Kā ģimene, kurā esam auguši, ietekmē dzīvi? 3 ģimenes modeļi

 Vai vari pretoties savam liktenim?
 

1. aspekts. Vai tu būsi kā tava mamma?

Vai zināji, ka mēs identificējamies ar to vidi, kur attīstāmies? Parasti par paraugu tiek ņemts tieši sava dzimuma vecāks (meita visbiežāk izvēlas mātes modeli, dēls – tēva). Protams, ir arī izņēmumi, bet tendence ir tieši šāda.
 

1. aspekts. Vai izvēlēsies dzīvot tādu dzīvi kā vecāki?
    

Mēs izvēlamies attiecībās emocionāli vieglāko ceļu, kur būs jātērē mazāk enerģijas, lai adaptētos. Proti – izvēlamies pazīstamu vidi. Tas bieži ir pretrunā ar skaidru loģisko domāšanu, jo, iespējams, tu pieturies pie pilnīgi pretējiem uzskatiem nekā tava ģimene. Lai cik dīvaini tas neskanētu, mums vieglāk izvēlēties ko sliktu, bet pazīstamu, nekā labu, bet nezināmu. Jo nezināmā pārvarēšanai nepieciešams vairāk garīgas enerģijas. Tādēļ, kad tu esi izvēles priekšā, piemēram, starp diviem pielūdzējiem, parasti izvēlies to cilvēku, kas vairāk atgādina personu no pagātnes, un tādas attiecības, ko esi redzējusi savā bērnībā.

Piemēram:

sieviete neizbrāķēs vīrieti, kuram ir nosliece uz dzeršanu, kurš neuzņemas atbildību attiecībās, lai gan, iespējams, viņa gribētu bēgt no tāda. Tajā pašā laikā mamma savulaik tikusi galā ar šādām situācijām un meita zina, kā rīkoties.

vīrietis, kura bērnībā nebija izteiktas tēva lomas (tēvs faktiski bija, bet tēloja pasažieri braucošā vilcienā) var būt vairāk tendēts meklēt autoritāra tipa sievietes. Ar prātu tur maz saistības, mūsu zemapziņa kalkulē...
 

1. aspekts. Vai izvēlēsies vieglāko variantu?

Interesanti, ka bērns var izvēlēties tā vecāka modeli, kas viņam šķiet pievilcīgāks, respektīvi, kur, ieguldot mazāk piepūles un enerģijas, cilvēks šķiet laimīgāks. Ja bērns pirmsskolas vecumā redzēja, ka mamma strādā, gatavo ēst, visu laiku ir aizņemta, nogurusi, nikna, neapmierināta, raud, vai tādu nākotni viņš vēlas? Nē. Tēvs sēž pie televizora, atļaujas darīt to, kas viņam patīk, brauc ar draugiem makšķerēt. Līdz pusaudžu vecumam dēls palīdzēs mātei un būs viņas pusē, bet, sākot veidot savu dzīvi, dīvainā kārtā var pieņemt tēva modeli, jo viņam šis attiecību veids ir pazīstams.

Apburtais loks:  Jo mazāk ir pilnvērtīgu, harmonisku ģimeņu, jo lielāka varbūtība bērniem no harmoniskām ģimenēm vēlākajos gados satikt partneri no nepilnvērtīgām ģimenēm.

Ģimenē, kur bijušas harmoniskas attiecības starp vecākiem

Kad tu vai viņš bijāt bērni... Ja starp vecākiem bijušas harmoniskas attiecības, nevis ilūzija, un bērns ticis mīlēts un atbalstīts, tad izaug attīstīta un nobriedusi personība. Parasti attiecības ar vienaudžiem bērnam veidojas atkarībā no kolektīva, kādā viņš nokļuvis. Ja lielākā daļa bērnu ir no līdzīgām ģimenēm, īpašas plēšanās nebūs, un viņš jutīsies diezgan pozitīvi. Bet, ja bērns nokļūs skolā, kur lielākā daļa ir no emocionāli nelabvēlīgām ģimenēm, kurās ir sarežģītas un emocionāli saspīlētas attiecības starp vecākiem, bērns jutīsies atgrūsts. Kā svešelements. Jo viņam ir absolūti cita dzīves uztvere. Iespējams, labākais risinājums ir skolas maiņa vai arī jāpiedāvā kāds interešu pulciņš, kur varētu būt bērni ar līdzīgām interesēm.

Kad tu vai viņš ir pieauguši. Cilvēks, kurš izaudzis harmoniskā ģimenē, ir radināts domāt par partneri, jo ģimene – tas ir organisms, kolektīvs, sistēma. Ģimenes locekļi pamana otra cilvēka noskaņojumu, atbalsta, ja otrs jūtas slikti vai ir noguris, veic otra cilvēka pienākumus. Redzot savu ģimenes modeli un startējot pāru veidošanās procesā, gan sieviete, gan vīrietis tic, ka arī pārējā pasaulē dzīvo pēc tādiem pašiem attiecību modeļiem. Protams, viņš ir dzirdējis, ka ir cilvēki, kuri ir savādāki, kuri var atspēlēties, veidot intrigas, rīkoties nekrietni, bet viņš domā, ka tas uz viņu neattiecas. Uzsākot attiecības ar vienaudžiem no emocionāli nelabvēlīgām ģimenēm, sākumā var būt pat šoks, jo viņš nepazīst tādas attiecības – manipulatīvas, nenoteiktas, kad partneris ir orientēts redzēt tikai savas intereses, rūpēties par savām emocijām, jūtām. Viņi jau no bērnības ir iemācījušies saglabāt savu “es”, lai nejustos emocionāli ievainoti. Viņi ir tendēti labvēlīgu attieksmi izmantot ļaunprātīgi. Uzsākot attiecības, sanāk tā, ka tu esi pretimnākošs, bet pats nesaņem neko. Ja ģimenes vēsturē šķiršanās nebija pieņemtas, cilvēkam no šādas ģimenes ir ļoti grūti pārtraukt attiecības, pat līdz izmisumam viņš mēģinās tās saglabāt, jo dzīvo pēc principa, ka ar mīlestību un cieņu ir iespējams daudz ko mainīt. Un ar visiem taču iespējams sarunāties. Tāda ir viņa dzīves uztvere. Īstenībā pasaule var sabrukt, ja otrs dzīvo pēc citiem principiem. Ja izdodas satikt cilvēku no līdzīgas ģimenes, tā ir laime, jo būs kārtējā laimīgā ģimene. Taču tā ir loterija. Ņemot vērā, ka ar katru gadu nepilnu ģimeņu ir aizvien vairāk, var prognozēt, ka pēc laika varbūtība atrast partneri bez emocionāli traumatiskas pieredzes būs daudz grūtāk. Parasti cilvēks no labvēlīgas ģimenes izdara divas trīs izvēles un tikai pēc tam sāk pamazām pieņemt, ka pasaule ir ļoti daudzveidīga un cilvēki dažādi. Un tikai tad viņš apzināti varēs meklēt partneri.

Izņēmums. Ir situācijas, kad cilvēki, kas nākuši no harmoniskām ģimenēm, satiek partneri no emocionāli nelabvēlīgas ģimenes, kurš jau bērnībā sev apsolījis, ka nekad nedarīs kā vecāki... Bērna lēmums ir ļoti spēcīgs, un izaugot viņš izvairīsies no vecāku pieļautajām kļūdām.

Ģimene, kurā ir abi vecāki, bet laulība bijusi formāla

Kad tu vai viņš bijāt bērni... Ja ģimenē bieži ir nesaskaņas, strīdi, sistemātiska krāpšana, varbūt pat dzeršana, bet cilvēki turpina būt kopā, tad bērns visu, kas notiek ģimenē, uztver kā kaut ko ikdienišķu. Neskatoties uz to, ka ģimenē ir neapmierinātības sajūta, cilvēki tik un tā turpina dzīvot kopā. Protams, bērni cieš – cilvēki no tādām ģimenēm pieaugot ir tendēti uz trauksmainību, depresiju, atkarībām. Attiecības šajā ģimenē ir manipulatīvas. Turklāt, ja ģimenē ir sistemātiska krāpšana, bērns redz, ka vecāki dzīvo melos. Ja ir formāli pilna ģimene, bet emocionāli izkropļotas attiecības, ļoti bieži ir specifisks fenomens – autoritāra mammas figūra un ļoti vāja, gandrīz spokveidīga tēva figūra, kurš atbildību neuzņemas. Šādās ģimenēs bērni, no vienas puses, diezgan bieži tiek stingri audzināti un disciplinēti, bet, no otras puses, viņi ir pārlutināti un viņiem neveidojas pienākuma un atbildības sajūta. Jo tiklīdz bērnam viens no vecākiem liek kaut ko darīt, jūtot, ka starp tēvu un māti ir konflikts, tā bērns vēršas pie otra vecāka, kurš ļoti bieži atļauj nedarīt. Īstenībā bērns aug dubultu standartu sistēmā. Retāk, bet šādās ģimenēs galvenā figūra var būt arī tēvs (patriarhāla ģimene). Interesanti, ka apkārtējie to var uzskatīt pat par labvēlīgu ģimeni, bet tikai tie, kas dzīvojuši šajā ģimenē, var pateikt, cik emocionāli labi tur jutušies.

Ja ģimenē bieži ir nesaskaņas, strīdi, sistemātiska krāpšana, varbūt pat dzeršana, bet cilvēki turpina būt kopā, tad bērns visu, kas notiek ģimenē, uztver kā kaut ko ikdienišķu.

Kad tu vai viņš ir pieauguši. Ja bērni redzējuši strīdus, kašķus, emocionāli saspīlētu gaisotni, dzeršanu, mūžīgi nogurušu māti un parazitējošu tēvu, pieaugot ne sieviete, ne vīrietis potenciālos partnerus pēc tādiem rādītājiem lielākoties neizbrāķē. Ar to ir iespējams sadzīvot – vecāki, vecvecāki tā varēja dzīvot. Motivācijas kaut ko pamatīgi mainīt praktiski nav. Ja viens no vecākiem atradies pazemotā stāvoklī un bijis gandrīz vai hronisks upuris, bērns pieaugot var ar viņu identificēties, jo varbūt viens no sekundārajiem ieguvumiem bija atbildības neuzņemšanās. Biežāk tādu lomu izvēlas sievietes, retāk – puiši. Pieaugot cilvēki no emocionāli nelabvēlīgas ģimenes bieži ir tendēti savas nelaimes meklēt pārējos. Viņi to iemācījušies darīt savās ģimenēs. Par personības nobriešanu var runāt tādos gadījumos, kad cilvēks saprot – jā, mani vecāki bija dzērāji, jā, man bija pārmetoša māte un līdz zināmam vecumam dzīvoju tādā modelī. Bet tālāk visu pārējo es pats sabojāju. Ne mamma, ne tēvs nestāvēja blakus, kad izvēlējos dzīvot kopā ar šo cilvēku vai kliegt uz saviem bērniem. Jo mums pašiem jāuzņemas atbildība par savu dzīvi. Bet pārsvarā gadījumu cilvēki no šādām ģimenēm ir tendēti novelt atbildību uz citiem. Puisis no tādas ģimenes nogrūdīs atbildību uz sievietes pleciem, lai viņa pieņem lēmumus. Viņš ar prātu saprot, kā tēvs uzvedās un ka tā nedrīkst uzvesties, bet, kad sākas savi pienākumi, attiecības, sadzīve, lielākā daļa vīriešu sāk darīt to pašu, jo viņi vienkārši citādi nemāk. Ja tēvs krāpis mammu, dēlam tā ir kā priekšzīme. Ja tēvs pacēlis roku pret mammu, bet zēns savulaik aizstāvējis māti un nav īsti sapratis, kāpēc viņa turpina dzīvot kopā ar tēvu, tad pusaudžu vecumā puisis arī var sākt pacelt roku – vai nu pret māti vai tēvu, neskatoties uz to, ka pirms tam uzskatīja, ka sliktais ir tēvs. Bērns vienkārši savos “failos” ierakstījis – ja viņš drīkst, kāpēc es nedrīkstu? Tas var parādīties arī jau pāra attiecībās. Meitene no tādas ģimenes ir redzējusi, ka mamma ir gan bērniem, gan tēvam, un ir tendēta neapzināti visu ķert un grābt. Veidojot attiecības ar puisi, viņa ir grib autoritāri uzņemties atbildību. Ja māte visu laiku kliegusi uz meitu un meita ir klusējusi, tad pusaudžu vecumā viņa sāks kliegt pretī vai aizies no mājām. Ja ģimenē tēvs krāpis māti, meitai šķiet – visi vīrieši maitas, bet pieaugot sieviete zina, kā jāuzvedas, ja vīrs krāpj – jāskrien pakaļ vai jākaro ar mīļāko. Nav patīkami, bet rīcība un plāns ir...

Ja veidojas attiecības starp cilvēkiem, kas abi nākuši no emocionāli nelabvēlīgām ģimenēm un scenāriji sakrīt, abās ģimenēs bijuši strīdi un kašķi, bijusi sistemātiska krāpšana – ar strīdiem, šķiršanos, miera salīgšanu, abiem tas nav paticis, abi dusmojušies un pārdzīvojuši, taču viņi zina, ka iespējams dzīvot kopā arī tā. Vai nu šiem cilvēkiem būs grūti vispār ar kādu dzīvot ilgstoši kopā, vai arī viņi to spēs, un pārējie varbūt to vispār nesapratīs. Jo – viņi māk dzīvot tādās attiecībās.

Izņēmums. Daudz ko nosaka cilvēka temperaments. Ne vienmēr bērns paņems sava dzimuma pārstāvja modeli. Aktīvāka meitene var izdarīt secinājumu – ja tētis drīkst, tad es arī. Ja mamma visu laiku raudājusi, prasījusi tēvam naudu, gaidījusi, nogurusi, sēdējusi, naktis negulējusi, meita var izdarīt secinājumu, ka tā ir labāk. Veidot attiecības ar vīriešiem, jaunā sieviete var rīkoties kā tēvs. Puika pieaugot savukārt var izvēlēties sievieti, kas viņu sistemātiski krāps. Ir vēl viens aspekts saistībā ar bērnībā iesakņojušos viedokli – es nekad tā nedarīšu. Es nekad nesitīšu, nekad nekliegšu, nekad nekrāpšu. Dažos gadījumos šis lēmums var būt ļoti stingrs – šie cilvēki pieaugot pārstrādā savu pieredzi.

Ja ģimenē vecāki ir šķīrušies

 Kad tu vai viņš bijāt bērni...

Labs jautājums, kāpēc vecāki ir šķīrušies, vai bērns tiekas ar savu tēvu (mammu), vai varbūt vispār nezina, kas ir viņa tēvs. Varbūt tēva uzvedība bija destruktīva un apdraudēja bērna un sievietes veselību un drošību. Ja sieviete pievēršas jautājumam, vai bērnam būs tēvs, viņa vēlas tikai vislabāko bērnam. Bet bērns vecākus uztver savādāk nekā bijusī sieva bijušo vīru. Bērnam ir jūtas un fantāzijas. Sievietēm, kas nolēmušas bērnu izolēt no tēva, ieteikums – labāk dot iespēju bērnam paskatīties uz reālu tēvu un pašam izdarīt secinājumus. Pretējā gadījumā viņš fantazēs un idealizēs. Labāk skarba realitāte, nevis ilūzijas. Lai bērns pats nonāk pie secinājumiem – jā, mans tēvs ir egoists, viņam rūp tikai nauda. Es viņam nebiju vajadzīgs. Sāpīgi, bērns raudās, bet labāk reālas, bet sliktas attiecības, nevis fantāzijas.

Ja vecāki ir šķīrušies vai sieviete nolēmusi dzemdēt bērnu sev un audzināt viena, bet tēva vispār nav, tad viņa kļūst gan par mammu, gan tēvu. Sieviete kļūst gandrīz vai par kaut kādu vidējo dzimumu... Parasti viņa nejūtas droša ne emocionālajā, ne sociālajā ziņā. Viņa nevar justies droša, ne izpildot mātes funkcijas un rūpējoties par bērnu, ne veicot tēva funkcijas, pelnot naudu. Reāli diennaktī ir tikai 24 stundas... Māte pati jūtas diezgan satraukta. Bet bērns uztver pasauli, īpaši agrīnā pirmskolas vecumā, pārsvarā vērojot mammas rīcību. Ja viņa ir nedroša, tas nozīmē, ka pasaule nav droša. Bērns nevar pateikt, par ko mamma raizējas. No vienas puses, bērns saņem pārmērīgas rūpes, no otras puses, laika trūkuma dēļ māte nav pietiekami mīļa, maiga. Pamazām parādās autoritāras funkcijas un pārmērīgs kategorisms, īpaši pret puišiem. Sieviete cenšas sameklēt dēlā tādas rakstura iezīmes, kas nebija vīrietī – grib, lai viņš būtu mīlošs, maigs. Zēniem  no šķirtām ģimenēm, kurās ir traucēts kontakts ar tēvu, biežāk attīstās histēriskas uzvedības formas (emocionāla atkarība, trauksmainība, kategoriskums, impulsivitāte, protests, vēlēšanās pievērst sev uzmanību). Kad bērns mēģina attālināties no mammas, savukārt izskan protests no viņas puses, jo māte neapzinātā līmenī grib turpināt kontrolēt savu dēlu.

Visbiežāk gadījumos, ja ir šķirta ģimene, sievietei bērna audzināšanā palīdz viņas mamma, jo viena pati objektīvu iemeslu dēļ viņa netiek galā. Te viss ir atkarīgs no sievietes rakstura. Parasti autoritāras un lutinošas mammas funkcijas uzņemas vecmāmiņa, bet tēva funkciju pilda vai nu pati sieviete, kas pelna naudu un sāk strīdēties ar savu māti, ka tā lutina, vai arī, ja viņa ir vājāka rakstura, sāk aizņemt vecākas un mazāk mīlētas meitas vietu. Nav svarīgi – dēls vai meita, bet rezultātā bērns tiek pārlutināts un mātes autoritāte tiek grauta vēl vairāk. Tēva funkcijas var uzņemties vectēvs vai sievietes brālis, vai arī šī funkcija ir haotiska. Bērnam nav autoritāšu, un bērns iemācas manipulēt. Viņu disciplinēt nav iespējams, prasības ir pretrunīgas, puses savā starpā nemitīgi strīdas. Nav cilvēka, kurš varētu mērķtiecīgi un regulāri prasīt rezultātu. Tādam bērnam nav mājas pienākumu, un pusaudžu vecumā viņam ir ļoti grūti atrast savu vietu kolektīvā, it īpaši zēnam, jo viņam nav vīrieša parauga.

Ja ģimenē ir patēvs, tas, kā veidosies attiecības starp bērnu un patēvu (pamāti), ir atkarīgs no tā, kurā vecumā viņš parādās. Ja bērns ir mazs, viņš var neatcerēties bioloģisko tēvu un pat līdz zināmam vecumam nezināt, ka tas ir patēvs. Jebkurā gadījumā ir labi, ja bērnam blakus ir stabils vīrietis ar nosacījumu, ka starp bērnu un vīrieti ir pozitīvas attiecības. Ja bērns jūtas atgrūsts un māte izvēlas vīrieti, kas bērnu neieredz, būs sekas gan bērna uzvedībā, gan vēlāk bērnam pieaugot. Šajā gadījumā ieteicams vērsties pie ģimenes psihoterapeita. Jo šajā gadījumā būtiski, kādas ir vīrieša rakstura īpašības, vai māte ir stratēģiski pareizi ievadījusi vīrieti ģimenē un iepazīstinājusi ar bērnu. Vai arī bērns līdz šim bija tā audzināts, ka identificē sevi kā ģimenes galvu, jūtas ekskluzīva persona un vairs nemāk rēķināties ne ar vienu.

Kad tu vai viņš ir pieauguši

Interesanti, ka gan sievietei, gan vīrietim no šķirtām ģimenēm ir vieglāk izšķirties arī no saviem partneriem, jo viņi ir redzējuši šādu modeli. Un viņiem šķiet, ka tas ir pieļaujams. Ja nepatīk, es drīkstu šķirties. Tikko man ir grūtības, bēgu prom. Bērns nav redzējis, ka māte un tēvs spējuši pielāgoties viens otram. Bērns pieaugot nav iemācīts ņemt vērā pārējo intereses, viņš būs egocentrisks, protesta formas – ārkārtējas, pat līdz roku pacelšanai. Tas īpaši raksturīgs zēniem. Pieaugot tādam vīrietim pielāgoties būs stipri grūti. Visticamāk, viņa mīļotā sieviete būs līdzīga viņa mammai, kas uzņemas atbildību, kura var visu. Meitene pieaugot labāk sociāli adaptēsies nekā zēns, jo darbojas atkal tas pats princips – mēs lielākoties pārņemam sava dzimuma vecāka dzīves modeli. Vai arī – nostrādās pretējais piemērs – negribu pārstrādāties kā mamma, būšu stulba blondīne. Ja sieviete tiks pie kārotā, viņa acīmredzot būs autoritāra, diktēs, jo mamma savulaik bijusi spiesta kļūt autoritāra. Puiša topošai sievai varam teikt, ka, ja viņš piedalīsies ģimenes dzīvē finansiāli, palīdzēs fiziski un varbūt mazliet, kaut periodiski palīdzēs bērnu audzināšanā, tas jau būs daudz. Prasīt, lai viņš spēlētos ar bērniem un justos laimīgs, it īpaši, ja ar viņu neviens bērnībā nav spēlējies, būs grūti... Ja grib šādam vīrietim iemācīt ko darīt, tad maigi, taktiski un no paša sākuma, nevis pēc pieciem gadiem attapties, cik viņš ir slikts un neko nedara...

Daudzas no mums ir mātes, kuras šobrīd audzina bērnus šajos tik dažādajos ģimenes modeļos. Kā mēs varam izvairīties no problēmām, lai mūsu bērnus tas neietekmētu?

Bērnam nepieciešama emocionāli atraisīta, mīloša, atbalstoša mamma. Ja viņa jutīsies apmierināta, arī bērns iemācīsies mierīgi un radoši tikt galā ar dzīves situācijām.

Sievietei jāpieņem, ka vīrietis nemainīsies, attiecības, visticamāk, arī ne. Bērns cietīs emocionāli gan tad, ja viņa pieņems lēmumu šķirties, gan, ja mājās turpināsies nemitīgi strīdi. Un pašai sievietei jāizdara secinājumi, kurā no divām sliktām perspektīvām viņai pašai būs morāli vieglāk. Šādu lēmumu pieņemt ir grūti, tas prasa laiku. Gatava risinājuma nav un nevar būt. Tas ir katras sievietes patstāvīgs lēmums. Psihoterapija var palīdzēt sievietei labāk saprast viņas vēlmes un jūtas, izprast iemeslus, kādēļ attīstījusies tāda situācija, lai viņa varētu plānot turpmāko dzīvi.

Ja sieviete viena pati audzina bērnu, jūtas apmierināta, var veltīt laiku bērnam, sev pašai, viņai ir laiks runāt ar bērnu par dzīvi, viņa interesēm un dalīties ar savām, tad veidojas labs garīgs kontakts. Un, ja tāda sieviete iemīlas, būtu pareizi iepazīstināt bērnu ar draugu un mēģināt veidot jaunas attiecības. Bet, protams, tikai tādēļ, lai bērns redzētu vīrieti, meklēt kādu cilvēku nav pareizi. Vīrietis nav klizma! Tādas attiecības būs saspīlētas, un bērns to sajutīs. Tas savukārt viņu vēl vairāk traumēs, jo viņš nevarēs saprast, kāpēc mammai vajadzīgs lieks svešķermenis ģimenē, un jutīsies apzagts. Visam jānotiek dabiski.

Autore: Lauma Lūse, žurnāls Una

Konsultē: psihoterapeite Lada Stoligvo