Vecvecāki izlutina mazbērnu! Vecākiem piekāpties vai samierināties?

Reiz kādā grāmatā es izlasīju domu, kurā izskanēji apmēram šāds viedoklis – ja es būtu zinājusi, ka mazbērni ir tik lieliski, būtu centusies sarunāt ar Dievu, lai sūta tos vispirms! Ar tagadējo dzīves pieredzi varu teikt, ka šajā teicienā ir liela daļa patiesības. Pavērojiet paši, ar kādu mirdzumu acīs un mīlestību sirdīs vecvecāki uzlūko savus mazbērnus! Ja bērnus viņi vairāk strostēja, tad mazbērni tiek lutināti, ja ar bērniem bija mazāk laika iesaistīties kopīgās rotaļās, tad ar mazbērniem ir savādāk – jo laika ir gana un labākais ir tas, ka šādas aktivitātes neapnīk, jo šis darbs nav jāveic 24 stundas diennaktī visa gada garumā! Un mazbērni lieliski saprotas ar vecvecākiem, jo tie smejas par viņu jokiem, tāpēc, ka tos šķiet, saprot labāk kā vecāki un lielie brāļi vai māsas.

Atceries savu bērnību!

Tomēr reizēm gadās, ka viss nav tik spožs un krāsains, mēdz būt arī citādas attiecības starp bērniem un viņu vecvecākiem. Pirms uzticēt savu bērnu vecākiem, būtu vērts atcerēties savu bērnību un attiecības ar vecākiem, kādas tās bijušas – sirsnīgas, atklātas vai saspringtas, pat vardarbīgas, proti, ar ļoti stingru audzināšanu, jo visticamāk, ka vecvecāku domas par bērnu audzināšanu nav mainījušās, un viņi arī savu mazbērnus audzinās līdzīgi jau savai uzkrātajai dzīves pieredzei. Ļoti bieži vecvecāki nemaz neaizdomājas, ka ar kādu savu rīcību vai izteikumiem atstāj uz mazbērniem sāpīgu vai aizvainojuma pilnu sajūtu buķeti. Vecākiem būtu jāpavēro, kā bērns jūtas pie omītes un opīša, kādā garastāvoklī atgriežas mājās un ar kādām domām atkal dodas pie vecvecākiem. Manuprāt, ir svarīga arī psiholoģiskā vide jeb citiem vārdiem sakot – vecvecāku mājās valdošā atmosfēra. Nav noslēpums, ka šā brīža grūtajā ekonomiskajā situācijā ļoti daudzi cilvēki jūtas nomākti un depresīvi, viņi vairs negrib un neprot priecāties un smaidīt, tāpēc tas viennozīmīgi var ietekmēt arī mazuļa garastāvokli un sajūtas.

Ir svarīgi, lai vecvecāki gribētu pieskatīt savus mazbērnus, nevis darītu to piespiedu kārtā.

Bērns kā starpnieks

Tieši tāpat iespaidu uz mazo cilvēku atstās arī vecāku un vecvecāku savstarpējās attiecības – neatrisināti pagātnes konflikti, aizvainojumi vai gluži pretēji – sirsnīgas, rūpju un mīlestības pilnas attiecības. Ir ļoti daudz tādu pieaugušo, kuri prot savas nesaskaņas uz brīdi atstāt aiz nama durvīm un neiesaistīt to risināšanā bērnus, tomēr gadās, ka mazbērni netieši tiek iesaistīti un ar viņu palīdzību tiek manipulēts, lai nokārtotu rēķinus. Ir svarīgi, lai vecvecāki gribētu pieskatīt savus mazbērnus nevis darītu to piespiedu kārtā, jo agri vai vēlu bērni to sajutīs un tad viņi var sākt justies nemīlēti, nevajadzīgi, nesvarīgi.

Vienojaties par noteikumiem

Lai izvairītos no pārpratumiem, no situācijām, kad vecvecāki atļauj tādas lietas vai nodarbes kādas vecāki parasti neatļauj, ir svarīgi pirms tam par to izrunāties un vienoties, vēlams ne bērna klātbūtnē. Ir jānosprauž robežas jeb jāizrunā noteikumi, lai tos labāk varētu pieņemt ir svarīgi izskaidrot to nozīmi mazuļa dzīvē. Vecākiem būtu jāpaskaidro vecvecākiem, kas notiek, piemēram, ja mazulim atļauj negulēt pusdienlaiku vai ļauj ēst pārāk daudz saldumu. Lielas atšķirības noteikumos vai audzināšanā var radīt bērnā apjukumu, ar kuru viņš var neprast apieties un visbiežāk tas izpaužas neadekvātā bērna uzvedībā vai nepaklausībā, atgriežoties no vecvecāku mājām.

Precīzi vienoties par katru lietu vai noteikumu nebūs iespējams, tāpēc elastīgumam ir liela nozīme.

Neliela elastība

Precīzi vienoties par katru lietu vai noteikumu nebūs iespējams, tāpēc elastīgumam ir liela nozīme, un vecāku pienākums ir ar bērnu runāt par to, ka katrā mājā ir citādi noteikumi, kurus ir svarīgi ievērot un izpildīt, jo tas palīdz dzīvot un justies tā, lai katrā cilvēka sirsniņā būtu prieks un miers.

Respektē vecvecāku dzīvi

Vecākiem būtu jābūt arī gataviem uz to, ka vecvecāki var atteikt bērna pieskatīšanu vai noteikt dienas, kurās to ir iespējams darīt, bet kurās nē, un svarīgi šajā situācijā ir respektēt šādu lēmumu, mēģināt to izprast, jo patiesība ir tāda, ka vecvecāku obligāts pienākums nav pieskatīt un auklēt mazbērnus, visbiežāk tas notiek brīvprātīgi un ar mīlestības pilnu sirdi.

Bērna auklēšana – darbs

Mēdz būt arī tā, ka vecvecāki šo mazbērnu pieskatīšanu uzskata kā darbu, attiecas pret to ļoti atbildīgi un vēlas saņemt arī atlīdzību, reizēm tā ir vienošanās ar bērna vecākiem par kādu naudas summu, reizēm par kādu cita veida atlīdzību, piemēram, zāļu atmaksāšanu vai sadzīviska rakstura palīdzību. Tomēr ir jāpatur prātā, ka tad, ja vecvecāki savu mazbērniņu pieskata aiz labas sirds, piedāvājot viņiem par to naudiņu, jūs varat viņus aizvainot un sāpināt. Te būtu jāizvērtē katram pašam savas savstarpējās attiecības.

Ģimenes saknes

Un nobeigumā vēlos teikt, ka vecvecāki ir tie, ar kuru starpniecību mēs varam nodot bērnam sajūtu, ka mums ir saknes, ka mums ir stipra ģimene, ka mēs visi esam vienoti, ka šī sirds un dvēseles ķēdīte – vecvecāki, vecāki, bērni, turpināsies arī tad, kad mazie cilvēki būs izauguši un paši nodibinājuši ģimenes. Tas ir svarīgs mantojums, kuru nevar nopirkt ne par kādu naudu, tāpēc nekad nevajag novērtēt to par zemu!

Autore: Aija Baha-Velvele