Neprotu ucināties un čubināties ar bērniņu. Ko man darīt?

Uzdodot sev šo drosmīgo un atklāto jautājumu mazuļa mamma sevī ir saskatījusi kaut ko tādu, kas atšķiras no vispārpieņemtā jeb tipiskas mammu uzvedības pret mazulīti. Un šīs atšķirības mulsina, šķiet nepareizas vai nedrošas. Lai arī aprakstītā situācija prasa rūpīgu iedziļināšanos atsevišķās niansēs, kas ļautu sniegt precīzāku atbildi, minēšu trīs iespējamos variantus. Tikai variantus!

Pirmais. Iespējams, Jūs tāda vienkārši esiet, varbūt klusāka, mierīgāka, nosvērtāka. Emocijas neizpaudiet skaļi, lai arī Jums ir siltas un mīļas jūtas pret bērniņu. Tas nav ne labi, ne slikti, tas vienkārši tā ir. Ja runa ir tikai par veidu, kādā tiek izpaustas emocijas (atklātāk, mierīgāk, vairāk vai mazāk intensīvi utt.), tad uztraukumam nav nekāda pamata - mazulītis jūt, ka viņu mīļo, par viņu rūpējas, gādā par viņa drošību. Reizēm, īpaši piedzimstot pirmajam bērniņam, tādas īpašas vai atklātākas jūtas rodas pēc neliela laika un  pakāpeniski, nevis tūlīt pēc dzemdībām.

Iespējams, Jūs tāda vienkārši esiet, varbūt klusāka, mierīgāka, nosvērtāka. Emocijas neizpaudiet skaļi, lai arī Jums ir siltas un mīļas jūtas pret bērniņu. Tas nav ne labi, ne slikti, tas vienkārši tā ir.

Otrais. Iespējams, Jūsu bērnības pieredze, arī tā pieredze, ko neatcerieties, ir bijusi līdzīga. Tātad - vecāki neapzināti rīkojas līdzīgi tam, kā emocionālās attiecības ar bērnu veidojuši viņu vecāki. Varbūt saprotamāk tas būs, ka īpašās emocionālās attiecības ar vecākiem tiek mantots no paaudzes paaudzē. Ja bērniņu mīļo, emocijas izpauž skaļi, ir kāda īpaša pieeja bērniņam, tad kaut ko līdzīgu, iespējams,  darīs arī jaunie vecāki, jo tas ir kaut kas atpazīstams, veidots caur savu pieredzi. Gribu vēlreiz uzsvērt, ka emociju izpaušanas „skaļums”, daudzums  nav noteicošais jeb labākais un vajadzīgākais bērnam, bet kvalitāte gan. Pajautājiet saviem vecākiem, kā viņi izpauda emocijas pret Jums, varbūt tas bija līdzīgi.

Trešais. Diemžēl, dažas jaunās māmiņas piedzīvo pēcdzemdību depresiju, kuras laikā tiešām negribas neko runāt, kā tikai mehāniski darīt ikdienas darbiņus vai pat tos ar piespiešanos. Pēcdzemdību depresija rodas dažādu apstākļu pēc, tai ir dažādas izpausmes, bet  tā ir novēršama un tā nav izlaidība vai gribasspēka trūkums, piemēram. Katrā ziņā šis jautājums ir skaidrojams pie speciālista, droši var aprunāties ar bērnu ārstu vai psihologu.
 

Diemžēl, dažas jaunās māmiņas piedzīvo pēcdzemdību depresiju, kuras laikā tiešām negribas neko runāt, kā tikai mehāniski darīt ikdienas darbiņus vai pat tos ar piespiešanos.

Protams, katrs mazais bērniņš īpaši aprūpēts un mīlēts jūtas tad, ja nepārtraukti saņem uzmanības apliecinājumus, kas izpausti gan īpašos pieskārienos, gan īpašā balss tembrā un vārdos. Līdzīgi kā pieaugušajiem! Ja ir sajūta, ka dariet to par maz, varētu teikt, ka to var iemācīties. Bet ne jau mehāniski laipni un daudz runāt, bet var iemācīties nebaidīties izrādīt savas emocijas, justies drošākai par sevi un pārliecinātākai par to, ka sniedziet bērniņam visu, kas viņam nepieciešams.
Lai Jums jaukas, klusas un skaļākas, mierīgas un aktīvākas sarunas ar bērniņu!

Autore: Laila Kalniņa, trīs bērnu māmiņa un psiholoģe