Sievietes sūtība nav tikai būt mātei! Psihoterapeite Anita Plūme skaidro iemeslu, kāpēc sievietes nevēlas bērnus

Galvenie cēloņi kāpēc tā notiek:
•    vecāki mazotnē likuši rūpēties par mazāku bērnu;
•    zīdaiņa vecumā meitenei bijusi stingra audzināšana;
•    seksuāla izmantošana;
•    dzīves mērķis – karjera.

Pienākums rūpēties par mazāku bērnu
Viens no cēloņiem, kāpēc sieviete negrib bērnu, un dažreiz pat ļoti ilgi, ir sievietes izcelsme no vairākbērnu ģimenes (ne vienmēr daudzbērnu, dažreiz pietiek, ja ģimenē ir divi bērni), kur viņa no mazām dienām (4-5 gadu vecuma) bijusi spiesta rūpēties par otru mazāku bērnu. Tā vietā, lai šai vecumā rotaļātos ar lellēm, mazai meitenei uzlikts pienākums atbildēt par otru cilvēciņu. Bērnam mākslīgi tiek iedalīta pieauguša cilvēka loma. Kad viņa izaug un pienāk brīdis domāt par savu bērnu, par ko viņai būtu prieks un ar ko savā ziņā varētu spēlēties gluži kā ar lelli, viņa nevēlas, jo tas viss jau bijis. Tāpēc psihologi ieteic vecākiem neuzkraut bērnam rūpes par jaunāko bērnu. To var palūgt dažreiz, tikai ne nopietni. Nav labi, ja mazu bērnu atstāj ar zīdaini (turklāt nav svarīgi, kāda dzimuma ir bērns), bet īpaši ja tā ir meitene. Bērnam tā ir milzu atbildība, kas izraisa nāves bailes, jo atbildība ir nesamērīgi liela, salīdzinot ar bērna pieredzi un prasmēm tikt galā ar problēmām. Viegli iedomāties, ka kaut kādā ziņā šo baiļu dēļ arī bērna attīstība var apstāties. 

Psihologi ieteic vecākiem neuzkraut bērnam rūpes par jaunāko bērnu. To var palūgt dažreiz, tikai ne nopietni.

Disciplīna zīdainim
Cits iemesls, kādēļ sieviete nevēlas bērnu, turklāt bieži vien to neatceroties, ir cietsirdīga izturēšanās zīdaiņa vecumā (no divus mēnešu līdz apmēram divu gadu vecumam). Ko nozīmē cietsirdīga attieksme? Varbūt meitenīte augusi ģimenē, kur valdījis uzskats, ka zīdainim jābūt ļoti disciplinētam, piemēram, ja mazs bērns raud, viņu nevajag mierināt, nevajag ņemt rokās, līdz viņš pieradīs, ka ar raudāšanu nekas nebūs līdzēts. Vai arī, viņai paaugoties, ļoti stingri ir noteiktas robežas. Bērnam ir daudz aizliegumu, netiek ņemtas vērā viņas vajadzības. Bērns tiek ļoti stingri audzināts un pakļauts vecāku vajadzībām, turpretī zīdaiņa veselīgu attīstību nosaka viņa vajadzību apmierināšana. Tas apspiež dvēseles attīstību, kas saistīta arī ar seksualitātes attīstību. Kad pienāks brīdis sievietei pašai domāt par bērnu, viņas zemapziņa “atcerēsies” pašas pieredzi zīdaiņa vecumā. Parasti šī pieredze ir tā, kas palīdz mātei apieties ar bērnu. Ja šī pieredze ir negatīva, viņa nevēlēsies savam bērnam to pašu, ko pati piedzīvojusi, tāpēc bērnu nevēlas vispār vai arī nezina, ko iesākt ar zīdaini. Bet viņa nezina, kā citādi varētu ar bērnu apieties, un te nav runa par izglītības trūkumu. Runa ir par juteklisku deficītu, ko labot var laiks un atbalsts.

Seksuāli izmantota
Sieviete nevēlēsies bērnu arī tad, ja būs bijusi seksuāli izmantota vai cietusi seksuālu vardarbību, jo arī bērna radīšana saistīta ar seksu. Nereti sievietēm, kam bijušas milzīgas ciešanas, var pat iestāties neauglība. Grūtniecība neiestājas, jo nevēlēšanās kļūt par māti ir tik stipra, ka zemapziņas līmenī tiek pārtrauktas bioloģiskās funkcijas (zināms, ka cilvēks ar gribu nevar ietekmēt iekšējos orgānus, izņēmums ir zemapziņa spēcīgas psiholoģiskas traumas gadījumā).

Citas vērtības
Sieviete var nevēlēties bērnu arī tad, ja viņa netieši audzināta kā zēns. Tiek gaidīts, lai viņa būtu ļoti veiksmīga savā karjerā. Šāda vērtību ievirze gan vairāk piederētos vīrietim (vīrietis kā mednieks, ģimenes apgādnieks), bet, ja tā tiek audzināta meitene, no viņas tiek gaidīti panākumi un dzīvei izvirzītie mērķi. Protams, viņas seksuālai attīstībai ir cita virzība. Viņa dos priekšroku karjerai, nevis bērnam, jo, dodot priekšroku bērnam, viņai jādod priekšroka savai jutekliskai attīstībai, nevis mērķtiecībai un gribas stingrībai.

Bērna gribēšana vai negribēšana var kļūt par ļoti nopietnu psiholoģisku problēmu. Mūsu sabiedrībā valda uzskats, ka “īsta” sieviete ir sieviete ar bērnu.

Bieži vien sieviete nevar motivēt, kādēļ viņa nevēlas bērnu. Viņa apgalvo, ka pašlaik neesot gatava bērnam, bet, satiekot īsto vīrieti, viņas seksualitāte attīstās. Ja tas ir pareizais vīrietis, celsies seksuālā pašapziņa un attīstība norisēs īstajā virzienā. Pienāks brīdis, un viņa jutīs, ka vēlas bērnu. Tas nebūt nav sentimentāls apgalvojums, ja sieviete saka: “Šis ir tas cilvēks, no kura es gribu bērnu.” Ja otrā cilvēkā saredz to, kas vajadzīgs, lai dzīvē justos piepildīts, tad esam gatavi dot. Bērna radīšana ir došana. Bērns jāmīl. Ir jābūt gatavai bērnā ieguldīt mīlestību. Ja pats jūties nepiepildīts, nav mīlestības, tu nevēlies šo “projektu”.
Taču dažreiz pienāk brīdis, kad sieviete saka: es gribu bērnu par katru cenu. Tas visbiežāk attiecas uz sievietēm, kas pirmajā vietā kādu laiku likušas karjeru.
Ja sievietei pirmajā vietā bijuši panākumi vai karjera, kādā brīdī viņa var apjaust, ka viss it kā būtu, bet… varbūt vajadzētu bērnu. Viņa domā: “Visām sievietēm ir bērni, man nav. Tātad man ir kāds defekts. Varbūt, kompensējot šo defektu, jutīšu piepildījumu un gandarījumu.” Taču šai gadījumā vienmēr vērts padomāt, vai tas, ko sieviete vēlas, tiešām ir bērns, vai tā ir tikai doma – ja būs bērns, jutīšos labāk. Un tas diemžēl nav viens un tas pats.
Laikam ritot, sieviete sāk domāt – vajadzētu bērnu, citādi pēc manis nekas nepaliks.

Bērna gribēšana vai negribēšana var kļūt par ļoti nopietnu psiholoģisku problēmu. Mūsu sabiedrībā valda uzskats, ka “īsta” sieviete ir sieviete ar bērnu (madonna ar bērnu). Tāds sievietes tēls veidojas sabiedrībā, kur dominē vīrieši, kas nav labi, jo madonna ar bērnu, ir aseksuāls tēls un šādā sabiedrībā parasti zeļ dubultstandarti un prostitūcija. Lai varētu uzturēt madonnas tēlu, seksualitāti no ģimenes virza citur.

Ja iedomājamies madonnu ar bērnu, dominē skats, kur māte skatās uz bērnu un bērns – uz māti. Aplūkojot šo ainu, redzam divu būtņu savienību, kas savā ziņā ir noslēgta. Madonna ir pārņemta ar bērnu. Kamēr bērns ir mazs, viņš ir ļoti cieši saistīts ar māti un māte ar bērnu. Tas nozīmē, ja tu šo sievieti gribi par seksuālo partneri, tev šī divsavienība jāizjauc. Tāpēc, piedzimstot bērnam, nereti mainās arī pāra seksuālās attiecības.

Ja vīrietis negrib bērnu, sabiedrība to uztver daudz pozitīvāk (viņš nevēlas nekādas saistības), bet sievietes baidās atklāti paust savu viedokli.

Uz sievieti, kas nevēlas bērnu, sabiedrība var izdarīt nežēlīgu spiedienu. Ja tu negribi bērnu, tu esi nenormāla, slikta, cietsirdīga vai arī nepilnvērtīga. Iespējams, sieviete nespēj ilgi pretoties šādam spiedienam. Just to un palikt pie sava, ka nav gatava bērnam; nav sastapts vīrietis, kas ir tā vērts; vai arī nespēj motivēt, kāpēc negrib bērnu. Iespējams pat, ka sieviete kļūst grūta, bet katru reizi notiek spontāns aborts, kas savā ziņa ir pakļaušanās sabiedrības spiedienam, bet ķermenis tik un tā turpina protestēt, un bērns nepiedzimst. Sievietei bērns būs vajadzīgs tikai tādēļ, ka nevar dzīvot šādā negatīvā gaisotnē sabiedrības spiediena dēļ.
Ja vīrietis negrib bērnu, sabiedrība to uztver daudz pozitīvāk (viņš nevēlas nekādas saistības), bet sievietes baidās atklāti paust savu viedokli. Nereti viņas atzīstas, ka nevienam nedrīkst atklāt, ka nevēlas bērnu, jo vīrs pametīs, radi apsmies un apkārtējie novērsīsies.

Sievietei tiek atņemtas tiesības lemt par savu dzīvi, un tas ir ļoti negatīvi. Gan vīrietim, gan sievietei ir gandrīz vienādi iemesli, kādēļ viņi nevēlas bērnu.  Par šiem jautājumiem vajadzētu runāt tāpēc, ka cilvēks nav slikts, nepilnvērtīgs vai cietsirdīgs tikai tādēļ, ka nevēlas bērnu. Katrs pats vislabāk zina savas spējas un vajadzības, tāpēc vajadzētu pret tām izturēties ar cieņu. Tā ir liela drošsirdība un ļoti pareiza nostāja rīkoties saskaņā ar sevi. Ja sieviete, kas negrib bērnu, viņu tomēr radīs, viņai pēc dzemdībām var būt depresija vai pat nervu sabrukums, jo rodas iekšējs konflikts starp to, kas jādara un jājūt, un to, ko jūt un vēlas darīt īstenībā.
Citiem vārdiem, bērnu radīšana nav nedz pienākums, nedz privilēģija, tā ir katra cilvēka apzināta izvēle. 
Bet, ja ar laiku sāk mākt šaubas, varbūt dzīve būtu citādāka (labāka, ja man būtu bijis bērns), vai ieteicama speciālista konsultācija? Iespējams, kaut gan nožēla par neesošu bērnu ir viens no redzamākiem iemesliem, kāpēc sieviete kaut kādā ziņā jūtas slikti. Varbūt viņa jūtas slikti tādēļ, ka iet gadi un viņa vairs nav tik stipra, skaista, rodas pazīmes, kas liecina par organisma novecošanu. Varbūt jāmeklē dzīvesdraugs, ar ko kopā novecot? Varbūt tiešām jādomā par mazuli. Jautājums, kas ir primārs un sekundārs, lai neiznāktu tā, ka sieviete sevi šausta ar jautājumu, kam būtībā nav tik liela nozīme, lai justos labi un gandarīta. Tās ir tikai ārējas izpausmes. Kas notiek cilvēka iekšienē, mēs diemžēl neredzam.

Materiāls publicēts sadarbībā ar veselības žurnālu topošajiem un jaunajiem vecākiem Šūpulītis un Ģimenes centra poliklīniku.