Pieredzes stāsts: Mīļais, man ir bērniņš!

Zane: viņš manu bērnu vienkārši nepieņēma
Loģiski, ka iepazīstoties vai uzsākot jaunas attiecības, informācija par ģimenes stāvokli ir primārā. Pirmkārt, lai redzētu vīrieša reakciju; otrkārt, lai informētu viņu par to, ka viņam būs jāuzņemas papildus saistības. Diemžēl nereti sākotnējā vīrieša reakcija var būt maldīga. Man pašai šajā ziņā ir ļoti rūgta pieredze. Iemīlēšanās periodā vīrietis teica, ka mīl mani un mīlēs arī manu bērnu, taču realitātē iznāca citādāk. Viņš manu bērnu vienkārši nepieņēma. Viņu attiecības bija normālas, bet ne vairāk. Nekāda mīļuma, siltuma, tikai plikas ikdienas rūpes, kas aprobežojās ar materiālu jautājumu risināšanu. Kad par to runājām, viņš teica, ka pazīstot bērna tēvu un redzot viņā šī vīrieša atspulgu, taču, manuprāt, tas bija tikai aizbildinājums. Patieso iemeslu es pat īsti neizprotu, jo puiku viņš audzināja no divu līdz 13 gadu vecumam. Varbūt viņš bija par jaunu un nebija gatavs uzņemties šo atbildību? Nezinu. Man viņš teica, ka nespēj notēlot jūtas, kuru nav. Vienlaikus nesaprotu, kā var nebūt jūtas pret divgadīgu bumbulīti, kurš ir tavas mīļotās sievietes miesa un asinis.

Viņš teica, ka pazīstot bērna tēvu un redzot viņā šī vīrieša atspulgu, taču, manuprāt, tas bija tikai aizbildinājums.

Cerēju, ka kādā brīdi viss mainīsies, taču tā nenotika. Lai kompensētu tēva trūkumu, es nespēju bērnam pateikt nevienu stingrāku vārdu, iestājos par viņu visās situācijās, kā rezultātā radīju vēl lielāku plaisu starp vīru un savu bērnu. Pamazām attālinājāmies viens no otra, kam sekoja loģisks iznākums – šķiršanās.
Uzskatu, ka nepietiek ar to, ka jaunā simpātija tiek informēta par bērnu. Ir ļoti uzmanīgi jāvēro, kā šis vīrietis izturas pret bērnu. Jo pieņemt svešu atvasi patiešām nav viegli. Nezinu, kā būtu, ja pati atrastos šādā situācijā. Var akceptēt, bet nevar nevienu piespiest iemīlēt. Savukārt bez mīlestības ģimenē nebūs harmonijas, un šādas attiecības tik un tā būs lemtas sabrukumam.
Bet slēpt? Tas ir pats muļķīgākais, ko vispār var izdarīt! Tas ir bezatbildīgi un gļēvi gan pret sevi un bērnu, gan vīrieti. Ja vīrietis, to uzzinot, aizmuks, lai mūk! Stādīt vīrieša intereses augstāk par savām un bērna – tā rīkojas vājas sievietes, kuras tāpat ilgi savus vīriešus nenotur.

Laura: atzīšanās ne vienmēr nāk viegli
Manam bērnam ir gandrīz četri gadi. Ja es jūtu, ka vīrietis ir kas nopietnāks par viena vakara iepazīšanos, tad uzskatu, ka ir diezgan godīgi viņam ātri vien pateikt, ka man ir bērns - mēneša laikā, varbūt ātrāk. Atzīšanās ne vienmēr nāk viegli. Tā kā man labpatīk domāt, ka mans bērns ir labākais, kas ar mani noticis, ja potenciālajam partnerim mans bērns nav pieņemams, viņš vienā mierā tajā pat mirklī var iet dillēs, un es par to nepārdzīvošu.

Ja potenciālajam partnerim mans bērns nav pieņemams, viņš vienā mierā tajā pat mirklī var iet dillēs, un es par to nepārdzīvošu.

Pirmajā laika periodā pēc šķiršanās pateikt otram, ka tev ir bērns, ir grūtak. Varbūt tāpēc, ka pēc šķiršanās ir iedragāta pašcieņa, pašlepnums, pašapziņa... Varbūt šķiet, ka bērns var būt traucēklis. Taču patiesībā man liekas, ja gribas veidot attiecības ar vīrieti, kurš nespēj pieņemt to, ka tev ir bērns, tad ar sievieti pašu kaut kas ļoti nav kārtībā… Es nekad neesmu slēpusi, ka man ir bērns. Varbūt ir bijušas reizes, kad neesmu to teikusi skaļi un skaidri, lozungveidīgi, jo nav bijis īstais brīdis, bet lielākoties tādās situācijās ātrāk vai vēlāk ir izrādījies, ka arī vīrietis nav īstais...

Annija: bērns netraucē veidot jaunas attiecības
Vai es mēdzu flirtēt un iepazīties ar svešiniekiem? Protams! Man vienmēr patikusi vīriešu uzmanība, uzslavas, atzīti acu skatieni, tamdēļ atzīšos – grūtniecības laiks tam nenāca par labu. Pašapziņas līmenis nokritās. Pašlaik, kad mazajam ir divarpus gadi, viss ir atpakaļ vecajās sliedēs. Patiesībā viss bija kārtībā jau teju uzreiz pēc mazā piezimšanas.
Diemžēl (vai par laimi!) ar bērna tēvu izšķīrāmies, kad mazajam bija nepilns gads. Par bērnu viņš turpināja rūpēties, sagādājot man brīvas nedēļas nogales. Protams, sirdsmieram un pašapziņas stutēšanai sāku izklaidēties, iepazīties, flirtēt... Sākumā faktu par to, ka man ir bērns, no nesen iepazītajiem vīriešiem slēpu. Tas vienkārši šķita pārāk personiski, nebiju vēl gatava kādu ielaist savā pasaulē, bet nekad to neesmu noklusējusi tāpēc, ka vīrieti tas varētu atbaidīt. Come on! Esmu pietiekami forša, lai bērns netraucētu veidot attiecības. Un, laikam ritot, atklāt to, ka man ir mazais, kļuva tikpat pašsaprotami, kā atzīties, ka dzīvoju Rīgā vai man patīk grupa Mumiy Troll.

Jo ilgāk klusēsi, jo vairāk uzmanības savā prātā šim nepateiktajam faktam pievērsīsi un jo lielākās galvassāpēs iedzīvosies.

Viennozīmīgi uzskatu, ka atklāsmei par bērnu jānāk pašā iepazīšanās sākumā. Jo ilgāk klusēsi, jo vairāk uzmanības savā prātā šim nepateiktajam faktam pievērsīsi un jo lielākās galvassāpēs iedzīvosies. Tāpēc vismaz pēdējā laikā es to neslēpju – pat lepojos, ka man – foršai, jaunai, dzīvespriecīgai – jau ir bērns. Nemaz negribas citēt to, atvainojiet, izmisušu sieviešu nomierināšanas frāzi „ja vīrietis pieņem tevi, tad pieņems arī bērnu”. Tā tas viennozīmīgi ir! Un tie vīrieši, kas apgalvo, ka nekad nespēs audzināt svešu bērnu, patiesībā ir lieli egoisti – „pasaki man, kā, un es tev pateikšu, kāpēc tā nevaru”. Viņiem vienkārši neder (lasi – nespēj cienīt, jo reiz kritusi grēkā ar citu vīrieti) sieviete, kurai ir bērns no cita. Vienkārši neder, bet tas nenozīmē, ka reiz viņš nebūs gādīgs tēvs savam bērnam.
Jau aptuveni gadu esmu kopā ar citu vīrieti un bērns dzīvo ar mums. Vismaz pagaidām problēmu nav, varbūt tāpēc man viss rādās tik rožainās krāsās. Iespējams, īstās raizes vēl tikai sekos. Tāpēc uzreiz atvainojos tām, kuras, lasot manis sacīto, pie sevis smīn, jo jau izdzīvojušas nākamos attiecību posmus, situācijas, problēmas... Lai nu kā, uzskatu sevi par pietiekami veselīgi domājošu cilvēku. Un mēs taču esam tas, ko domājam! 
Rakstā minēto sieviešu vārdi ir mainīti.