Psihoterapeite Anita Plūme: Vai jūs esat gatavi bērnam?

Kad esam gatavi kļūt par vecākiem? Kurš to var pateikt? Nereti šai atbildei ir vajadzīgs laiks arī tad, kad mazulis jau sevi pieteicis un palikuši deviņi mēneši līdz viņa dzimšanai. Brīdis, kad uzzinām, ka kļūsim vecāki, ir ļoti nopietns un nozīmīgs. Tas ir signāls, ka mūsu dzīve mainīsies uz visiem laikiem un iegūs citu nozīmi. Mēs nosacīti kļūstam citi cilvēki. Mūsu atbildība, nopietnība un nozīmība pieaugs, jo mēs vai es būsim tie, kuri radīs, veidos un dos pasaulei jaunu cilvēku. Tas ir satraucoši mulsinoši. Dažreiz arī biedējoši.

Plānojot mazuli, ir svarīgi pārdomāt šādus jautājumus:
•    Cik patstāvīgi mēs vai es esam? Būt pieaugušam un ieņemt mammas vai tēta lomu nozīmē būt neatkarīgam. Tāpēc ir vērts padomāt, vai ģimenei ir pietiekami daudz iztikas līdzekļu, lai nodrošinātu sevi un bērnu. Vai man ir apmierinoša dzīvesvieta, kurā es jūtos labi un esmu noteicējs. Arī tas ir patstāvības rādītājs.
•    Vai esam gatavi uzņemties papildu atbildību un nesūdzēties par to, jo mazulis ir mūsu jeb mans lēmums. Bērns nav izvēlējies piedzimt šajā pasaulē. Viņš ir tikai pieteicies, bet tālāko lēmumu pieņem topošie vecāki. Dzīvē tas viss izklausās ļoti nopietni un rada baiļu sajūtu. Ir bažas, ka naudas par maz, dzīvesvieta nav gana laba un atbildība ir tik liela, ka sagraus visu iepriekšējo dzīvi. Vairāk vai mazāk šādas pārdomas iešaujas katra cilvēka galvā, jo šis ir ļoti liels notikums un lielas pārmaiņas. Bet pārmaiņas, kā zināms, vienmēr ir biedējošas. Tomēr nevajag baidīties. Vajag domāt un runāt ar savu partneri, vecākiem, lai saprastu, ka dzīve vienkārši sāksies jaunā kvalitātē, ar jauniem noteikumiem. Tā būs vēl interesantāka un satraucošāka.

Īpaša nozīme ir sajūtai, ka vēlamies kaut ko kopīgu, īpaši savu un īpaši vērtīgu. Nereti mīlošiem pāriem rodas sajūta — pienācis laiks, kad vēlamies bērniņu, kas būtu daļa no mums abiem. Kaut ko, kas ir pa īstam turpinājums no mums.

•    Svarīgi padomāt arī par mīlestību. Un te nav runa par kaut ko sentimentālu vai romantisku. Mīlestības sajūtai ir liela nozīme arī no praktiskā viedokļa. Ja es mīlu un jūtu, ka mani mīl, tas rada drošības sajūtu un pārliecību par sevi, ka mēs būsim gana stipri, gana izveicīgi un gudri un būsim spējīgi atrast pareizo risinājumu jebkurai situācijai. Svarīga ir sajūta, ka labi ir būt kopā, viegli sarunāties, dusmoties un rast kompromisus. Ir viegli strīdēties un salabt. Jo, kad piedzims bērniņš, mēs vairs nebūsim vieni. Trijatā būt kopā ir citādi nekā divatā. Sajūtai, ka jums kopā ir labi, jābūt kā drošam pamatam, uz kuru varēs būvēt jaunu dzīves situāciju. Tagad būsim trīs, tad varbūt četri vai pieci un vēl vairāk. Katrā gadījumā emocijām un jūtām ir liela nozīme.
•    Vēl īpaša nozīme ir sajūtai, ka vēlamies kaut ko kopīgu, īpaši savu un īpaši vērtīgu. Nereti mīlošiem pāriem rodas sajūta — pienācis laiks, kad vēlamies bērniņu, kas būtu daļa no mums abiem. Kaut ko, kas ir pa īstam turpinājums no mums. Kaut ko, ko mēs tālāk kopīgi veidosim. Šis kaut kas būs nebeidzami vērtīgs šai pasaulei. Tas būs jauns cilvēks, kas izaugot dāvās sajūtu, ka dzīve turpinās un mēs esam tās sastāvdaļa. Ne velti tieši mīlestības pacēluma brīžos domājam par to, ka mēs gribētu ar šo cilvēku kopīgi radīt bērniņu.
•    Un beidzot pats galvenais ir vēlēšanās būt par tēvu un māti. Izmēģināt spēkus arī šajā jomā. Mums arī ir tēvs un māte, un tikai mēs zinām, kā vērtējam viņus, ko gribētu no viņiem aizgūt un darīt citādi, audzinot savus bērnus.
Ja jūs vēlaties būt māte un tēvs, mīlat viens otru un vēlaties kopīgu bērnu, tas ir pietiekams priekšnoteikums, ka būsiet labi vecāki. Atliek novēlēt veiksmi!

Autore: Anita Plūme, psihoterapeite

Materiāls publicēts sadarbībā ar veselības žurnālu topošajiem un jaunajiem vecākiem Šūpulītis un Ģimenes centra poliklīniku.