Vairs nespēju kopt savu slimo mammu. Ko darīt?

Cieš ne tikai slimnieks

Hroniskam vai negadījumā cietu­šām slimniekam un viņa ģimenei sli­mība ir jāpieņem un tai jāpiemērojas ilgu laiku. Bieži vien slimība pastipri­nās. Tā sāk rādīt visas vājās vietas un pat sagraut šķietami harmonisku ģimeni. Ja tā notiek, slimnieks jūtas pamests, vien­tuļš un drīz vien zaudē dzīvesgribu, kas ir ļoti bīstami. Pētījumi rāda, ka smagi slimu vai mirstošu slimnieku ģimenes locekļi, kuri viņu kopj, ir pakļauti riskam ciest fizisku un morālu stresu un bieži arī finansiālās grūtības. Taču, aprūpē­jot tuviniekus, daudz var arī iegūt - dziļu iepazīšanu un izpratni un gandarījumu par to, ko spējam slim­niekam dot.

Ja kopēja stress ir pārāk liels, tam var sekot tā saucamā izdegšana. Izdegša­nas sindromu raksturo:

• nervozitāte un neiecietība, ne­spēja būt laipnam un pacietīgam ar kopjamā tuvinieku vai citiem ģimenes locekļiem;
• tieksme lietot alkoholu vai citas apreibinošas vielas, lai izbēgtu no si­tuācijas;
• jūtu notrulināšanās. Sajūta, ka darbojies kā robots, kas neizjūt ne prieku, ne bēdas;
• somatiskas izpausmes - ar gal­vassāpēm, sirdsklauvēm un citām iz­pausmēm, kam nav fizioloģiska pa­mata.

Gan slimnieki, gan viņa aprūpētāji ir dažādi, un kādreiz vislabākais, ko var darīt slimnieka labā, ir palikt sie­vas, vīra, meitas vai dēla lomā, bet kopšanu uzticēt protesionāļiem.

Daži ieteikumi, kas palīdz neizdegt kopja­mu cilvēku tuviniekiem:

• pirmajā vietā ir slimnieka un ap­rūpētāja intereses un labas attiecības, nevis tas, ko teiks kaimiņi vai kādi citi kritiķi;
• ja aprūpe ir vajadzīga diennakts garuma vai ilgstoši, laikus atzit sev, ka nevienam tas nav pa spēkam bez palī­dzības no ārpuses;
• atzīt, ka arī kopējam ir nepiecie­šams miegs, ēdiens un izklaide, iespēja tikt projām no slimnieka gultas, lai pēc tam atkal labi un mīļi varētu tur­pināt;
• aicināt palīgā citus tuviniekus vai aprūpes dienestus un nenoraidīt piedāvāto palīdzību. Mocekļa loma nepalīdzēs nevienam, tāpēc labāk spē­kus izmantot, organizējot un vadot aprūpes darbu;
• rūpēties par savu veselību un ne­aizmirst pašam apmeklēt ārstu, jo slims aprūpētājs nevar palīdzēt;
• dalīties grūtībās un raizēs ar ci­tiem, kam ir līdzīgi apstākļi, vai kas spēj iejūtīgi uzklausīt (mācītājs vai so­ciālais darbinieks);
• piekopt ierasto garīgās izteiks­mes veidu - vai tā būtu joga, meditā­cija vai lūgšanas.

Depresijas draudi

Nepatīkama diagnoze un smaga sli­mība var izraisīt dažādas reakcijas, sa­kot ar noliegšanu, dusmām, depresiju, centieniem likteni novērst. Taču cil­vēks cauri šīm stadijām neiziet noteik­tā secībā, un visbiežāk smagi slimnieki laiku pavada nomāktībā jeb ciešot no depresijas.

Depresīvs garastāvoklis ir normāla reakcija uz nedziedināmu slimību vai ilgstošu ārstēšanos no traumām, neiz­ejot no mājas. Depresijas pazīmes ir dzīvesprieka zudums, vienaldzība pret visu, kas cilvēkam svarīgs, miega un ēstgribas pārmaiņas, vainas un nevēr­tības izjūta, domas un runas par nāvi vai pašnāvību.

Ko darīt, ja tuvinieks (vai jūs paši) ir depresīvs:

• uzklausīt un pieņemt slimnieka teikto;
• nelietot frāzes, kas slimniekam liek justies vēl vairāk nesaprastam, piemēram: Galvu augšā! Saņemies! Var būt arī sliktāk;
• turpināt ikdienas darbības un palīdzēt slimniekam sevi sakopt pēc iespējas atraktīvi: saģērbties, sasniegt kaut mazu mērķi, piemēram, sakārtot vienu albumu;
• nestrīdēties, jo pierādījumi viņu nepārliecinās;
• ja depresija ir smaga un slim­nieks runā par pašnāvību, konsultēties ar ārstu par terapiju.

Atcerieties, ka Latvijā slimnieku kop­šanu mājās piedara dažādas firmas, un gadījumos, kad tuvinieki paši netiek galā, iespējams vērsties pašvaldībā pēc bezmaksas slimnieka kopšanas pakal­pojumiem. Pēc ģimenes ārsta norīko­juma slimnieku kopšanas dienesti mājās piedāvā ari tādus medicīnas māsu pakalpojumus kā injekcijas, pārsiešana un citus. 

Ja ģimenei ir par maz līdzekļu, lai algotu slimnieka vai veca cilvēka ko­pēju, tad pašvaldības sociālie dienesti var piedāvāt bezmaksas vai daļēji ap­maksātu palīdzību. Protams, pirms piešķirt bezmaksas vai daļēji apmaksā­tu palīdzību, katrs gadījums tiek indi­viduāli izskatīts un nolemts - vai tie­šām šāda, pašvaldības apmaksāta, palīdzība ir nepieciešama, vai tomēr ģimene pati var atļauties algot slim­nieka aprūpes speciālistu.

Teksts: Sarmīte Vucāne

Avots: žurnāls "40plus"