Attiecības ar bijušo. Kad ir un kad nav vērts mēģināt vēlreiz

On un off (ieslēgts un izslēgts – angļu val.) attiecībām ir cikliska forma, ko veido daudzas izšķiršanās un salabšanas. Attiecības tiek pārtrauktas uz kādu laika periodu, reizēm pat gadu desmitiem, taču atkal atjaunotas, un šis cikls var atkārtoties vairākkārt. Pēc sāpīgas šķiršanās seko periods, kad pāris atceras visu labo, kas to vienoja, un tas noved pie svētlaimīgas atkalapvienošanās, bet tad laika gaitā pamazām atkal atdzīvojas visi iemesli, kāpēc pāris izšķīrās, un nav tālu brīdis, kad notiek šķiršanās uz mūžu (kārtējā).

Pāra vēlmei saglabāt attiecības šķēršļus var likt dažādi iemesli – sākot ar pašu grūti pārvaramām nesaskaņām, beidzot ar ārējiem apstākļiem, piemēram, citu cilvēku nosodījumu. Un pat šo cēloņu izpratne ne vienmēr ļauj pārraut on/off apburto loku. Šim fenomenam zinātne tikai nesen sākusi pievērst uzmanību.

Lasi tālāk un uzzini, kāpēc tas notiek un vai šādām attiecībām ir nākotne.

Teju katram kaimiņos ir kāds, kurš te sastrīdas, te salabst. Un izņēmums nav arī slavenības

Mūsdienās diez vai ir kāds televīzijas seriāls, kura scenārijā nebūtu iekļauta sižeta līnija par on/off attiecībām; tik izplatīta ir šī parādība. Kaut arī mēdz teikt, ka tas jau ir kā seriālā, dzīvē pāri, kuriem ir šādas attiecības, ir teju katram kaimiņos. Izņēmums nav arī slavenības no pašiem augstākajiem plauktiem.

Nepārprotami visspožākais Holivudas pāris on/off attiecībās – slavenās ar savu kaislīgo un vētraino dabu, mūžīgas mīlestības zvērestiem un dzēruma kautiņiem – bija Elizabete Teilore un Ričards Bērtons. Pirmo reizi viņi apprecējās 1964. gadā – pēc tam, kad bija satikušies Kleopatras filmēšanā 1962. gadā Itālijā un izšķīruši savas iepriekšējās laulības. Viņi izšķīrās pēc desmit gadiem. Gadu vēlāk viņi atkal savienoja savus likteņus, lai jau nākamajā gadā izšķirtos otrreiz. Taču Teilore un Bērtons nespēja dzīvot viens bez otra – viņu mīlestība ir leģendāra. “Viņa ir ārkārtīgi aizraujoša mīļākā, viņa ir kautrīga un asprātīga, viņa nav muļķe, viņa ir spoža aktrise, viņa ir skaistāka par visiem pornogrāfijas sapņiem. Un es viņu mīlēšu līdz nāvei,” Bērtons rakstīja savā dienasgrāmatā. Viņi tiešām palika tuvi viens otram līdz pat Bērtona nāvei 1984. gadā, kaut gan viņam pēc Teilores bija vēl divas sievas, bet viņai divi vīri. Neilgi pirms Teilores nāves kāda Bērtona radiniece par aktrisi teica: “Viņa joprojām apgalvo: ja viņš būtu dzīvs, viņi būtu kopā vēlreiz – ka trešā reize būtu laimīgā. Viņi bija traki viens pēc otra. Dvēseļu radinieki. Tā bija liela mīlestība.”

Reizēm zudušajiem un atrastajiem mīļotajiem izdodas uzrakstīt mīlas stāstu arī ar laimīgām beigām. Piemēram, slavenais beļģu aktieris, par Briseles muskuļiem dēvētais kikbokseris Žans Klods van Damme un amerikāņu profesionālā kultūriste Gledisa Portugesa. Viņi apprecējās 1987. gadā, bet izšķīrās pēc pieciem gadiem, jo van Dammem bija mīlas sakars ar aktrisi Dārsiju Lapjēru, kas kļuva par viņa nākamo sievu. Taču viņš bija neuzticīgs arī viņai. Izšķīries no viņas, van Damme 1999. gadā atkal salaba un apprecējās ar Gledisu, un abi ir laimīgi kopā vēl tagad.

Un kur tad vēl tāds karalisks piemērs kā princis Čārlzs un hercogiene Kamila! Čārlza jaunības dienu mīlestībai Kamilai bija attiecības ar princi pirms viņa un savas laulības un periodiski turpinājās gan to laikā, gan pēc to šķiršanas. Tikai pēc vairāk nekā 30 gadiem, 2005. gadā, abi beidzot varēja salaulāties, kļūstot gluži vai par reklāmas pāri kaislīgām atjaunotām partnerattiecībām.

Vairums nespēj aizmirst savas lielās mīlestības

On/off attiecību modelis, kaut arī visu laiku atradās acu priekšā, ilgi nepievērsa zinātnieku uzmanību. Pirmo nozīmīgo pētījumu šajā jomā veica amerikāņu psiholoģijas profesore Nensija Kališa no Kalifornijas Universitātes Sakramento 1993. gadā. Viņa nolēma atrast atkalapvienojušos pārus un izzināt viņu pieredzi. Izplatot informāciju avīzēs, radio un TV, profesorei izdevās piesaistīt pētījumam 1001 pāri no visas pasaules. Savus atklājumus viņa publicēja grāmatā Pazaudētie un atrastie mīlētāji (Lost & Found Lovers, 1997).

Kališas secinājumi varētu likt Amoram pasmaidīt. Dažos gadījumos pazaudētā mīlestība bija sākusies jau bērnībā, piemēram, pāris atcerējās, kā laimīgi rotaļājušies pludmalē. Citos gadījumos atkalapvienojies pāris agrāk bija bijuši draugi, nevis mīlētāji.

No visiem pētījuma dalībniekiem tikai 18 % nebija pusaudži (jaunāki par 17 gadiem), kad pirmoreiz piedzīvoja šīs pāra attiecības, un galvenais iemesls, kāpēc šie nepilngadīgie pāri izšķīrās, bija vecāku nepiekrišana. Bieži vien jaunos mīlētājus izšķīra attālums. Saskaņā ar Nensijas Kališas pētījumu 72 % aptaujāto joprojām mīlēja viens otru un bija atkal kopā (tiem, kas iemīlējās pusaudžu vecumā, šis rādītājs pat sasniedza 78 %).

Atkalapvienošanās izraisīja spēcīgas jūtas – 71 % apgalvoja, ka šīs ir visintensīvākās romantiskās attiecības, kādas viņiem jebkad bijušas, un 61 % atzinās, ka kaislības sita augstu vilni daudz ātrāk nekā citās attiecībās. Interesanti, ka no šī 1001 pāra tikai apmēram 6 % bija tādu, kas bija apprecējušies, izšķīrušies un otrreiz apprecējušies ar to pašu partneri.

Pēc vairāk nekā desmit gadiem (2005–2006) Nensija Kališa atkārtoja savu pētījumu, šoreiz aptaujājot 1600 pāru. Tas jau bija laiks, kad Facebook un elektroniskais pasts stipri atviegloja saziņu ar bijušajiem partneriem. Tomēr rezultāti nebija tik iepriecinoši – tikai 5 % no tiem, kas bija atkal satikušies, apprecējās. Patiesībā šī vecā mīlestība nerūsēja daudz lielākam skaitam dalībnieku, bet tās bija ārlaulības attiecības, jo viņi bija precējušies un krāpa savu laulības partneri (62 % bija precējušies salīdzinājumā ar 30 % Kališas deviņdesmito gadu pētījumā). Tādu, kas izšķīrās, lai būtu kopā ar savu agrāko mīļoto, bija tikai 0,4 procenti. Tādi laiki un tikumi…

Nensija Kališa rakstīja, ka “veiksmīgi atkalapvienojušies pāri” ir tie, kuri pirmoreiz satikušies 22 gadu vecumā vai jaunāki, uzauguši vienā dzīvesvietā, bijuši kopā vismaz vienu gadu un kurus izšķīruši “situācijas faktori”, piemēram, pārcelšanās uz citu vietu vai vecāku nepiekrišana šīm attiecībām.

Precēties vai laist pa kreisi?

Nensija Kališa uzskata, ka īsta mīlestība ir tā, kas šos divus cilvēkus neatturami velk vienu pie otra. Tomēr ne jau visiem cilvēkiem ir tā sauktā pazaudētā mīlestība. Kad viņa par to aptaujāja 1600 nejauši izvēlētu cilvēku, vairākums nekad nebija mēģinājuši un pat negribēja apcerēt atkalapvienošanos ar savu pirmo mīlestību (lielākoties tā bija beigusies neuzticības, vardarbības un līdzīgu iemeslu dēļ).

Uzmeklēt savu zudušo mīlu, ja esi viens vai šķīries, nevis precējies, un arī otrs ir brīvs – “tas ir brīnišķīgi, ja esi pieejams”, uzskata Kališa. “Ja neesi brīvs, tā ir katastrofa.” Psiholoģe brīdina, ka tā ir spēle ar uguni: “Ja esi laimīgs savā laulībā un negribi to zaudēt, labāk pat nemēģināt. Tiksi rauts uz divām pusēm.”

Kā liecināja viņas pētījums, neuzticība – gan emocionālā, gan fiziskā – atstāja postošu ietekmi uz laulāto draugu un ģimeni kopumā. 

“Cilvēki, kuri bija precējušies, izmisīgi mocījās neziņā: saglabāt savu laimīgo laulību vai atgriezties pie zaudētās mīlestības, kas bija ieņēmusi stabilu vietu cilvēka sirdī. 

Viņi vienkārši nevarēja ļaut šai zudušajai mīlai atkal pazust.” Pētījuma dalībnieku vidū bija pat kāds garīdznieks, kurš pameta savu ģimeni, lai būtu kopā ar zudušo un atkal atrasto mīļoto.

Kališa arī atklāja, ka vīriešiem vajadzīgs daudz ilgāks laiks nekā sievietēm, lai pārvarētu šķiršanās sāpes pēc zaudētās mīlestības. Daļa aptaujāto vīriešu pat neietilpa atbildē “vairāk nekā 10 gadu”, pašrocīgi pierakstot: “Es nekad neesmu samierinājies ar savu zudušo mīlestību!” Tomēr precētie vīrieši, kam ir attiecības ar reiz zaudēto mīļoto, visbiežāk tomēr paliek pie sievas. Kališas izskaidrojums – vīriešiem ir citāda domāšana, un viņi spēj savaldīt savas emocijas. “Kad nāk spēcīgs pavērsiens – būt vai nebūt, viņi izvēlas palikt laulībā.”

Vēl viena lieta, ko profesore atklāja, – cilvēki saglabā atmiņas par zudušo jaunības mīlestību līdz pusmūžam un pat visu mūžu. 37 % no tiem, kas atkalapvienojās, bija četrdesmitgadnieki un piecdesmitgadnieki, 10 % vecumā 60­–70 gadu un četri procenti pat bija 80 gadu veci vai vecāki. Vienā gadījumā zudušie mīlētāji, kas bija šķirti 75 gadus, atkal apprecējās sievietes 95. dzimšanas dienā! Taču pētījums liecināja, ka seniori arī jūt lielāku vainas vai kauna apziņu, meklējot savu veco mīlestību.

Vilkme, kas nepāriet. Inga: "Varbūt vajadzētu godīgi atzīties sev, ka šo cilvēku joprojām mīlu"

Arī Latvijā ir daudz cilvēku, kuru attiecības var raksturot ar anglisko on/off. Ir ne mazums stāstu par sievietēm, kas izšķīrušās no vīra, pēc kāda laika kļūst par viņu mīļāko. “Mans vīrs aizgāja pie citas, tomēr mēs esam draugi, kuri tikšanās reizēs nododas arī seksam,” stāsta Ineta (vārds mainīts).

“Amizantums slēpjas faktā, ka tagad esmu nonākusi otrā pusē, proti, es esmu mīļākā, kas liek mana bijušā vīra mīļotajai ragus. Teikšu godīgi, man tas sagādā īpašu baudījumu. Esmu partnerattiecībās, tomēr nespēju pretoties iekārei, kad satiekos ar savu bijušo vīru. Arī viņš jūtas līdzīgi, tāpēc mēs vecās mīlestības vārdā ļaujamies tuvībai.”

Pēc Inetas teiktā, viņi izšķīrušies, bet, satiekoties pēc gada, nolēmuši laulību glābt. Gājuši pie psihologa, seksa konsultanta, daudz runājuši un eksperimentējuši intīmajā dzīvē. Un viņiem izdevies, bet… atkal tikai uz gadu. Tomēr vēl pēc kāda laika abi ekslauleņi uzsākuši mīlas sakaru, regulāri krāpjot savas otras puses.

“Mēs apprecējāmies pēc vidusskolas un nodzīvojām laulībā 26 gadus. Mums bija laba ģimene. Kad kaut kas neatgriezeniski bija dzisis, vīrs periodiski atļāvās ieviest mīļāko, līdz beidzot mūsu laulība izira. 

Tagad es saprotu, ka otrreiz vienā un tajā pašā upē neiekāpsi un vajadzētu šādus sānsoļus izbeigt, tomēr nespēju.”

 
Arī Inga (vārds mainīts) stāsta par liktenīgo mīlu, kuras vārdā ir daudz ciests. “Tā bija pārpasaulīga mīlestība, tik liela, ka mēs kļuvām par tās vergiem. Mēs cietām abi, jo šī vajadzība vienam pēc otra smacēja. Mēs šķīrāmies, kā mēdz sacīt, septiņas reizes nedēļā, tomēr šādā paisumu un bēgumu režīmā nodzīvojām kopā piecus gadus, līdz beidzot pielikām punktu. Pagāja gadi, mēs abi apprecējāmies.

Gan viņam, gan man ir laba saskaņa attiecībās, tomēr, kad pirms pāris gadiem satikāmies uz ielas, mīlestība uzliesmoja ar iepriekšējo jaudu. Tā nu jau divus gadus mēs regulāri tiekamies, lai mīlētos, stāstītu par savām izjūtām, notikumiem dzīvē – mēs baudām šo kopbūšanu kā svētkus. Dažreiz smejoties spriežam, ka varbūt varētu draudzēties ar ģimenēm, jo neklātienē izdzīvojam abu dzīves, kad neesam kopā.

Protams, tas ir joks, un, protams, esmu domājusi, ka varbūt vajadzētu godīgi atzīties sev, ka šo cilvēku joprojām mīlu – daudz stiprāk nekā pašreizējo partneri. Tomēr man bail veikt šo izvēli pat domās. Un viņam arī.”

Atjaunotās attiecības ir neticami intensīvas, jo pāri var izlaist otra iepazīšanas fāzi

Nav atklāts nekāds bioloģisks izskaidrojums, kāpēc šādai mūža mīlestībai, kas, kā tika secināts, visbiežāk ir pirmā, piemīt tāds kā lipīgums. Nav zināma nekāda neiroloģisko vai ķīmisko notikumu ķēde, kas liecinātu, ka  pastāv kāda pirmās mīlestības saite starp cilvēkiem. Kā atklājuši zinātnieki, ne vienmēr pirmā mīlestība atstāj tik spēcīgus nospiedumus, ka cilvēks to nevar aizmirst pat gribēdams. Ja tas būtu tā, ikvienu vidusskolas laika iemīlēšanos varētu uzskatīt par pazaudēto mīlestību, bet vairumam cilvēku tas pat nav svarīgs dzīves fakts.

Pāriem, kas mēģina būt kopā otrreiz, ir daudz priekšrocību. Viņi jau lielā mērā viens otru pazīst. Un cilvēki kļūst nostalģiski – jo vairāk tie attālinās no kādas pieredzes, jo vairāk atceras visu labo.

Bioloģiskā antropoloģe Helēna Fišere no Indiānas Universitātes Kinseja institūta uzskata, ka pāriem, kas mēģina būt kopā otrreiz, ir daudz priekšrocību. “Viņi jau lielā mērā viens otru pazīst. Un cilvēki kļūst nostalģiski – jo vairāk tie attālinās no kādas pieredzes, jo vairāk atceras visu labo.

Romantiska mīlestība ir kā aizmidzis kaķis, un to var pamodināt jebkurā momentā. Ja kāds to varēja izdarīt vienreiz, viņš, iespējams, var to paveikt arī otrreiz.” Fišere piebilst, ka mums nav tendences mainīt prasības pret vēlamo partneri, tāpēc, ja kāds šķitis piemērots vienreiz, viņš var būt pievilcīgs atkal.

Savukārt amerikāņu klīniskais psihologs Džo Kārvers, kurš savā gandrīz 50 gadu praksē strādājis ar vairākiem atkalapvienošanās gadījumiem, brīdina, ka mums ir tieksme daudz vairāk atcerēties pozitīvo emocionālo pieredzi nekā negatīvos momentus.

 “Smadzenes atrod vecās, siltās un izplūdušās atmiņas, un pēkšņi cilvēks sajūtas kā 18 gadus vecs – un iemīlējies. Patiesībā viņam nav īstas zināšanas vai izpratnes par šo personu 2018. gadā.” Kārvers uzskata, ka atjaunotās attiecības ir neticami intensīvas, jo pāri var izlaist otra iepazīšanas fāzi. “Mēs varam nonākt no “cik jauki tevi satikt” līdz gultai mazāk nekā 24 stundās. Tās ir tūlītējas attiecības, tās nav jāuzsilda mikroviļņu krāsnī.”

Kaut arī veco attiecību atjaunošana var būt momentāna, viegla un intensīva, daudziem pāriem pēc sākotnējās eiforijas tomēr izdodas izveidot stabilas attiecības. Ja nu tomēr šis otrais raunds arī beidzas ar šķiršanos, draud nokļūšana cikliskās attiecībās. 

Kā liecina pētījumi, 60 % pieaugušo ir piedzīvojuši on/off attiecības. Taču vai viņi ir iedomājušies, kā šis modelis ietekmē viņu garīgo veselību?

Šis attiecību modelis rada agresivitāti un padara vēl skopāku komunikāciju ar līdzcilvēkiem

Šā gada augustā ar pētījumu tieši par šo jautājumu nāca klajā zinātnieki no Misūri Universitātes. Aptaujājot vairāk mekā 500 cilvēku, kam bija partnerattiecības, viņi atklāja, ka on/off attiecību modelim ir negatīva ietekme uz garīgo veselību, proti, tās ir saistītas ar lielāku trauksmes izjūtu un depresiju. Vēl vairāk – tās izraisa augstāku agresivitātes līmeni un samazina vai padara skopāku komunikāciju ar līdzcilvēkiem.  

“Šķiršanās un atkal saiešana kopā pārim ne vienmēr ir slikta zīme,” skaidro pētījuma vadītājs Keils Monks, cilvēka attīstības un ģimenes zinātnes asistējošais profesors. “Īstenībā daļai pāru šķiršanās palīdz saprast viņu attiecību nozīmīgumu, veicinot veselīgāku, daudz uzticamāku savienību. No otras puses, partneri, kas regulāri šķiras un saiet kopā, var tikt negatīvi ietekmēti.” Pētījuma rezultāti liecina, ka šajā gadījumā partneriem jāveic nepieciešamie soļi, lai saglabātu attiecības vai arī garantēti tās izbeigtu. “Tas ir vitāli svarīgi, lai pasargātu viņu labklājību,” uzsver Monks.

Pētījuma autori sniedz vairākus labus padomus šādiem pāriem, kas palīdzētu tiem pārvarēt ciklisko attiecību modeli. Pirmām kārtām viņi iesaka veikt tā saucamo attiecību inventarizāciju – pārskatīt iepriekšējās attiecības, saprast, kas piesaista partneros, kas noved pie šķiršanās vai atkalapvienošanās utt.

Psihologi arī iesaka praktizēt sevis aizmiršanu šajās attiecībās – izturēties pret attiecībām kā pret trešo būtni, kas ir jāapkalpo. Tad ir cita perspektīva un veids, kā nebūt saistītam tikai ar kalpošanu savām vajadzībām un vēlmēm, sevišķi, ja tas rada apstākļus, kad otrs spiest pakļauties. Vēl speciālisti aicina būt atklātiem vienam pret otru, parādīt savas – un uztvert partnera – vēlmes, bailes, cerības un vājās vietas. Tādā veidā tiks stiprināta tuvība, kas ar laiku kļūs stiprāka par kārtējo durvju aizciršanu aiz sevis.

On/off attiecības – šī riņķošana no šķiršanās pie atkalsavienošanās, emocionālais mazohisms – var šķist kā slazds, kurā cilvēks iesprostots mēnešiem vai gadiem. Kad cilvēks pa īstam nav kopā ar otru, tomēr nespēj atteikties no sava partnera. Bet to, kad un kāds fināls gaida šādas attiecības, nepateiks ne psihologi, ne zinātnieki.

Negatīvais on/off attiecībās – apjukums, nestabilitāte, nav īstas nākotnes perspektīvas On/off attiecībās parasti dominē vairākas problēmas.

• Nekonsekvence noved pie apjukuma. Regulāri šķiroties un salabstot ar partneri, var rasties liels apjukums par to, kurp ved šīs attiecības un kāda tad īstenībā ir attieksme vienam pret otru. Nemaz nerunājot par nogurdinošo cīņu, kas jāiztur vienos un tajos pašos strīdos, emocijās. Nestabilās attiecībās skaidrību parasti aizstāj apjukums, cīnoties par kaut ko, kam nevajadzētu būt.
• Trūkst miera vai progresa. Harmoniskās attiecībās valda dziļa miera izjūta, progress notiek automātiski katrā pāra dzīves aspektā. Tas būtiski atšķiras no attiecībām, kur notiek pastāvīgi konflikti un cīņa. Nevajadzētu būt tā, ka partneris ik dienas jāpārliecina, ka viņu mīl un ka palikt kopā ir pareizais solis, vai ka mūžīgi jācīnās, lai paietu tikai vienu soli uz priekšu. On/off attiecībās ir daudz trauksmes un kavēkļu, jo pārim nav vienota un skaidra pamata.
• Ar nestabilu tagadni nevar plānot stabilu nākotni. Cilvēka dabā ir plānot nākotni kopā ar personu, ko mīl. Ja attiecības ir nepastāvīgas, to izdarīt ir gandrīz neiespējami. On/off attiecības arī sagādā vilšanos, jo nepiepildās vēlmes pēc kaut kā priecīga un daudzsološa.
• Zūd perspektīva. Ir viegli pazaudēt perspektīvu, jo cilvēks drīzāk dzīvo cerībās, ka piepildīsies tas, ko viņš grib, nevis tā realitāte, kas patiesībā ir. Bez tam visas jukas, skumjas, trauksme un apjukums, ko on/off attiecības var sagādāt, ļoti traucē saprast, ko darīt. Lielākoties cilvēks negrib darīt to, ko vajadzētu, jo tas nesīs bailes, noraidījumu, sāpes un neziņu. Tāpēc labākais veids, kā iegūt skaidru perspektīvu, ir ieturēt veselīgu distanci no šīm attiecībām un vaicāt padomu cilvēkiem, kas jūs mīl, vai speciālistiem.
• Nav patiesas vienotības. Vienotības radīšana attiecībās nav jautājums tikai par savstarpējo ķīmiju un saderību – tā ir arī aktīva kopā dzīvošana kā pārim. Abiem partneriem jāpieliek vienādas pūles un jābūt līdzīgam domāšanas veidam, kas vestu uz mieru, progresu un vienotību. Harmonisks pāris spēs pieņemt skaidrākus lēmumus par nākotni, noteikt kopīgus mērķus un kopā attīstīties tā vietā, lai ļautos nekonsekvencei, konfliktiem un apjukumam.

Pozitīvais on/off attiecībās – jūs esat reālisti, un ir iemesls, kāpēc jūs velk atpakaļ vienu pie otra.
“Atceries, ar ko tas pagājušajā reizē beidzās! Neviens nemainās!” Ar šādiem argumentiem tuvinieki ar vislabākajiem nodomiem parasti mēģina atrunāt kādu, kurš riņķo bēdīgi slavenajās on/off partnerattiecībās, un reti kurš norāda arī uz pozitīvo pieredzi, ko šāds attiecību modelis sniedz.  

Tomēr speciālisti šādā attiecību modelī spēj ieraudzīt arī plusiņus.

• Jūs nesākat no nulles. Un tas ir daudz labāk, nekā sākt jaunas attiecības. Joprojām ir tauriņi vēderā, ir kopīgas pieredzes pamats, uz kura celt atjauninātās attiecības.
• Jūs jau esat piedzīvojuši sliktāko no otra – un to pārcietuši. Šķiršanās parasti nav miermīlīgs process, un domas par partneri pēc tās visbiežāk mainās uz slikto pusi. Strīda karstumā jebkurš var sarunāt rupjības vai pat satrakoties. Ja abi ir gatavi un vēlas pieņemt partneri atpakaļ pēc tam, kad piedzīvojuši šādu šķiršanos, tā ir laba zīme, ka spējat pārvarēt katru nesaprašanos un apvainojumu.
• Ir vēlēšanās otru aizstāvēt. Pieņemot atpakaļ kādu, kurš iepriekš ir ļoti sāpinājis, jābūt gatavam uz daudziem paskaidrojumiem ģimenei un draugiem, kuri centīsies mīlnieku pasargāt. Vēlēšanās aizstāvēt partneri liecina, ka cilvēks tiešām vēlas būt kopā ar bijušo.
• Jūs esat reālisti. Iepriekš jau piedzīvojuši, kas attiecību harmoniju var novest no ceļa, to ielāgojiet un pienācīgi novērtējiet. Jūs zināt, cik svarīgi ir runāt un lēmumus pieņemt kopīgi. Jo mīlestība nevar visu izdarīt jūsu vietā – jums jāprot kombinēt apzinātas darbības un izvēles ar romantiku.
• Jūs esat gatavi, jo nenodedzinājāt visus tiltus aiz sevis. Reizēm ir patiešām grūti saglabāt attiecības, ja abi atrodaties pilnīgi dažādās vietās – vai nu fiziski, vai arī atšķirīgā attieksmē pret dzīvi. Iespējams, ja tādā situācijā jūs paliktu kopā par visām varītēm, pienāktu brīdis, kad vairs nekad negribētu viens ar otru pat runāt. Bet, pieņemot šķiršanos, nogaidot, kad mākoņi ir izklīduši un zvaigžņu stāvoklis labvēlīgs, jūs varat atkal apvienoties un joprojām mīlēt viens otru.
• Ja darāt, tad darāt pa īstam. Jūs abi zināt, ka nevarat radīt jucekli otra dzīvē vai jūtās, jo tāda vēsture jau ir bijusi. Ja esat atkal kopā, tad vēlaties, lai šoreiz tas ir pa īstam. Un, lai gan jūs abi vai viens no jums var būt mazliet piesardzīgs, ir sapratne, cik svarīga uzticēšanās, tāpēc rīkojaties tā, lai mazinātu šaubas un ar katru dienu palielinātu drošības izjūtu.
• Ir iemesls, kāpēc jūs velk atpakaļ vienu pie otra. Kad piedzīvotas šķiršanās ar citiem partneriem, cilvēks pārdzīvo un skumst, bet atzīst, ka šīs attiecības bijusi kļūda. Bet šķiršanās no cilvēka, kas tiek uztverts kā savs īstais un vienīgais, rada lielus pārdzīvojumus, sāpes un apzinātu vai neapzinātu nepārvaramu vajadzību pēc otra. Nereti šāds pāris pat pēc daudziem gadiem turpina radīt iespējas satikties ar savu zudušo mīlestību vai pat cīnīties par to, meklējot ceļu atpakaļ vienam pie otra, jo viņu attiecības ir īpašas, tādas, no kurām nekādi nevar atteikties. Un vai vajag?...

Teksts: Inguna Mukāne, "Patiesā Dzīve"

No portāla Jauns.lv