Vecāku loma partnera izvēlē

Mēģinājumi atrisināt pagātni
Bērnībā jebkuram cilvēkam nepieciešams saņemt drošības izjūtu, beznosacījumu mīlestību un abu vecāku atbalstu, uzsver psiholoģe Aelita Vagale. Ja tā nav noticis, ir liels risks, ka šīs izjūtas cilvēks meklēs partnerattiecībās. Nereti tie, kas piedzīvojuši vecāku noraidījumu, sev nosolās, ka dzīvesbiedru izvēlēsies gluži citādu, taču realitāte izrādās pretēja. Piemēram, sieviete pamana, ka vīrietis ir noraidošs vai konfliktējošs. Sieviete tomēr nolemj, ka viņa ar šo situāciju tiks galā, un ar šo vīrieti attiecības veido. Kāpēc? «Tāpēc, ka izjūtas, kuras izraisa šī situācija, ir ļoti pazīstamas. Neapzināti sieviete meklē partneri, līdzīgu tēvam, lai atrisinātu pagātnes konfliktu. Viņa savas dzīves laikā var satikt dažādus vīriešus, taču emocijas, ko viņa kopā ar viņiem izdzīvos, būs ļoti līdzīgas. Šādos gadījumos parasti sakām: kamēr sieviete neatrisinās savas attiecības ar tēvu, viņa turpinās satikt vīriešus, caur kuriem risinās bērnības problēmas,” skaidro Aelita Vagale. Līdzīgi ir arī ar vīriešiem, kuri izvēlas, piemēram, emocionāli vēsas sievas, lai atrisinātu konfliktu ar savu māti. Taču situācija iespējama arī atšķirīga: vīrietis apprec gluži citādu sievieti nekā viņa māte, taču sievai piedēvē tās īpašības, kuras viņam nav patikušas mātē. Piemēram, ja vīrieša mamma vienmēr pastāvējusi uz savu, pat tad, ja vīrietis apprecējis piekāpīgu sievu, ikreiz, kad viņa gribēs panākt savu, vīrs visiem spēkiem viņas vēlmēm pretoties. Jo katrā šādā mēģinājumā viņš ierauga savu māti, piedzīvo bezspēcības izjūtu un domā: “Ja šoreiz es ļaušu sievai panākt savu, viņa turpmāk man kāps uz galvas.” Lai nepieļautu, ka sieva kļūst līdzīga mātei, viņš pats ieņem ģimenē savas mātes lomu un kļūst dominējošs un kontrolējošs.

Aprūpējamie un aprūpētāji
Ja sieviete bērnībā nav saņēmusi tēva atbalstu vai tēva ikdienā nav bijis blakus, viņas nereti izvēlas vīru aprūpētāju. Tikai tad, kad sieviete caur vīra rūpēšanos sev nepieciešamo saņēmusi un “izaugusi”, viņa apjauš, ka attiecībās nejūtas laimīga. Viņa kā meitene savas vajadzības ir piepildījusi, taču kā sievietei viņai nepieciešams kaut kas cits.
Vīrieši aprūpētāji parasti nāk no ģimenēm, kurās bijušas atkarības problēmas vai bērnus audzinājusi māte viena. Parasti viņa ieņēmusi upura lomu, uzsverot, ka ģimene dzīvotu daudz labāk, ja tēvs nebūtu aizgājis. Šādi dēls saprot, ka vīrietis ir tas, kam jārūpējas par sievieti. Šādā modelī pāris būs laimīgs līdz brīdim, kamēr viens vai otrs savas vēlmes būs piepildījis. Ir ģimenes, kurās laulātie viens otru citādi nemaz nesauc kā par mammu vai tēti. Ideālajā variantā abiem partneriem laika gaitā būtu jāmainās – viņi piepilda trūkušās vajadzības un ar laiku savas attiecības pilnveido. Taču bieži mainās tikai viens partneris. Sieviete, kura caur vīru saņēmusi trūkušās tēva rūpes un kurai ir vēlēšanās attiecībās justies arī kā sievietei, nereti veido paralēlās attiecības. Bieži viņai ir izjūta, ja mīļāko un vīru varētu apvienot, tas būtu ideāls vīrs. Sieviete dzīvo ar iekšēju konfliktu, jo viņa apzinās: ja izšķirtos par dzīvi kopā ar mīļāko, viņai pietrūktu vīra rūpju, savukārt, dzīvojot tikai ar vīru, viņai pietrūktu tās sajūtas, ko viņai sniedz tikai mīļākais. Taču, dzīvojot paralēlās attiecībās, īsta emocionāla tuvība neveidojas ne ar vīru, ne mīļāko.

Parasti vecāki ir tik pārņemti paši ar savām emocijām un neatrisinātajiem konfliktiem, ka nespēj domāt par to, kas notiek ar bērnu.

Mūžīgie cūkas
Ja māte vai tēvs bērnus audzina ar domu, ka pretējam dzimumam piemīt noteiktas nelabojamas īpašības, bērni to pieņem par savu pārliecību un ar šādu domu arī izaug. Ja māte meitai stāsta, ka visi vīrieši ir neuzticīgi cūkas, visticamāk, meita tādu vīrieti arī satiks, vai arī precēsies ar domu: “Tas nekas, ka es viņu nemīlu, viņš vismaz mīl mani un tāpēc varbūt nekrāps.» Bieži tās ir sievietes, kas augušas ģimenēs, kuras tēvs pametis citas sievietes dēļ.
Ir sievietes, kas domā, ka visi vīrieši savas sievas noteikti krāpj, un viņām tā ir dzelžaina pārliecība. “Sieviete var satikt vīrieti, kurš ir viņai uzticīgs, taču ar savu izturēšanos provocēt vīra neuzticību. Tas nozīmē, ka sieviete izturēsies tā, it kā krāpšana jau būtu notikusi. Viņa pret vīrieti izturēsies, viņu vainojot, iespējams pat par pilnīgi kaut citu. Vīrs nesapratīs, par ko tiek vainots, taču jutīsies vainīgs. Var sacīt, ka vīrietis meklēs citas attiecības, lai kompensētu tās izjūtas, kas viņam ir attiecībās ar sievu,” situāciju skaidro Aelita Vagale.

Mīļotais – ilūziju rāmītī
Tēva trūkums turpmākajās attiecībās var radīt arī citu scenāriju – meitene attiecības ar vīrieti var idealizēt un izaugot censties tās veidot līdzīgas tiem priekšstatiem, ko viņai radījušas romantiskas filmas un grāmatas.
Tā kā līdzās viņai nav bijis reāla cilvēka un viņa nav redzējusi, kā attiecības veido viņas māte, sievietei nav reāla priekšstata, kādas attiecības starp vīrieti un sievieti iespējamas realitātē. Tiklīdz viņas idealizētie priekšstati realitātē nedarbojas, sieviete partneri sāk vainot, ka viņš nesniedz gaidīto. Vīrs sievietes izsapņotajā ģimenes modelī absolūti neiederas. “Tad cilvēks grib noteikt, kā ir jādzīvo otram, partneri grib padarīt atbilstīgu savām vajadzībām. Diemžēl šī pieredze tiek nodota tālāk. Šajās ģimenēs cieš bērni, jo viņi neredz, kādā veidā tiek atrasts kompromiss, kā tiek izrādīta uzmanība, kāda ir pozitīvā spriedze attiecībās starp vīrieti un sievieti. Tas nav iespējams ģimenēs, kurās vienam partnerim jāatbilst otra priekšstatiem vai kurās viens partneris jūtas kā bērns,” stāsta Aelita Vagale. Šajās ģimenēs var izveidoties konflikts ne tikai starp partneriem, bet arī starp vecākiem un bērniem. Piemēram, ja ģimenē māte jūtas kā maza meitene, kurai nepieciešamas vīra rūpes, viņa var sākt konkurēt, just greizsirdību pret meitu. Tad māte, kritizējot meitu, parāda to, ka viņai trūkst vīra uzmanības.

Sievišķības atslēga
Tēvs ir tas, kurš meitā vai nu veicina, vai apslāpē sievišķību. Ja kaut kas nav kārtībā partnerattiecībās, tēvi bieži apjūk no tā, ka viņu meita veidojas par sievieti, un vairs īsti nezina kā pret viņu izturēties. Piemēram, tēvs var sākt izteikt piezīmes, kas meiteni aizskar, lai gan pašam šķiet, ka viņš vienkārši meitai ir izrādījis uzmanību. Pusaudžu vecumā meitenes ir īpaši jūtīgas, un jebkura nepārdomāta kritika, īpaši, ja to izsaka pretējais dzimums – tēvs, sievišķību var apslāpēt. Dzirdot tēva kritiku, meitene jūtas apjukusi. Viņa vēlas izskatīties sievišķīga, taču viņai ir bail, ka viņu atkal varētu sāpināt. Dažkārt šādos gadījumos sieviete savu sievišķību vēlāk noliedz, viņa vēlas būt iespējami mazāk pamanāma, lai nebūtu jādzird kritika.
Līdzīgi notiek, ja attiecības starp meitu un tēvu ir pārāk ciešas. Vīrieši, kas veido pārspīlēti ciešas attiecības ar meitu, neapzināti atriebjas savai sievai. Lai arī šādās attiecībās starp tēvu un meitu nenotiek fizisks incests, tomēr meitai ir tieši tādas pašas izjūtas kā tad, ja tas būtu noticis. Meita pastāvīgi jūt vainas apziņu mātes priekšā. Šajās attiecībās meita tēva rokās ir kā ierocis pret māti.
Līdzīgi izturas arī mātes, izceļot savu dēlu un ignorējot partneri. Piemēram, māte palūdz dēlam izdarīt kādu darbiņu. Taču viņa nepasaka par to paldies, viņa vīra klātbūtnē dēlam saka: “To, ko tēvs nevarēja izdarīt trīs mēnešus, tu izdarīji pusstundā!” Dēls šajā situācijā tiek izmantots, viņš ir līdzeklis, lai māte tēvā izraisītu kādas emocijas vai pievērstu sev uzmanību. Parasti vecāki ir tik pārņemti paši ar savām emocijām un neatrisinātajiem konfliktiem, ka nespēj domāt par to, kas notiek ar bērnu. Un bieži izaugot šie cilvēki arī kļūst par manipulatoriem savās ģimenēs, jo citādi veidot attiecības viņi neprot.

Avots: www.kasjauns.lv