Egoisma pote latviešu sievietei

Tu esi dzīvojusi dažādos statusos – viena pati, kopdzīvē, precētas sievas statusā, tagad tev ir dēliņš. Tu vari salīdzināt...

Katrai situācijai ir savi plusi un mīnusi. Man liekas, ka ir vērts pamēģināt visu, jo tu nevari spriest par to, ko neesi piedzīvojusi. Piemēram, esmu sapratusi, ka nevaru būt simtsprocentīga mājsaimniece. Es tikai tagad labi saprotu un ļoti augstu vērtēju tās sievietes, kas dzīvo mājās ar bērniem. Pēc dēla piedzimšanas es salīdzinoši ilgi dzīvoju ar viņu mājās, līdz Markam palika gadiņš un četri mēneši. Sākumā bija diezgan grūti sarast tikai un vienīgi ar mājas dzīvi – biju pieradusi būt visu laiku skrejoša, informācijas un notikumu virpulī, un pēkšņi tā visa vairs nav. Taču, no otras puses, man bija iespēja nomierināties, padomāt, paskatīties uz visu no malas un pats galvenais – ar savu klātbūtni dot bērnam mieru un drošības sajūtu. Tas laiks man bija nenormāli svētīgs. Līdz tam biju ārprātīgā darba ritmā, slodze bija milzīga, daudzus gadus biju strādājusi nonstopā. Tu esi tajā vāveres ritenī un tik skrien, skrien... Bet zini, ko sapratu – daudz grūtāk ir palikt ar bērniņu mājās, vieglāk ir aizskriet uz darbu un bērnu atstāt auklei. Lai man nestāsta, ka uz darbu sieviete skrējusi tādēļ, ka apstākļi spieda un cik drausmīgi grūti tas nācies. Visbiežāk tās ir atrunas un bēgšana no mājas. Tas ir saprotami, jo būt mājsaimniecei ir smags darbs. Līdz šim manās acīs vārds “mājsaimniece” bija nedaudz ar ironijas piegaršu, atzīšos. Savukārt tagad es varu viņām klanīties, atvainoties un teikt: “Visu cieņu, vecenes!” Īsta mājsaimniece dzīvo mājās ar bērniem, rūpējas par viņu audzināšanu, sevi pilnībā ziedo ģimenei. Tagad salīdzinoši arī es esmu ļoti daudz ģimenē un mājās. Tomēr man vajag savu laiku un nodarbošanos, tāpēc strādāju. Mums ir jauka krievu tautības auklīte, un tā kā bērns saprot abas valodas, lai gan pats vēl nerunā, mums ar vīru, pārrunājot ko bērna ausīm nevēlamu, dažkārt nākas runāt angliski. Auklīte pie mums sāka nākt pusotru mēnesi, pirms atsāku strādāt, vabūt tāpēc nebija lielu problēmu atstāt mazo, jo bērns bija pieradis un akceptēja jauno situāciju. Man liekas, ka bieži galvenā kļūda ir tā, ka jau pirmajā dienā – hops! – māte pazūd uz visu dienu..

Lai man nestāsta, ka uz darbu sieviete skrējusi tādēļ, ka apstākļi spieda un cik drausmīgi grūti tas nācies. Visbiežāk tās ir atrunas un bēgšana no mājas. Tas ir saprotami, jo būt mājsaimniecei ir smags darbs.

Kad draudzenēm visapkārt dzima bērni, vai tu nedomāji – ak, kā gribētos?

Nē. Man vienmēr licies, ka tas ir liels un nozīmīgs projekts, ka tam jābūt apzinātam, pareizam, ideālam. Es to visu biju drausmīgi idealizējusi, un tādējādi vienmēr domāju – būs, bet kaut kad vēlāk. Smieklīgi, vēl tagad atceros sajūtu, kad lidmašīnā tevi nosēdina blakus cilvēkiem ar bērniem. Tu pie sevis pukojies, kāpēc tevi te apsēdinājuši un kāpēc tā māte tik muļķīgi laimīgi smaida, skatoties kā viņas mazais bērnelis tevi rausta aiz matiem. Tagad, kad lidoju ar Marku, pasmaidu un saprotu tos, kas vienkārši palūdz stjuartei pārsēsties citur...

Tu noteikti biji iztēlojusies, kāda būsi mamma... Ir kādas atšķirības no tā iedomātā?

Tagad smejos – būtu es zinājusi, ka bērns – tas ir tik forši, būtu ātrāk sataisījusies. Pirms tam zināju, ka ļoti mīlēšu savu bērnu, bet manas lielākās bailes bija, vai man pietiks gudrības pareizi viņu audzināt. Mēs visas gribam dot bērniem vislabāko, bet baidījos, vai zināšu, kā rīkoties dažādās situācijās. Man joprojām tā ir. Nesen pie mums ciemos bija atbraukusi ģimene ar dēliem. Vecākais puika, kurš ir lielāks par manu Marku, ēd konfektes. Marks pienāk, arī grib, bet otrs konfekti nedod, iedod vien papīrīti, pakaitina mazo. Finālā Marks izrauj “konču” un bēg, otrs skrien pakaļ, sākas stumdīšanās, viņi sāk plēsties un veidojas kas līdzīgs kautiņam. Es nenoturos, iejaucos, teikdama – kas te tagad būs, vai tiešām kausieties konfekšu dēļ? Draudzenes puikam saku – nu, iedod arī Markam, viņš taču ir maziņš. Pēc tam aprāvos, jo būtībā izkomandēju citu bērnu, vai man bija tiesības? Un vai vispār vajadzēja iejaukties? Kad pēc nedēļas puiku mammai stāstīju, ka izjūtu sirdsapziņas pārmetumus, viņa sāka smieties – tu, Signe, nopietni?! Bet man liekas, ka varēju tajā situācijā rīkoties gudrāk – novirzīt Marka uzmanību uz kaut ko citu, piemēram...

Piedzimstot bērnam, tu saproti, ka vairs neesi sev galvenā, ka tavs ego ir saplīsis tūkstoš mazos gabaliņos un tu pat neesi piefiksējusi mirkli, kad tas īsti notika. Vienā dienā to aptvēru un sapratu, ka tas ir neatgriezeniski...

 
Bērni sievietēs ieaudzinot lēnprātību. Tā ir tā pati pacietība, tikai, manuprāt, lēnprātība daudz spilgtāk raksturo sajūtas, kādas attīstās, bērnam piedzimstot.

Kad ar iepirkumu maisiem rokās mēģini bērnu pierunāt kāpt uz piekto stāvu, bet viņš vienkārši apsēžas uz trepēm un neiet tālāk, tad pēc trešā mēģinājuma jau gribas sākt kliegt. Tā vietā tu izdomā jaunus “ku-kū” un visādas viltības, kā dabūt viņu augšā pa trepēm. Un tad tu saproti, kas ir lēnprātība. Piedzimstot bērnam, tu saproti, ka vairs neesi sev galvenā, ka tavs ego ir saplīsis tūkstoš mazos gabaliņos un tu pat neesi piefiksējusi mirkli, kad tas īsti notika. Vienā dienā to aptvēru un sapratu, ka tas ir neatgriezeniski... Kad bērni dzimst apzinātā vecumā, tā ir priekšrocība, jo nav tik daudz neizdarītā, nav, kur rauties prom no mājas, ko nožēlot. Tu esi izskrējies, esi padzīvojis sev. No vienas puses, tu esi izskraidījies, bet no otras – esi kļuvis arī pragmatiskāks. Būsim godīgas – kļūstot vecākām, arī iemīlēties paliek grūtāk. Sešpadsmit gados ieraugi smuku čali un jau plikšķini acis zem rozā brillēm. Tev šķiet, ka tā ir mīlestība, līdz nāve mūs šķirs. Jo pieaugušāka kļūsti, jo iedomāto ideālo partneri satikt ir arvien grūtāk. Uzreiz kā caur skaneri novērtē rakstura iezīmes, rīcību, redzi vājības. Mēs taču visas esam lasījušas pasakas par Sniegbaltīti un Pelnrušķīti, meklējam sapņu princi, kas atjās baltā zirgā, bet vai vispār eksistē nevainojami prinči?! Un vai mēs pašas esam tik ideālas? Nu esam, protams, bet vai par visiem 100 procentiem?

Vai tavs vīrs nav sapņu princis?

Es mācos saprast, ka dzīvē nav pilnīgu ideālu. Protams, meitenītei, kura bērnībā ir daudz lasījusi pasakas, to grūti pieņemt, jo, vai nu ir tā pilnīgā laimība, nevainojamā un perfektā, vai arī man neko citu nevajag. Pēdējā laikā cenšos vairs nedomāt pārāk kategoriski, jo nav jau tikai balts un melns, taču agrāk biju ļoti kategoriska. Pieaugot mēģini saprast, ka vienmēr būs savi labie brīži un ne tik labie brīži, ne vienmēr būs lidojums, būs arī mierīgāki periodi. Ka visu laiku nemēdz būt katarse. Es vispār daudz esmu domājusi, kāpēc ir cilvēki, kas savstarpēji pievelkas, un ir, kas nekad nesatiekas, lai gan turpat vien apkārt riņķo.

Varbūt tā ir ķīmija?

Te nav runa tikai par sievietēm, vīriešiem un mīlestību, bet par cilvēkiem vispār. Ir tādi, kurus satiec it kā garāmejot, un jūti, ka tas ir tavs cilvēks, savējais. Tu varbūt gadiem viņus neredzi, bet viņi ir savējie. Un man liekas, ka tas ir abpusēji. Arī vīrietis var atbilst ideālam sapņu princim par visiem 99%, bet nav klikšķa, un viss. Taču man vajag klikšķi! Būt labam cilvēkam noteikti ir par maz, lai kļūtu par manu vīru. Man vajag, lai satiekoties taureņi sāk lidot apkārt.

Kopš studiju laikiem, kad kopā mācījāmies žurnālistos, man prātā palicis tavs teiciens – visskaistākais laiks ir iemīlēšanās pirms iemīlēšanās... (Smejas.)

Jā, jā – tā arī ir. Būsim godīgas – kopdzīve ir milzīgs pārbaudījums. Tur vairs nav tikai romantika, randiņi, nepiedzīvotas situācijas, spontāna rīcība. Laulība prasa daudz šķietami ikdienišķu lietu... Protams, ka lidot gribas visu laiku.

Tu savulaik intervijā UNĀ minēji – vecas, daudzpieredzējušas sievietes man ir teikušas: “Meitiņ, neprāto daudz, preci viņu! Jo labāk ir tad, ja tevi mīl stiprāk, nekā tu mīli.” Taču es tikai priecājos, ka neesmu paklausījusi šādām gudrībām. Jo tās ir īpašas sajūtas, ka tu mīli vairāk.

Nezinu, vai vairāk vai mazāk, bet tā ir īpaša sajūta, ka tu mīli. Joprojām tam piekrītu. Nepietiks, ja otram uz mani būs klikšķis, ja man tā klikšķa nav. Laikam īstā atbilde ir tā, ka mīlestība jau ir tevī pašā. Esmu tās teorijas piekritēja, ka pašos pamatos cilvēkam jāspēj dzīvot vienam, un tikai tad viņš ir gatavs attiecībām ar otru cilvēku. Bieži vien sievietes netiek ārā no vienām attiecībām, kamēr nav atradušas nākamās, dzīvo, rūgst, sūdzas, “piņņā” draudzenēm uz pleca, bet nespēj saņemties aiziet prom. Tas ir negodīgi pret sevi, pret otru. Galvenokārt pret sevi pašu. Jo tad tu gaidi kādu, kas atnāks un tevi izpestīs... Priecājos, ka, pirms satiku Larsu, padzīvoju viena pati un satiku viņu apzinātā vecumā.

Esmu tās teorijas piekritēja, ka pašos pamatos cilvēkam jāspēj dzīvot vienam, un tikai tad viņš ir gatavs attiecībām ar otru cilvēku.

Man liekas, ka runa ir par pašpietiekamību. Kā tev šķiet – tu esi pašpietiekama?

Šķiet, ka mums, latviešu sievietēm, pietrūkt kaut kā cita – pašegoisma pozitīvā nozīmē. Šķiet, tā ir mūsu nacionālā īpatnība. Man liekas, ka mums visām vajadzīga egoisma pote, un, lai to saņemtu, tici man, būtu gara – ļoti, ļoti gara – rinda. Un noteikti arī man tajā rindiņā vieta atrastos. Piemēram, iedomājies – savulaik, skraidot uz randiņiem, pasūtot ēdienu vienmēr esmu bažījusies, vai čalis var to atļauties, un visbiežāk pasūtīju nevis to, ko gribēju, bet to, kas lētāks. Un tad tu pēc tam domā – kas tas ir!? Kas tas par mātes sindromu!? Bet johaidī – viņš taču tevi uzaicināja uz kafejnīcu, lai tad uzņemas atbildību!
 
Tas ir līdzīgi, kā sieviete iet uz randiņu un domā – vai es viņam patikšu? Nevis – vai viņš man patiks?

Tu skaties apkārt, kā sievietes pārdzīvo par attiecībām, kas nav izdevušās, bet nepadomā kategorijā – vai es gribēju šīs attiecības? Vai viņš man vispār patika? Ārprāts! Es nezinu, vai pašapziņa, pašpietiekamība ir īstais vārds... Kāpēc ārzemju vīrieši ir tādā sajūmā par latviešu sievietēm? Tāpēc, ka viņas nav prasīgas, viņas maz uzstāj uz savām vēlmēm. Nenoliedzami, viņas ir skaistas un gudras, bet komplektā ar to, ka nav prasīgas, šiem, bieži vien, puskoka lēcējiem tā ir ideāla kombinācija. Protams, es to nesaku par visiem. Paskaties visriņķī – sieviete ir gatava atteikties no iemīļotajām deju stundām un tajā laikā sēdēt kopā ar savu vīrieti pie TV un vērot futbolu, kas viņu vispār neinteresē.

Man gan liekas, ka situācija mainās – sievietes sākušas sevi mīlēt vairāk.

(Skaļā balsī.) Es tiešām ļoti ceru! Mēs varam stundām sēdēt un analizēt, kāpēc viņi ir tādi, kāpēc tā izturas. Tā vietā, lai mēs, vecenes, pateiktu – nē, es darīšu to, jo man tā vajag! Mani pat uzjautrina latviešu vīriešu pārmetumi, ka tagad sievietes satiekas vien ar ārzemniekiem. Bet paskatieties spogulī, es atvainojos, un tad paskatieties uz mūsu sievietēm! Come on! Mums tiešām ir labākās, gudrākās, skaistākās sievietes. Labi audzinātas, ar labām manierēm, stipras, gādīgas, gudras, izglītotas..

Burvju māksliniece Dace Pecoli reiz intervijā teica – lai satiktu īsto, jānodarbojas ar to, kas tevi patiešām interesē, un tur ir lielāka iespēja satikt īsto...

Es arī savu vīru satiku kaitojot. Tā jau saka – ja staigāsi pa bāriem, tev ir lielāka iespēja satikt dzērāju. Iesi uz deju kursiem, ņemot vērā, cik maz vīriešu dejo, ir lielāka iespēja satik precētu vīrieti, kura sievai būs izdevies viņu atvilkt līdzi striķī... Lielākoties mums patīk domāt, ka sapņu princis vienudien piezvanīs pie durvīm, jo tā taču jābūt. Gribas, lai nolaižas ar puķu pušķi zobos un klauvē pie loga. Man liekas, ka nevajag sēdēt un gaidīt, bet nevajag arī iespringt – jo vairāk cenšas meklēt, jo mazāk cerību viņu satikt. Vienkārši vajag dzīvē darīt lietas, kas pašai patīk. Jo plašāks redzesloks un plašāka dzīves telpa, jo būs interesantāka dzīve un satiksi vairāk interesantu cilvēku.

Vai tu labi mācēji kaitot, kad satiki vīru, vai arī viņš tev mācīja?

Nē, nē, nē. Jēziņ – ļaut viņam vēl mācīt! Es joprojām nemāku labi kaitot. Pēdējā mūsu braucienā sapratu – lai kā es māku vai nemāku kaitot, tālāk jau nu es kulšos pati, jo ļaut vīram mani mācīt būtu līdzīgi kā sievietes stāsta, ka vīri māca braukt ar mašīnu. Bet kaitošana vispār ir baigi kaifīgā lieta, savā ziņā simbols brīvībai – tev jābrauc, kad pūš vējš, jābrauc uz turieni, kur pūš vējš, un ne vienmēr tas ir iepriekš plānojams un savienojams ar ģimenes dzīvi. Viss kļūst savādāk, kad ir bērns. Savas intereses jāpakārto viņa vajadzībām.

Mums tiešām ir labākās, gudrākās, skaistākās sievietes. Labi audzinātas, ar labām manierēm, stipras, gādīgas, gudras, izglītotas..

Nav tā, ka vīrs grib traukties pa vējam, bet tu mēģini viņu atvilkt krastā?

Nē, krastā nemēģinu vilkt. Kopš bērna dzimšanas kaidbords viņam nenoliedzami ir nedaudz cietis, bet arī mana sirds dažkārt raujas ne tikai pēc kaitborda, bet arī citām lietām, kas ir brīvās dzīves saldie augļi...

Vai tavs vīrs pirms tam tevi bija redzēji televīzijā, varbūt pat Mis Latvija konkursā?

Liekas, ka viņš ir teicis, ka agrāk televizorā redzējis – ka viņam uz mani paticis skatīties. Bet tā kā viņš kādu laiku bija dzīvojis ārpus latvijas – Kanādā, nebija......

sabojāts priekšstats?

(Smejas.) Tieši tā!

Dažām sievietēm vīrs ir labākais draugs. Kā ir tev?

Piekrītu, ka vīram noteikti jābūt draugam, bet pašos pamatos viņš nav mans draugs, viņš tomēr ir vīrs. Kad sieviete ir jauna, viņa vēlas zināt visu, grib ielīst otra galvā... Man liekas, ka lieka ir vēlēšanās uzzināt visu, kas ir bijis pirms tevis. Tam esmu izgājusi cauri un vairs nav nekādas vēlēšanās.

Savulaik tu esi teikusi arī šādus vārdus: “Es negribu savu dzīvi ziedot kaut kādai neveiksmīgai laulībai. Nu gan izrunājos! Esmu sev apsolījusi, ka precēšos tikai tad, ja, uzliekot roku uz sirds, varēšu teikt, ka ticu, ar šo cilvēku man būs interesanti un es ar viņu būšu laimīga līdz mūža galam.”

Ļoti kategoriska esmu bijusi! Larss vēl tagad atceras, kad viņš man atbrauca pakaļ, lai vestu uz zagsu, bet es, nobijusies kā diegs, teicu – varbūt nevajag braukt? (Smejas.) Ticu, ka tas ir tikai uz labu. Ja es nebūtu pārliecināta, es, protams, uz to zagsu nebūtu aizbraukusi. Bet par ko tu vari būt 100% pārliecināts?

Cita sieviete būtu laimīga, ka viņu kāds vispār prec...

Esmu dzīvē tik daudz ko zvērējusi. Piemēram, mani vecāki savulaik audzēja tulpes, un man nācās daudz palīdzēt. Zvērēju sev – izaugšu liela, un man nekad nebūs vairs jāstrādā zemes darbi. Bet ko es tagad daru? Ar kaifu stādu sīpolus uz balkona un mūsu brīvdienu mājā jau plānoju vietu dobītēm. Kad vecāki šķīrās, zvērēju – ar savu vīru nekad nestrīdēšos bērnu klātbūtnē. No tā kategorisma dzīve izārstē. Manuprāt, ir veselīgi, ka tu izvērtē visas savas potenciālās nākotnes iespējas, nevis akli tici brīnumam. Mēs esam pārāk tās pasakas salasījušās. Atceries – pasakas bija līdz brīdim, kad viņi apprecējās un dzīvoja laimīgi līdz mūža galam. Tas bija tas, ar ko pasakas beidzās. Patiesībā jau tikai tad viss sākas – pati lielākā, atbildīgākā, grūtākā un svarīgākā daļa. Lielākais pārbaudījums ir ne jau to sapņu princi satikt, taureņus vēderā dabūt un uz to zagsu aizlaist... Pasakas vispār bērnus ļoti ietekmē. Es ļoti skatos, ko lasu savam bērnam. Ko tu pirmo pērc?! Nu, protams, savas bērnības mīļākās grāmatas. Sāc lasīt. Mati saceļas stāvus. Klausies, kas tur rakstīts, piemēram, “Sniegbaltītē un septiņos rūķīšos”. Princesi žņaudz ar krāsainu jostiņu, viņai dod saindētu ābolu. Iedomājies, kāds nežēlīgs fantāzijas lidojums! Kronis visam, kā tiek sodīta sliktā pamāte – liekot viņai dejot visu nakti nokaitētās dzelzs tupelēs. (Smejas.) Kas brāļiem Grimmiem tajās galvās darījās?

Vēl trakāk, manuprāt, ir tas, ka daudzas, ieskaitot mani, piemēram, tagad lasa moderno pasaku Krēsla, kā sieviete iemīlas vampīrā. Viņa grib, lai tai iekož.

(Smejas.) Kura gan negrib tādu vīrieti – lai kas notiktu, viņš tevi glābs... Nu tik skaists, tik ideāls, tik perfekts! Un mēs skatāmies un ticam, ka tas laimīgi beigsies. (Skaļi smejas.) Mēs turpinām ticēt pasakām, ka notiks brīnums. Nesen ar ģimeni bijām Āfrikā, nejauši nokļuvām baznīcā, kur pustransā cilvēki baudīja dievkalpojumu un ļāvās ļauno garu izdzīšanai. Man liekas, ka cilvēkam pašos pamatos nenormāli gribas ticēt brīnumam, tā taču ir vieglāk. Tomēr piekrītu, ka daudz labāk dzīvot ar pozitīvu ticību, lai arī šad un tad tas robežojas ar naivumu, nevis dzīvot “gruzonā” un domāt, ka viss ir slikti un garām.

Vai vīrieši tevi ir lutinājuši?

Visādi ir bijis. Esmu domāju, kāpēc pusaudzes gados, kad bija pirmā mīlestība, nevarēju izvēlēties kārtīgu, pareizu čali? Nē, izvēlējos lielāko dumpinieku un kausli. Cik vispār tajos gados prāta bija? Tieši tāpēc uzskatu, ka par agru likt jauniešiem izvēlēties nākotnes profesiju vidusskolas beigās. OK, man paveicās, ka mums bija ļoti gaiša un superīga literatūras skolotāja un arī klases audzinātāja, kas mani uzvedināja – Signe, tev vajadzētu mācīties žurnālistiku. Bet tā nebija mana apzināta izvēle.

Jaunībā patīk sliktie puiši...

Bet šī slimībiņa, tikai mazākā “mājā”, turpinās visu dzīvi un atkārtojas... Ir “zaķi”, kas izvēlas tikai turīgus vīriešus. Ir “zaķi”, kas vienmēr izvēlas labos puišus. Ir “zaķi” kas izvēlas sliktos puišus. Ir “zaķi”, kas vienmēr būs mammiņas saviem vīriešiem. Un ir “zaķi”, kas vīriešos meklē tētukus. Mēs esam tik dažādas.

Ir sievietes, kas lieliski pārzina vīrieša dabu, un zina, kā vīrieti aptīt ap pirkstu. Es šajā ziņā neesmu gudra sieviete. Vai atceries – to tu pati esi teikusi?

To es pa šiem gadiem tā arī neesmu iemācījusies. Pēc dabas esmu tieša. Kas man ir uz mēles, tas ārā. Nevaru ilgi savas jūtas slēpt, kaut ko shēmot, virpināt, vērot reakcijas. Man nepatīk visādas intrigas, cenšos turēties pa gabalu no tā visa. Baigi skaitļot, manipulēt, paredzēt soļus un attiecīgi rīkoties nemāku. Un varbūt tā arī labāk. Man gribas pa īstam! Ja jāsāk tādas štellītes darīt, ja jāshēmo, tad nav pa īstam. Shēmot var citās dzīves sfērās, bet ne mīlestībā, ne attiecībās. Joprojām ticu pasakām. (Pasmaida.)

Paškritiski paskatoties atpakaļ, kādas kļūdas esi pieļāvusi, ko nožēlo?

Redzi, ne par ko nevaru teikt, ka nožēloju, jo nekas nav zaudēts. Pirms es uzsāku ģimenes dzīvi, man bija plāns braukt uz Spāniju turpināt mācīties spāņu valodu. Tagad es nevaru atļauties atstāt bērnu uz tik ilgu laiku, bet zinu – viņš paaugsies un varēšu to realizēt. Brīžiem liekas, ka jaunībā es būtu varējusi vairāk mācīties, bet arī to vēl var attīstīt. Nav daudz lietu, ko būtu darījusi citādi. Zinu, ka savā dzīvē esmu bijusi ļoti kategoriska, bet labi, ka vismaz tagad par to esmu aizdomājusies. Agrāk bieži vien pasauli redzēju tikai baltu vai melnu, sliktu vai labu. Vai nu šis cilvēks ir baigi foršs vai baigi slikts... Savulaik, pusaudzes gados, pat līdz absurdam – šim čalim nav stilīgi džinsi, tātad nav gana “kruts” čalis. Ja kāds izdarīja slikti, tad viss! Šodien es domāju – varbūt cilvēkam bija kaut kādi iemesli, kāpēc viņš tā rīkojās, varbūt nesaprata, neapzinājās, ko dara. Jā, viņš kļūdījās. Bet mēs visi savā dzīvē kļūdāmies. Tagad mācos, ka nedrīkst tik vienkārši izdarīt secinājumus. Psiholoģijas teorija saka, ka cilvēka priekšstats par otru izveidojas pirmajās divās sekundēs. Bet man liekas, ka ir vērts paskatīties dziļāk.

Tā ir iziešana uz kompromisu, ka pieņem otru, netiesā... Ar gadiem to iemācāmies.

Es gana daudz dzīvē esmu skrējusi, cirtusi durvis ciet, bet tā jau var visu dzīvi. Noteikti vieglāk ir aizcirst durvis. Šobrīd mēģinu pieņemt otru tādu, kāds viņš ir. Nesaku, ka man tas vienmēr izdodas. Es vēl tikai mācos... Ja no otra gaidi to, kas viņš nav, tad pats mokies un otru cilvēku moki. Ļoti svarīgi, lai esi pašpietiekams, lai tev ir savas intereses, pašam sava dzīve. Man visu dzīvi ir bijis svarīgi stāvēt uz savām kājām, arī finansiāli. Ātri kļuvu patstāvīga. Kad mani vecāki izšķīrās, drošā ģimenes ligzdiņa tika pēkšņi, gandrīz vienā dienā izjaukta. Tas notika gandrīz vienlaicīgi ar finansiālās situācijas pasliktināšanos. Gribēju studēt Rīgā, vecāki nevarēja mani īpaši daudz uzturēt, naudas nebija pietiekami, tādējādi darbs un studijas bija vienlaikus. Pati atceries, kā kūlāmies... Nu, kādas mēs būtu, ja būtu bijis savādāk? Droši vien savādākas... Man grūti iedomāties, ka es būtu pilnīgi atkarīga no vīrieša.

Kā tev liekas, vai dauz esi mainījusies kopš studiju laikiem?

Lielos vilcienos cilvēks ir tāds pats... Temperaments jau paliek, nāk līdzi bagāža, pieredze. Es vairs nemaz negribētu tos astoņpadsmit gadus. Protams, sejā parādās vairāk krunku, bet man patīk šis laiks – beidzot tu sāc apzināties, ko gribi, kas tev ir svarīgi, un spēj arī ne tikai gribēt, bet arī to sasniegt un piepildīt. Tajā laikā viena no galvenajām vērtībām bija smukums.

Tolaik tu piedalījies “Mis Latvija” konkursā, ieguvi “Mis Foto”. Un, kad tevi tolaik intervēja, tu uzsvēri, ka galvenais ir smadzenes, nevis smukums... Tev liekas, ka smukums ir ekvivalents muļķībai?

To pat var nesaistīt ar konkursu. Man liekas, ka sievietei ir jābūt gudrai. Man tiešām liekas, ka sievietes – tas ir spēks. Man vienmēr gribējies ticēt sieviešu solidaritātei un apgāzt stereotipus, ka sievietes ir tikai bābas un ja viņas ir kopā, tad agri vai vēlu būs intrigas. Man liekas, ka mēs, vecenes, visu varam! Uzskatu, ka ir tik necienīgi likt šķēršļus citai sievietei tikai tāpēc, ka viņai ir smukāka kleita mugurā un viņa varētu būt potenciāla konkurente pretējā dzimuma acīs. Vai iekārot savas draudzenes vīru. Tas ir tik prasti. Jo tādā gadījumā tas ir stāsts par tevi pašu – ne jau to veci tev vajag, bet parādīt, ka esi krutāka par draudzeni. Bet kas tādā gadījumā tu par draudzeni?!

Ko ir vieglāk veidot – personiskās vai sabiedriskās attiecības?

Pavisam noteikti sabiedriskās. Jo tajās vieglāk saglabāt neitralitāti un attiecīgi ieteikt klientam pareizos risinājumus. Tāpēc arvien vairāk uzņēmumu nāk pie mums uz aģentūru, lai arī pašiem ir savs sabiedrisko attiecību speciālists. Jo, esot dziļi iekšā jebkurā lietā, tu pazaudē spēju objektīvi vērtēt situāciju un rīkoties. Esot objektīvam ir vieglāk prognozēt notikumu attīstību.
 
Starp citu, kurā mirklī saprati, ka negribi būt žurnāliste?

Es vienkārši piekusu! Tas mežonīgais režīms, kad nav svētku, ir tikai montāžas, un vienudien tev pārstāj zvanīt draugi... Sākumā zvana un prasa, kādi tev plāni brīvdienās, pēc tam vairs nezvana... Bet žurnālistika mani joprojām saista, vienkārši vienā brīdī man gribējās būt vairāk noteicējai pār savu laiku. Tas gan nenozīmē, ka man tas izdevās. (Smejas.) Uzsākot šo biznesu, iemetos tikpat lielā darba virpulī, tikai mazliet citādā. Man ir milzīgas darbaspējas. Liekas, ka mēs vienkārši esam tāda paaudze – darītāji. Mācīti un pieraduši daudz strādāt – ja vajag, tātad jādara. Skaisti, ja ir pašapziņa, un tagad jaunajai paaudzei, kas tikko beigusi augstskolu, tiešām ir kolosāli augsta pašapziņa, bet diemžēl bieži vien zero (nulle) darbaspēju. Viņiem ir vairāk “es gribu”, “es esmu”, “esmu vislabākais”, bet tam nav seguma.

Lai nodibinātu savu uzņēmumu, nepieciešama liela uzņēmība...

Tā ir veceņu spēja – mēs esam varenas, mēs visu varam. (Smejas.) Es gan sevi neuzskatu par baigi pareizo vadītāju. Personālvadības klasika uzsver, ka efektīvāka veida par autoritārismu darbā nav, taču es nemāku būt vagars. Vienmēr esmu strādājusi vietās, kur apkārt ir gudri cilvēki, kas strādā komandā, kur nav izteiktu vadītāja un padotā attiecību. Man patīk domāt, ka gudriem un radošiem cilvēkiem ir iespējama sadarbība bez baigās subordinācijas.

Visbeidzot – portālā http://www.draugiem.lv kāda sieviete tavā galerijā ielikusi galeriju “Brians – tavs Gvatemalas krustbērns”. Un pateicība par tavām labajām domām un darbiem... Ko tik labu tu izdarīji?

Neko īpašu, ar naudiņu drusku palīdzēju... Redzi – ir ļoti forši, ka ir dulli cilvēki pozitīvā nozīmē. Ir meitenes, kas pametušas labu darbu šeit, Latvijā, un aizbraukušas uz Gvatemalu strādāt labdarībā. Viņas ik pa laikam kaut ko traku izdomā, kā vietējiem palīdzēt, un vāc naudu. Lai nopirktu vistas, piemēram, un uzdāvinātu trūcīgajām ģimenēm, lai bērniem būtu olas. Viņas dod viņiem makšķeri, nevis zivi. Tas man ļoti patīk.Tā savā ziņā ir sieviešu solidaritāte. Tu viņas atbalsti, izdari labu kādam bērnam, kuru tikai bildēs esi redzējis. Viņas ir dullas meitenes, kas māk iedvesmot citus, viņām ir ideja, acis deg, viņas ir gatavas palīdzēt un mesties piedzīvojumā. Lūk, tādas ir latviešu sievietes! Vēl citus aprūpēs, palīdzēs izglābt Gvatemalas bērnus, būs smukas, gudras un visu izdarīs. Tikai sapņu prinči kavējas, bet viņi nav muļķi, kādu dienu taču atradīs viņas!

TEKSTS: Lauma Lūse, žurnāls Una, maijs, 2009
www.una.lv