņā galvenais noteicošais faktors ir vietas apgaismojums. Audzējot zirņus daudzmaz lielākā platībā, ir jāņem vērā arī priekšaugi - labākie skaitās kukurūza, kartupeļi, dārzeņi (nevis graudaugi vai zālāji). Ņemot vērā, ka mazdārziņā gan zirņu, gan saldēs kukurūzas platība reti pārsniedz pāris kvadrātmetru, bet lielāko daļu sakņu dārza tā vai tā aizņem dārzeņi un zemenes, pedantiska augu sekas ievērošana vienkārši nav iespējama.

Zirņi ēd visu vasaru
Zirņiem laba ēstgriba nezūd visā veģetācijas periodā, ir aprēķināts, ka līdz ziedēšanas sākumam tie patērē no augsnes 30-38% slāpekļa, 60-64% fosfora un 40-53% kālija. Tas nozīmē, ka arī zirņiem būs vajadzīgs papildmēslojums. Pamatmēslošanā labāk ir izmantot Kemiras Universālo dārza mēslojumu (ap 50 g/m2) vai citu komplekso mēslojumu (devu skat. uz iesaiņojuma). Arī veģetācijas perioda vidū, sevišķi, ja gadās lietaina vasara, ir vērts iedot papildus to pašu mēslojumu ap 20 g/m2. Kūtsmēslus zirņu audzēšanā labāk nelietot nemaz.

Augu biezība
Zirņus audzē ar tiešo sēju, izsējot 80-140 sēklas uz 1 m2. Attālums starp rindām ir atkarīgs no šķirnes - zemas var sēt tuvāk, bet augstas tā, lai būtu viegli novākt ražu arī starp gariem augiem. Vidēji zirņiem pietiek ar rindstarpu platumu 25-45 cm. Atstatums starp sēklām rindā ap 10 cm. Sējas dziļums 4-5 cm.

Zirņu slimības
Ņemot vērā, ka lielu daļu slimību novēro tieši ražas veidošanās laikā, bet zirņus galvenokārt audzē ātrai apēšanai tieši no dobes, no augu aizsardzības līdzekļu izmantošanas labāk ir atturēties. No inficētiem augiem ir ieteicams pēc iespējas ātrāk novākt visus patēriņam derīgos zirņus, bet pašus augus iznīcināt. Inficētās pākstis nav derīgas patēriņam! Viena no izplatītākajām zirņu slimībām ir zirņu gaišplankumu iedegas jeb askohitoze (Ascochyta pisi), ar to slimo ari puķu zirņi. Uz lapām veidojas brūni līdz 1 cm diametrā lieli plankumi ar tumšāku apmali. Uz stublāja daļām veidojas iegareni, sausi, pelēki plankumi, uz pākstīm - iegrimuši. Slimības izplatībai labvēlīgs ir lietains laiks, savukārt pazemināts gaisa mitrums (<80%) aizkavē tās attīstību. Mazdārziņā labākais šīs slimības novēršanas paņēmiens ir agrīno šķirņu audzēšana, tad raža tiek novākta pirms augu inficēšanās vai drīz pēc pirmo pazīmju parādīšanās.
Fuzariālā vīte (Fusanum oxysporum) zirņus inficē uzdīgšanas laikā, izraisot augu izkrišanu. Ja augi inficējas vēlāk - ziedēšanas laikā - tiem veidojas sakņu kakliņa puve, augi atpaliek augšanā un attīstībā. Inficēšanas avots var būt augu atliekas, kā arī (parasti pašaudzētas) sēklas. Drošākais profilakses līdzeklis ir izturīgu šķirņu izvēle, kā arī regulāra augsnes bagātināšana ar Trihodermīnu.

Ņemot vērā, ka lielu daļu slimību novēro tieši ražas veidošanās laikā, bet zirņus galvenokārt audzē ātrai apēšanai tieši no dobes, no augu aizsardzības līdzekļu izmantošanas labāk ir atturēties.

Īstā miltrasa (Erysiphe pisi) - inficē visas auga daļas praktiski visā veģetācijas periodā, bet visvairāk cieš zemākās un vecākās lapas. To virspusē veidojas balti plankumi, vēlāk augi dzeltē un iet bojā. Slimības attīstībai ir labvēlīgas krasas temperatūras svārstības: karstas, sausas dienas un vēsas, rasainas naktis, turpretī ilgstošas lietavas un zemāka temperatūra aizkavē slimības attīstību. Slimības novēršanai labāk ir izvēlēties pret to izturīgas šķirnes.
Neīstā miltrasa (Peronospora viciae) - lapu virspusē ir vērojami izplūduši, olīvu dzelteni plankumi, savukārt lapas apakšpusē šos plankumus klāj pelēki violeta sporu (konidiju) masa. Līdzīgi plankumi veidojas arī uz pākstīm. Slimība ātri izplatās un drīz vien augi aiziet bojā. Parasti tiek novērota vietās, kur augus izvieto tuvu ūdenskrātuvēm, kā arī ilgstoši apmākušā laikā. Latvijā neīstai miltrasai labvēlīgie laika apstākļi parasti tiek novēroti augustā, tādēļ labākais profilakses līdzeklis ir savlaicīga agrīno šķirņu sēja tā, lai raža tiktu novākta līdz slimības uzliesmojumam.

Kaitēkļi un to ierobežošana
Ja zirņus ilgstoši audzē no pašaudzētām sēklām, neveicot kaitēkļu apkarošanu, tajos mēdz iemitināties zirņu sēklgrauzis (Bruchus pisorum). Vaboles ir melnas, 4-5 mm lielas, ar baltiem plankumiem mugurpusē. Vaboles oliņas dēj uz jaunajām pākstīm, bet kāpuri pēc attīstīšanās barojas briestošo sēklu iekšpusē, samazinot sēklu kvalitāti un to dīgtspēju. Ja augšanas punkts nav bojāts, šādas sēklas var uzdīgt, bet jaunie augi atpaliks augšana un attīstībā. Sākoties ziedēšanai, augi regulāri jāapskata un, ja kaitēkļu ir daudz (lielražošanā par kaitīguma slieksni uzskata 10 vaboles uz 100 pākstīm), var veikt smidzinājumu ar kādu no insekticīdiem: Deci, Fastaku, Kestaku, Karatē Zeons, Sumialfa (devas un koncentrācijas skat. uz iepakojuma). Smidzinājumi ar šiem preparātiem jāveic pievakarē, kad gaisa temperatūra ir zemāka par +23°C, jo karstā laikā preparāti sadalās ātrāk, nekā pagūst iedarboties. Veicot smidzinājumu, jāievēro individuālas drošības noteikumi, to nekādā ziņā nedrīkst veikt bērnu un mājdzīvnieku klātbūtnē.
Tumšais zirņu tinējs (Laspayresia nigricana) - neliels, gaiši brūns taurenis, ar spārnu platumu līdz 1,5 cm, dēj oliņas uz auga. Kāpuri iegraužas pākstīs un barojas tur līdz 3 nedēļām, izgraužot zirņos neregulārus robus un piesārņojot tos ar ekskrementiem. Kāpuri pārziemo un turpina attīstības ciklu augsnē. Kaitēkļa ierobežošanai palīdz augsnes pārrakšana rudenī (ziemas salā daļa kaitēkļu izsalst). Kaitēkļa attīstība stipri atkarīga no laika apstākļiem aprīlī un maijā. Mazdārziņā ievērot kaitēkļa parādīšanos (līdz ražas novākšanai), ir grūti, bet ir zināms, ka agrās šķirnes cieš mazāk nekā vēlās. Labus rezultātus kaitēkļa apkarošanā dod derīgā kukaiņa Trihogrammas izlaišana zirņu ziedēšanas laikā.

Sausi zirņi satur ļoti daudz olbaltumvielu (22-30%), zaļajos zirņos olbaltumvielu ir mazāk (ap 6%).

Zirņu pangodiņš (Contarinia pisi) - sīka, ap 2 mm, odam līdzīga mušiņa izdēj oliņas augšanas pumpuros vai tieši ziedos un uz pākstīm, kur arī barojas īdz 2 mm lieli, balti kāpuri. Lapas un ziedi deformējas, ziedi nobirst, paši zirņi pākstīs tiek bojāti. Par laimi šis kaitēklis mazdārziņos tiek novērots salīdzinoši reti, bet lielražošanā tas ir nopietns kaitēklis.

Zirņu laputs (Acythosiphon pisum) - zaļas laputis, 4-5 mm garas, ar garām kājām un gariem taustekļiem, kaitē gan utis, gan to kāpuri, sūcot auga sulu. Bojātie augi pārtrauc augšanu un deformējas. Parasti šo kaitēkli sāk apkarot, kad tas sastopams uz 20% augu. Mazdārziņos apkarot laputis zirņos palīdz virkne derīgo kukaiņu: septiņpunktu mārītes, zeltactiņas, plēsīgais pangodiņš afidiuss. Parastie insekticīdi pret laputīm palīdz slikti, jo tiem ir pieskares iedarbība, bet laputis parasti slēpjas zem lapām. Savukārt efektīvie sistēmiskie insekticīdi šinī gadījumā nebūtu vēlami, jo ilgāk saglabājas ražā.

Zināšanai!

• Sausi zirņi satur ļoti daudz olbaltumvielu (22-30%), zaļajos zirņos olbaltumvielu ir mazāk (ap 6%).
• Zaļajos zirņos ir arī daudz cukura (25-30%), tieši tādēļ agrākos laikos zaļie zirnīši bija lauku bērnu iecienītākais gardums un tāds ir vēl joprojām.
• Zirņos ir daudz vitamīnu (A, B1, B2, C), kālija un fosfora.
• Zirņi satur cilvēkiem nepieciešamās aminoskābes: cisteīnu, metionīnu, lizīnu, izoleicīnu, leicīnu, fenilalanīnu, tirozīnu, treonīnu, triptofānu, valinu.
• Zirņi satur fitoestrogēnus un, lielos daudzumos patērēti, samazina zīdītāju reproduktīvās spējas. Indijā sievietes grūtniecības novēršanai mēdz lietot zupu, kas gatavota no zirņu mizām (pākstīm).

 Materiālu sagatavoja: Mārīte Gailīte, žurnāls Dārza Pasaule, 06/2007

www.darzapasaule.lv